Pēc nepilniem diviem mēnešiem būs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, kurās kandidēs arī daudzi atlaistie deputāti. Saeimai trešdien bija jāizskata sabiedrības iniciatīva, kas aicina atlaistajiem deputātiem nākotnē liegt kandidēt nākamajās divās vēlēšanās. Iniciatīvas autorei nevēloties atklāt savu izskatu, tās tālākā virzība atlikta līdz rudenim. Savulaik atlaistie tautas priekšstāvji iniciatīvu vērtē atšķirīgi, taču dominē vēlme caurkritušo politiķu likteņu lemšanu tomēr uzticēt vēlētājam.
Pašlaik Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumi jau nosaka vairākus apstākļus, kas personai liedz kandidēt vēlēšanās. Piemēram, darbošanās komunistiskajā partijā vai tā dēvētajā Interfrontē pēc 1991. gada 13. janvāra vai sodāmība par tīšu noziedzīgu nodarījumu, ja persona nav reabilitēta vai sodāmība dzēsta.
Jāsoda nopietnāk
Gunitai Upītei-Reinikai 2017. gadā šķita, ka ar šiem ierobežojumiem nav pietiekami, un tā reģistrēja iniciatīvu, kas paredzēja atlaistajiem Saeimas vai pašvaldības deputātiem nākamos divus vēlēšanu ciklus liegt kandidēt.
Iniciatīvas autore atgādina, ka, viļoties 10. Saeimas veikumā, pilsoņi to atlaida, bet 11. parlamenta sasaukumā jau atkal strādāja 67 atlaistie deputāti.
“Šādas izmaiņas liktu iedzīvotājiem rūpīgāk izvēlēties kandidātus, par kuriem balsot. Iespējams, paši deputātu kandidāti būtu motivēti strādāt efektīvāk. Pārmaiņas ļautu citiem, iespējams, spējīgākiem iedzīvotājiem iesaistīties politikā un kandidēt vēlēšanās. Piemēram, 2011. gadā Saeimas deputātiem tika izmaksātas atlaišanas kompensācijas 266 tūkstošu apmērā, savukārt ārkārtas Saeimas vēlēšanas valstij izmaksāja 2.36 miljonus latu proti, kopējās izmaksas pārsniedza 2,7 miljonus latu jeb vairāk nekā 3,8 miljonus. Ņemot vērā, ka 11. Saeimā tika ievēlēti 67% no atlaistajiem deputātiem, tad secināms, ka 2011. gada referendums par Saeimas atlaišanu nesasniedza mērķi ‒ attiecīgi nodokļu maksātāju nauda izlietota nelietderīgi,” pauž iniciatīvas autore, kuras redzējumu trīs gadu laikā atbalstījuši 10,63 tūkstoši pilsoņu.
Pietrūka motivācijas?
Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija izskatīt iniciatīvu bija iecerējusi trešdien. Attālinātā režīmā, videokonferences formātā, kas paredz, ka sēdes dalībnieki ne tikai dzird viens otru, bet arī redz.
Upītei-Reinikai šķita, ka šādi noteikumi pārkāpj viņas tiesības uz privātumu, un tādēļ viņa vēlējās savu iniciatīvu deputātiem izskaidrot tikai audio formātā.
Komisiju vadošā Janīna Kursīte-Pakule (Nacionālā apvienība) šādā situācijā bija nonākusi pirmo reizi, tādēļ konsultējās ar Saeimas Juridiskā biroja vadītāju Dinu Meisteri, kas informējusi, ka komisija iniciatīvu var izskatīt arī bez uzaicinātās personas klātbūtnes.
Tomēr politiķes iekšējā izjūta nespēja piekrist bezkaislīgajai jurisprudencei. “Es viņu nepazīstu, ar audio nav iespējams pārliecināties, kas ar mums sarunājas, vai tas tiešām ir iniciatīvas pārstāvis [..] Es uzskatīju, ka mums ir jāredz pārstāvis,” teica J. Kursīte-Pakule, kuras viedoklim piekrita arī pārējie komisijā strādājošie deputāti. Tādēļ iniciatīvas izskatīšana tika atlikta līdz rudenim, bet iniciatīvas autorei pieteikts, ka viņai līdz tam jāatrod un jāpilnvaro kāds domubiedrs, kuram nebūs iebildumu atklāt savu personību.
