Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Dens Keins pārliecināts, ka militāro iespēju un munīcijas krājumu izsīkuma apstākļos ar gaisa triecieniem militārās operācijas mērķi Irānas konfliktā nav sasniedzami – situācija tikai pasliktināsies, 8. jūlijā ziņoja telekanāls CNN.
Enerģētikas infrastruktūras iznīcināšana izraisīs turpmāku eskalāciju Persijas līča reģionā, nevis Irānas kapitulāciju. Keins problēmu apspriedis ar ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIA) direktoru Džonu Retklifu, valsts sekretāru Marko Rubio un viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un uzskata, ka ASV pēc iespējas ātrāk jāatrod “izejas stratēģija”, savu viedokli cenšoties pamatot Trampam.
Ierobežoto militāro resursu dēļ Keins un vairākas citas augstākā ranga ASV militārpersonas vēl jūlijā iebilda pret triecienu atsākšanu Irānai, jo iztērēts pārāk daudz tālas darbības raķešu sistēmu munīcijas, bet nākamie nesasniegs nevienu no izvirzītajiem karadarbības mērķiem, turklāt straujš bruņojuma un munīcijas krājumu izsīkums liek rūpīgāk izvērtēt bruņojuma resursu pietiekamību globālā mērogā.
CNN avoti apgalvo, ka militāro operāciju turpina atbalstīt galvenokārt Izraēla un daži par ASV militāro operāciju plānošanu un vadību Tuvajos Austrumos atbildīgie ASV Centrālās pavēlniecības (CENTCOM) pārstāvji.
Irānas varas elite noskaņota kareivīgi
“Trampa avantūra palīdzēja veiksmīgi restartēt Irānas varas modeli un attīrīt eliti no “miera partijas” pārstāvjiem, kuri bija tikai rokas stiepiena attālumā no revolucionārām reformām,” atsaucoties uz CNN 11. augusta publikāciju “Iran’s supreme leader elevates military veterans willing to confront the US”, komentē “Telegram” kanāls “Нетленка”. Irānas augstākais līderis Modžaba Hameneji veicis nozīmīgas kadru maiņas valsts augstākajā vadībā, augstos amatos ieceļot sešus militārās izlūkošanas veterānus, pazīstamus ar galēju antiamerikānismu un citādi domājošo apspiešanu valstī. Lēmums iezīmē Irānas politiskā kursa radikalizāciju un jaunā Irānas līdera atteikšanos no ASV un Izraēlas triecienos bojā gājušā ajatollas Ali Hameneji piesardzīgā ārpolitiskā kursa attiecībās ar Rietumu pasauli. Jaunā Irānas vadība cīņā ar ASV hegemoniju izvēlēsies “atturēšanas caur uzbrukumu” stratēģiju, paužot gatavību tiešai konfrontācijai ar Vašingtonu, lai ASV un to reģionālie sabiedrotie atteiktos no tiešas militāras iejaukšanās, vienlaikus pastiprinot iekšpolitisko kontroli valstī.
Irānas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretāra amatā iecelts bijušais Irānas Revolucionārās gvardes komandieris, “stingrās līnijas” piekritējs Mohsens Rezai, plašāk pazīstams ar saviem kareivīgajiem aicinājumiem, piemēram, ka ASV uzbrukumiem Irānas infrastruktūrai jāatbild ar uzviju. Rezai ir viens no ietekmīgākajiem Irānas konservatīvajiem politiķiem un militārajiem veterāniem, kurš uzskata, ka ASV piekāpšanos var panākt tikai bruņotā cīņā, nodarot pastāvīgu kaitējumu Donaldam Trampam, lai nodrošinātu viņa sakāvi Kongresa vēlēšanās novembrī. Analītiķi norāda, ka pašreizējā Irānas vadība noskaņota riskēt vairāk nekā nekā Ali Hameneji valdīšanas laikā, īstenojot drosmīgākus un atklātākus uzbrukumus, nosakot jaunas “sarkanās līnijas” konfliktos, kas gadu desmitiem tika risināti piesardzīgi vai caur starpniekiem.
Trampa “Irānas purvs”
Irānas kara strupceļš ir Trampa neprognozējamo un haotisko lēmumu rezultāts, stratēģijas un skaidras vīzijas trūkums konflikta izbeigšanai. Ar triecieniem Irānai panākti tikai īslaicīgi vai taktiski ieguvumi, tomēr pilnībā iznīcināt valsts kodolprogrammu vai mainīt Teherānas stratēģisko kursu reģionā nav izdevies. Izlūkdienesti ziņo, ka uzbrukumi Irānas kodolprogrammu nav apturējuši, tikai par dažiem mēnešiem aizkavējuši.
