Krievija zaudē savu neseno ietekmi – tuvākais sabiedrotais Baltkrievija bez Kremļa ziņas turpina sarunas par “lielo darījumu” ar ASV. Tiklīdz Minskas ekonomiskās un Kremļa ģeopolitiskās intereses nesakrīt, Lukašenko turpina ārpolitisko ekvilibristiku un vēlas drošības garantijas.
Postpadomju telpa turpina transformēties - kamēr Kremlis bija aizņemts ar 7. jūnija parlamenta vēlēšanām Armēnijā, kur uzvaru svinēja Krievijas kādreizējā sabiedrotā, pašreizējā premjerministra Nikola Pašinjana vadītā partija, Baltkrievijas autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko turpināja kuluāru sarunas ar Balto namu. Minska piekrita virknei Vašingtonas nosacījumu, panāca daļēju sankciju atcelšanu un turpina tirgoties, apejot Maskavu.
Kremlis vēlēšanu uzvarētāju Pašinjanu apsveikt nesteidzās un ieturēja pauzi, tās fonā visai zīmīga bija citu Armēnijas sabiedroto reakcija - Pašinjans saņēma apsveikumus no Kazahstānas prezidenta Tokajeva, Francijas prezidenta Makrona, Gruzijas premjera Kobahidzes un Eiropas Komisijas prezidentes fon der Leienas. Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņoja: kamēr oficiālie vēlēšanu rezultāti nav zināmi, “no komentāriem atturēsies”.
Lukašenko aicina uz sarunām Zelenski
Lai apspriestu Minskas un Kijivas attiecības, arī saistībā ar Ukrainas prezidenta izteikumiem par Baltkrievijas iespējamo iesaistīšanos karā pret Ukrainu, Baltkrievijas līderis pauda gatavību ar viņu tikties, 21. maijā ziņoja Lukašenko preses dienests. “Ja viņš vēlas kaut ko apspriest, lūgt padomu vai jebko citu, tad lūdzu. Mēs esam atvērti. Esmu gatavs tikties ar viņu jebkur - Ukrainā vai Baltkrievijā, apspriest attiecību jautājumus. Un varbūt pat attiecību perspektīvas (..) Mums nav nodoma un nekādas vajadzības iesaistīties Ukrainas karā. Ne civilā, ne militārā ziņā,” sacīja Lukašenko, kurš iepriekš šādus piedāvājumus izteicis vairākkārt. “Ar ASV, Vāciju, Poliju un Baltijas valstīm mums ir par ko runāt, bet ar Ukrainu nez kāpēc nav.” Un tas, viņaprāt, būtu jāmaina. Tomēr Ukrainas puse aicinājumus uztver skeptiski, jo tie nav rezultējušies ar miera dialogu. Kijiva šādus paziņojumus sauc par manipulatīviem, jo Lukašenko tiek uztverts kā Krievijas ietekmes instruments, bet viņa režīms neko būtiski nelemj vai nekontrolē. Tomēr Baltkrievijas līdera izteikumi nav nejauši - apmaiņā pret politieslodzīto atbrīvošanu ASV jau atcēlušas sankcijas valsts uzņēmumam “Беларуськалий”, vienam no pasaulē lielākajiem kālija minerālmēslu ražotājiem un eksportētājiem, tāpat kā vairākiem citiem nozīmīgiem Baltkrievijas eksporta uzņēmumiem, ziņoja “Bloomberg”.
Baltā nama aprēķins - izolēt Krieviju
Vašingtona savus mērķus neslēpj - panākt Baltkrievijas attālināšanos no Krievijas. Minska Baltā nama nosacījumiem piekrita, pretī saņemot ekonomiskās dividendes, tagad to pašu mēģinot izspēlēt ar Ukrainu. Lukašenko loģika ir labi saprotama, jo Baltkrievijas ekonomika nonākusi nopietnās grūtībās - Rietumu sankcijas liedz piekļuvi eksporta tirgiem un tehnoloģijām, rūpnieciskā ražošana 2026. gada pirmajos četros mēnešos sarukusi par 2,5%, apstrādes rūpniecība - par 4,6%. Sankciju atcelšana “Беларуськалий” - tā ir liela nauda un piekļuve pasaules tirgum, šāda likme Baltkrievijas vadonim liek būt elastīgam. Bet tas ir arī neērts signāls Kremlim. Baltkrievija, kas sevi vienmēr prezentējusi kā Krievijas sabiedroto - Savienības valsti ar kopīgu militāro infrastruktūru, karaspēku Baltkrievijas teritorijā, bez Kremļa ziņas piedalās kuluāru sarunās ar ģeopolitisko pretinieku. Taču Minskas ekonomiskās un Kremļa ģeopolitiskās intereses nav viens un tas pats, tāpēc Lukašenko uzdrošinās tirgoties ar amerikāņiem, saņemt bonusus un vienlaikus piedāvā tikšanos Zelenskim. Bet tās nav nedz Krievijas-Baltkrievijas savienības beigas, nedz arī beznosacījumu lojalitātes izpausme. Baltkrievija piekrīt amerikāņu nosacījumiem, vienlaikus saglabājot partnerattiecības ar Krieviju.