Saprot aizvainojumu
Pat ja Saeima G. Upītes-Reinikas iniciatīvu atzīs par labu esam un iekļaus to likumā, tā noteikti nebūs attiecināma uz augusta beigās gaidāmajām Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām. Taču “Jaunās Vienotības” Rīgas mēra amata kandidāts Vilnis Ķirsis neslēpj, ka viņš iniciatīvu parakstījušo emocionāli saprot.
“Emocionāli es, protams, varu saprast šādu ierosinājumu. Taču būtu loģiski, ja kandidēt nedrīkstētu tie, kuru dēļ dome tika atlaista, nevis tie, kuri cīnījās pret nekārtībām”.
Tādēļ, atzīstot, ka neredz, kā to visu juridiski korekti formulēt, V. Ķirsis pauda uzticību vēlētāju izdarītajai izvēlei.
Savukārt par “ļoti gaišu domu” iniciatīvu dēvē Baiba Broka, kas Rīgas domē tika ievēlēta no Nacionālās apvienības saraksta, bet pašvaldības atlaišanas laikā viņa jau pārstāvēja frakciju “Rīgai”, kas apvienoja no Jaunās konservatīvās partijas patriektos deputātus un “Latvijas attīstībai” pametušo tautas priekšstāvi.
Broka atgādina, ka atlaistā Rīgas dome nespēja vienoties, lai pildītu rīdziniekiem dotos solījumus, bet tās atlaišana, opozīcijai sabotējot pašvaldības darbu, tika “mākslīgi izspēlēta”. “Kāpēc lai tauta uzticētos šādiem cilvēkiem. Pērnvasar [opozīcijai] bija vismaz divas reizes iespēja pārņemt varu savās rokās un pildīt solījumus [..] Šī nav muļķīga un absurda doma. Tautai ir pamats būt aizvainotai,” saka B. Broka, kas uzskata, ka desmit tūkstoši vēlētāju ir spēks, ar kuru Saeima nedrīkst nerēķināties. “Varbūt ne divus, bet vienu termiņu noteikti,” piebilst B. Broka, kas aktīvās politikas gaitas esot pametusi.
Uzticas vēlētājam
Diametrāli pretējs viedoklis ir deputātiem, kuri bija ievēlēti atlaistajā 10. Saeimā. Tā Zaļo un zemnieku savienības ilggadējais līderis Augusts Brigmanis, kas pārliecinoši tika ievēlēts arī 11. Saeimā, norāda, ka, pieņemot šādu likumu, būtu jāņem vērā tas, ka pašvaldību un Saeimas atlaišanās nereti galvenais ir politiskais arguments, nevis sekošana likuma burtam un garam. “Būtu rūpīgi jāizseko, kāpēc tiek atlaisti, vai apakšā nav bijis politiskais konteksts. Līdz ar to, es personīgi šim nepiekrītu. Tas nav pareizs risinājums,” saka A. Brigmanis.
Arī Andris Bērziņš, kurš 10. Saeimā iekļuva no saraksta “Par labu Latviju”, bet 11. Saeimā no saraksta “Šlesera Reformu partija LPP/LC” ievēlēts netika, uzskata, ka jaunus ierobežojumus kandidēšanai vēlēšanās nevajag.
“Demokrātiskā sabiedrībā vēlētāji ir kungs un ķeizars, un vēlētājs ir tas, kas nosaka, kurš būs pie varas. Ja vēlētājs tā izvēlējās pēc tās 10. Saeimas, tās ir vēlētāja tiesības. Domāju, ka pie tā arī vajadzētu palikt, lai vēlētājam tās tiesības paliek - vēlētājs jau nav muļķis,” saka A. Bērziņš.
VIEDOKLIS
Filips Rajevskis, politologs:
Iniciatīvai ir gan pluss gan mīnuss. Būs Saeima, kas pilnīgi nesapratīs, ar ko nodarbojas, bet būs daudz jaunu seju, partijām būs jāpiesaista jauni talanti. Bet te ir jautājums, kas ir vērtīgāk - darbspējīga Saeima vai jauni cilvēki politikā?
Es esmu par strādāt spējīgu Saaeimu, nevis jauniem, neko nesaprotošiem cilvēkiem. Vai politikā iesaistīto cilvēku loka paplašināšana ir tā vērta, lai paralizētu likumdošanas procesu, kamēr viņi iemācās strādāt?