Faktiskos ASV nodarītos zaudējumus šobrīd novērtēt grūti, jo Irānas varas iestādes stingri kontrolē valsts medijus un telekomunikācijas, īstenojot plašus informācijas un interneta blokādes pasākumus, savukārt Irāna turpina atbildes triecienus - acīmredzot postījumi nav tik kritiski. Tramps par visām varītēm cenšas no “Irānas purva” izkļūt, taču īsti nezina, kā to panākt. ASV bruņotie spēki atsāka triecienus 7. jūlijā, lai vājinātu Irānas spējas traucēt kuģošanu Hormuza šaurumā, bet tie izrādījās neefektīvi, turklāt ofensīvai bija acīmredzams politisks zemteksts - apšaudes notika NATO samita norises laikā Ankarā. Teherāna uzbrukumus atvairīja, apšaudot reģionā izvietotās ASV karabāzes. Starptautiskie mediji (“Reuters”, CNN, PBS, Turcijas “Daily Sabah”) informēja par Irānas amatpersonu paziņojumiem, ka miera sarunās ar ASV nav progresa, jo tās nav notikušas vismaz kopš 7. jūlija, kad Vašingtona pārkāpa nepieņemamus pamiera nosacījumus, piemēram, atzīt Irānas kontroli Hormuza šaurumā, atsaldēt finanšu aktīvus vai izmaksāt kompensācijas par karā nodarītajiem zaudējumiem, arī Tramps Irānas piekāpšanās nosacījumus definēja līdzīgi. Baltais nams augustā nāca klajā ar virkni paziņojumu par prezidenta lēmumiem saistībā ar Irānas konfliktu, kaut gan iepriekš izskanēja vismaz desmit Trampa solījumi par pamieru, bet neviens līdz šim nav izpildīts.
Sauszemes operācija panākumus negarantē
Ajatollu režīma demontāža ar militāru pārspēku būtu iespējama plaša mēroga armijas sauszemes operācijas rezultātā, iesaistot simtiem tūkstošu amerikāņu karavīru un tūkstošiem bruņojuma vienību, tomēr šis scenārijs tiek vērtēts ļoti pretrunīgi, jo uzvaru negarantē. Tas ir komplekss pasākums, kas prasa mēnešiem ilgu rūpīgu plānošanu un politisko saskaņošanu, turklāt jārēķinās ar nesalīdzināmi lielākām izmaksām, dzīvā spēka un bruņojuma zaudējumiem. Lai pilnībā likvidētu Irānas aizsardzības spējas un panāktu Irānas stratēģisku sakāvi, jāiznīcina valsts militāri rūpnieciskais komplekss, kodolprogramma, jāsamazina armija vismaz līdz policijas spēku līmenim. Šāds iznākums apmierinātu gan Izraēlu, gan Amerikas Savienotās Valstis, taču tam būtu nepieciešamas intensīva bombardēšana daudzu nedēļu garumā un simtiem miljardu tēriņi, turklāt ar režīma gāšanu būs par maz, jārēķinās ar ilgstošu Irānas okupāciju. Visu šo faktoru ietekmē “līdz ASV Kongresa vēlēšanām novembrī sagaidīt Trampa triumfu ir nereāli. Pakļaut Irānu ar militāru spēku neizdosies, tāpat kā izbeigt konfliktu politisku apsvērumu dēļ, jo tā būtu Trampa sakāve. Viņš varētu uzsākt sauszemes operāciju, bet tādā gadījumā riskē iestigt ilgstošā Irānas konfliktā un pilnībā aprakt savu atbalstītāju cerības par politiskā kursa pēctecību pēc aiziešanas no prezidenta amata. Trampu sagaida strupceļš”, komentē “Telegram” kanāls “Россия не Европа”.
Trampa politika mazina ASV globālo ietekmi?
Norvēģijas politologs Glens Dīsens, kurš Rietumu akadēmiskajās aprindās un medijos nereti tiek kritizēts par Kremļa oficiālās nostājas un propagandas atspoguļošanu (plaši pazīstams ar dalību Krievijas valsts propagandas medijos), uzskata, ka Irānas konflikta strupceļš grauj ASV varenību. “Trampa administrācijas stratēģija paredzēja ātru militāru operāciju un Irānas kapitulāciju dažu dienu laikā, taču viss nogāja greizi. Naftas cenas, piegādes ķēdes un investoru bažas kļūst nekontrolējamas. Pat ja apšaudes beigtos rīt, ar sekām būs jācīnās vēl gadiem ilgi. Finansiālie zaudējumi, autoritātes kritums un izsmeltie militārie resursi smagi iedragājuši ASV globālās ietekmes pamatus,” Krievijai draudzīgā politologa viedokli komentē “Telegram” kanāls “Что делать?”.