Lukašenko ekvilibristika
Ilggadējais Krievijas sabiedrotās Baltkrievijas līderis atkal sācis savu iecienīto daudzvektoru ārpolitisko spēli, atklāti demonstrējot skepsi par Putina ģeopolitisko varenību. Publiskā retorika par ciešo aliansi ar Maskavu nonāk pretrunā ar Minskas režīma aizkulišu darbībām, kas izmisīgi meklē saziņas kanālus gan ar Rietumiem, gan Austrumiem, cenšoties nodrošināties pret Krievijas pozīciju vājināšanos. Krievijas un Baltkrievijas Apvienotās valsts integrācijas procesu aizsegā turpinās “viltīgo baltkrievu” kuluāru kontakti. Minska neatlaidīgi cenšas panākt vienošanos ar Vašingtonu, izmantojot gan slepenas tikšanās, gan organizējot augsta ranga ASV pārstāvju un padomnieku vizītes, turklāt Lukašenko turpina kaldināt plānus par Ņežinskaskalnrūpniecības kombināta (Нежинский ГОК) pārdošanu amerikāņu investoriem.
“Vienlaikus atklājas Lukašenko kuluāru kontakti ar Eiropas līderiem, kur īpaša vieta ir komunikācijai ar Francijas prezidenta Emanuela Makrona komandu: flirts ar Franciju un mēģinājumi integrēties Eiropas struktūrās, piemēram, Starptautiskajā Frankofonijas organizācijā (OIF) - globālā 93 valstu un valdību kopienā, ko saista franču valoda un kultūras vērtības. Sadarbību OIF ietvaros nosaka Lukašenko vēlme vienoties par drošības garantijām Krievijas ekspansijas gadījumā. Tomēr par Baltkrievijas diktatora galveno pretsvaru Maskavas ietekmei kļūst Ķīna - militārā sadarbība un stratēģiska tuvināšanās ar Pekinu nav tikai ekonomiska nepieciešamība, bet vairogs pret Kremļa pārmērīgo apetīti. Lukašenko labi apzinās, ka Putina resursi ir izsmelti, un viņa “jaunākā brāļa” statuss aliansē ar brūkošu impēriju apdraud viņa personīgo varu. Tomēr mēģinājums sēdēt vienlaikus uz vairākiem krēsliem liecina tikai par dziļo neuzticības krīzi tā dēvētajā Krievijas un Baltkrievijas Apvienotajā valstī,” komentē “Telegram” kanāls “Тенденции эпохи”.
“Tikmēr sadarbībā ar Krieviju Ķīna ieinteresēta saglabāt globālo ietekmi un pasargāt savu ekonomiku no plašākām sankcijām. Pekina apzināti nevēlas kļūt par Maskavas oficiālo sabiedroto, izmanto Krieviju kā lētu resursu avotu un bufervalsti ar Rietumiem. Arvien acīmredzamāka kļūst Kremļa ģeopolitiskā izolācija - vēl vakar par uzticamiem sabiedrotiem uzskatītie satelīti no Krievijas distancējas, sācies jauns notikumu pavērsiens,” komentē “Telegram” kanāls “Критик новостной ленты”.
Kremļa sabiedrotais pārdod amerikāņiem stratēģiskas nozīmes uzņēmumu ar atlaidi
Ņežinskas kalnrūpniecības kombinātu (НГОК) 2017. gadā, piesaistot Ķīnas finansējumu, sāka būvēt Krievijas oligarha Mihaila Gucerjeva uzņēmums “Славкалий”. Projekta izmaksas sākotnēji tika lēstas aptuveni divu miljardu ASV dolāru apmērā, tam bija jākļūst par trešo lielāko kālija ieguves uzņēmumu valstī ar plānoto ražošanas jaudu 1,1 līdz 2 miljoni tonnu kālija hlorīda gadā, Baltkrievijā tas bija otrs kālija ieguves komplekss ar ārvalstu kapitāla dalību. Bet kad Rietumu sankciju un ārvalstu finansējuma problēmu dēļ būvniecība tika apturēta, Lukašenko nolēma aktīvu nacionalizēt un rūpnīcu pabeigt par valsts līdzekļiem. Krievijas miljardiera Mihaila Gucerijeva faktiskā aktīvu konfiskācija projektā notika 2022.-2023. gadā, Lukašenko un pats uzņēmējs par to publiski paziņoja 2024. gada novembrī. Gucerijevs apstiprināja, ka projektā zaudējis aptuveni 500 miljonus dolāru, objekta celtniecību pabeidza un ekspluatācijā nodeva Ķīnas speciālisti. Un tad 2025. gada decembrī Minska piedāvāja amerikāņiem iegādāties rūpnīcu par trim miljardiem dolāru.