Kremlim lojālajam norvēģu politologam oponē kanāls “Россия не Европа”: “Trampa avantūras sekas nav tik viennozīmīgas. Mierizlīgums Irānas konfliktā viņam var maksāt politisko nākotni, bet vai tas kaitēs ASV ilgtermiņā? Reputācijas zudumi konfliktā Irānā nobāl salīdzinājumā ar Vjetnamas kara sekām, kad Amerika spēja atkopties un sakāva Padomju Savienību Aukstajā karā, gūstot iepriekš nepieredzētu globālu varu un ietekmi.”
Vērts atcerēties, ka Trampa paziņojumi par miera sarunu atsākšanu ar Irānu vienmēr izraisījuši tūlītēju reakciju pasaules finanšu tirgos. Ziņas par veiksmīgām sarunām vai uzbrukumu atlikšanu samazināja “Brent” markas jēlnaftas cenu, cerībā uz saspīlējuma mazināšanos Hormuza šaurumā strauju augšupeju piedzīvoja akciju tirgi. Paziņojumi darbojās abos virzienos - kad pamiera vienošanās tika pārkāptas, naftas cenas strauji pieauga, akciju tirgi piedzīvoja kritumu. Tas viss apliecina ASV neapstrīdamo autoritāti un ietekmi finanšu un biznesa jomā, ko neveiksmīgais Irānas karš vai Trampa iekšpolitiskās problēmas nekādi neapdraudēs. Trampa administrācijas ilgtermiņa stratēģijas trūkums Irānā neliecina par nopietnu ASV militāru, politisku vai ekonomisku vājumu. Teherāna kopš 1979. gada Islāma revolūcijas ir viena no lielākajām ASV pretiniecēm, kas pastāvīgi apdraud reģionālo stabilitāti, finansē teroristiskus grupējumus un bloķē starptautiskos tirdzniecības ceļus. Tomēr Irānas veiksmīgā pretošanās nenozīmē Amerikas stratēģisku sakāvi, jo, lai cik dīvaini tas neliktos, no islāma režīma pastāvēšanas Amerikas Savienotajām Valstīm ir ģeopolitiski ieguvumi.
Vai Trampa avantūra Amerikai izdevīga?
ASV un Lielbritānija kopā ar sabiedroto valstu spēkiem 2003. gadā uzsāka militāro iebrukumu Irākā un gāza Sadama Huseina režīmu, kas spēku samēru Tuvajos Austrumos izmainīja par labu Irānai.
Tramps 2026. gadā cerēja tikt galā ar Irānu tāpat kā ar Venecuēlu - vienā rāvienā gāzt režīmu, gūt zibenīgu uzvaru, bet Irānas gadījumā tas nedarbojas. Persijas līča monarhijās, Turcijā un Izraēlā Irānas pretestība un militārās spējas izraisīja panisku noskaņojumu. Amerikas sabiedrotos šokēja islāmistu režīma noturība, kas pēc līderu nāves, iedzīvotāju masveida protestiem un vardarbīgām demonstrāciju apspiešanām, kad bojā gāja tūkstošiem cilvēku, tikai nostiprinājās. Demonstrējot spēju pretoties ārējai agresijai, režīms mobilizēja atbalstītājus, rīkoja plašas bēru ceremonijas, pulcēja milzīgus pūļus, kas pauda lojalitāti un solīja amerikāņiem atriebties. “Tomēr, pat ja ASV būtu gatavas ilgstošam izsīkuma karam, bez sabiedroto ārēja atbalsta Irānai nebūtu nekādu izredžu, tāpat kā bez ASV atbalsta karā ar Irānu nekādu izredžu nebūtu Izraēlai, Turcijai vai arābu valstu monarhijām,” komentē “Россия не Европа”. Saglabājot Islāma republikas spēku līdzsvaram reģionā, ASV pozīcijas Tuvajos Austrumos tikai nostiprināsies, jo izraēlieši, turki un arābu šeihi vienmēr uzskatīs Irānu par galveno konkurentu un ģeopolitisko pretinieku reģionā.