Saistībā ar Vašingtonas un Minskas sarunām par НГОК pārdošanu ASV domnīca RLI (Robert Lansing Institute) 8. jūnijā nāca klajā ar publikāciju “Vašingtonas kālija slazds: kā Minska un Maskava cenšas izmantot ASV interesi par Ņežinskas kālija rūpnīcas projektu, lai grautu sankciju režīmu” (“The Potash Trap for Washington: How Minsk and Moscow Are Seeking to Leverage U.S. Interest in the Nezhinsky Potash Project to December the Sanctions Regime”).
Lukašenko pats 2025. gada decembrī publiski aicināja amerikāņus iegādāties rūpnīcu par trim miljardiem dolāru: “Nopērciet no mums jaunu rūpnīcu. Visu kāliju jūs pērkat par pasaules cenām, tad ņemiet to un vediet uz Ameriku.” Lukašenko šo aktīvu piedāvā amerikāņiem par cenu, kas speciālistu vērtējumā ir ievērojami zemāka par tirgus vērtību. Un te nu lietas kļūst interesantas.
Atbilstoši Lansinga institūta datiem, atlaide nav komerciāla piekāpšanās, bet ģeopolitisks instruments. Baltkrievija piedāvā pievilcīgu cenu, Vašingtona iegūst stratēģisku resursu un politiskus panākumus - politieslodzīto atbrīvošanu, zemākas minerālmēslojuma cenas lauksaimniekiem un pievilcīgu stāstu amerikāņu vēlētājiem.
Lukašenko “kālija diplomātija” demonstrē Kremļa ietekmes zudumu
Vienošanās notiek bez Maskavas ziņas - aizvadīto nedēļu laikā līdzīga aina paveras visā postpadomju telpā. Baltkrievija risina sarunas ar amerikāņiem, Armēnija izvēlas Eiropu, Kazahstāna ir pirmā, kas apsveic vēlēšanu uzvarētāju Nikolu Pašinjanu. Izmaiņas postpadomju valstu ārpolitikā notiek ar klusiem aizkulišu darījumiem, nevis skaļiem paziņojumiem un diplomātiskiem skandāliem - ar Maskavu neviens vairs nekonsultējas, nostādot Kremli jau notikuša fakta priekšā.
НГОК gadījums ir labs piemērs Minskas centieniem izmantot Krievijas investīcijas ekonomikas izdzīvošanai. Kālija rūpnīcas projekts, kur Mihails Gucerijevs zaudēja pusmiljardu ASV dolāru, pēc sankcijām un faktiskās nacionalizācijas ir kļuvis par ģeopolitiskā tirgus objektu. Lukašenko rīkojas pragmatiski - piedāvājot amerikāņiem aktīvu ar lielu atlaidi, viņš cenšas sasniegt uzreiz divus mērķus: ar Rietumu investīcijām kaut daļēji atdzīvināt ekonomiku un caur “kālija diplomātiju” uzsākt attiecību normalizāciju ar Vašingtonu. Maskavai šis gadījums ir īpaši nepatīkams, jo sarunas norisinās pilnīgi autonomi. Kamēr Krievijas diplomātija un ekspertu kopiena visu uzmanību pievērsa Kaukāza reģionam un vēlēšanu rezultātiem Armēnijā, Baltkrievija ar ASV faktiski izveidoja separātu sarunu kanālu. RLI publikācijā tiek apgalvots, ka sarunas bijušas saturīgas, Minska gatava Vašingtonai garantēt ekonomiskās preferences un politisku pretimnākšanu, piemēram, turpinot politieslodzīto atbrīvošanu.
“Šobrīd esam liecinieki paātrinātai postpadomju telpas fragmentācijai. Astanas apsveikumi Pašinjanam, Erevānas virzība uz ES un Minskas klusās vienošanās ar amerikāņiem ir vienas notikumu ķēdes posmi. Krievijas kādreizējie tuvākie sabiedrotie vairs nav gatavi bez ierunām uzņemties tās ģeopolitisko nastu un, tiklīdz rodas mazākā izdevība, cenšas veidot savus neatkarīgus saziņas kanālus ar Rietumiem, Maskavu informējot post factum,” komentē “Telegram” kanāls “Зона особого внимания”.
Lukašenko: notiek sarunas par “lielo darījumu” ar ASV, “politieslodzītie - tas tik tāds nieks”
“Šī nav sīkumaina politika,” 2026. gada aprīlī gandrīz divas stundas garā intervijā “lielo darījumu” Krievijas propagandas kanāla RT vadītāja Ričarda (Rika) Sančesa televīzijas raidījumā komentēja Lukašenko. Viņš apstiprināja, ka sarunas notiek jau ilgu laiku, un piebilda: “Atklāti sakot, būtu jauki redzēt šo cilvēku (Donaldu Trampu), satikties aci pret aci un paspiest viņam roku, bet tas nav pašmērķis, tas nav galvenais. Mums jāsaprot, ka līdzās tam, ka esam parasti cilvēki, kuri vēlas komunicēt, sasveicināties un iepazīties, mēs esam arī prezidenti (ES valstīs Lukašenko netiek atzīts par prezidentu - red.), tāpēc tikšanās ir pienācīgi jāsagatavo.” Lukašenko cer, ka pirms Baltkrievijas un ASV “lielā darījuma” parakstīšanai tiks sagatavots “atbilstošs līgums”, un iztēlojas, ka tā nebūs “vasaļa un imperatora” tikšanās: “Šī nav kaut kāda dižošanās, šī nav kaut kāda sīkumaina politika (“петушиная политика”), nē, šī ir īsta prezidenta politika, kurš respektē savu tautu. Esmu gatavs šai tikšanās reizei, mēs esam gatavi darījumam, bet tas ir jāsagatavo tā, lai tiktu ievērotas gan ASV, gan Baltkrievijas intereses.” Nav pareizi uzskatīt, ka “amerikāņus it kā interesē atbrīvot, kā viņi mēdz teikt, politieslodzītos Baltkrievijā un apmaiņā pret to atcelt sankcijas”, apgalvo Lukašenko. Viņaprāt, “politieslodzītie un sankcijas ir sīkums, ir daudz vairāk risināmu jautājumu, kas ir “lielā darījuma” īstais mērķis”.
Diktatora politiskās karjeras virsotne
Lukašenko tirgošanos ar Trampu sarunās ar starptautiskās politikas ekspertiem apsprieda raidsabiedrība “Deutsche Welle”.
“Pašam Lukašenko brauciens uz ASV ir ārkārtīgi svarīgs,” apgalvo bijušais diplomāts un Baltkrievijas demokrātisko spēku izpildvaras trimdā - Apvienotā pārejas kabineta pārstāvis ārlietu jautājumos Valērijs Kovaļevskis, kurš šobrīd vada Varšavā bāzēto Eiroatlantiskās sadarbības aģentūru. “Šī ir viņa politiskās karjeras virsotne. Savas valdīšanas laikā viņš vēl nav piedalījies pilnvērtīgās diplomātiskās sarunās ar ASV prezidentu.” Kovaļevskis uzskata, ka pašreizējos apstākļos Lukašenko un Trampa tikšanās būtu svarīga Baltkrievijas drošībai: “Ir apdraudēta mūsu valsts suverenitāte un neatkarība. Turpinās karš, - iespējami scenāriji, kad Krievija mēģinās ievilkt Baltkrieviju militārā konfrontācijā ne vien ar Ukrainu, bet arī rietumvalstīm. Lukašenko vizīte ASV ir viņam personiski ļoti svarīga varas saglabāšanai, taču būs jādomā arī par to, kā stiprināt Baltkrievijas suverenitāti.”
Baltkrievijas politologs un politiskais analītiķis Valērijs Karbalevičs pārliecināts, ka Lukašenko svarīgs ir viss - gan sankciju atcelšana, gan kālija darījums: “Lai būtu iespējams izvairīties no Eiropas sankcijām un, galvenais, atjaunot tranzītu Klaipēdas ostā (pirms sankciju piemērošanas kālija minerālmēslojums no Baltkrievijas tika eksportēts caur Lietuvu - red.).” “Kālija darījumam” var sekot citi, skaidro politologs. Turklāt tā ir iespēja izbeigt Baltkrievijas diplomātisko blokādi Rietumos: “Eiropa Lukašenko par Baltkrievijas prezidentu neatzīst, viņam svarīga rietumvalstu atzinība un izolācijas pārtraukšana.”
Publicists, vēsturnieks un politiskais komentētājs Aleksandrs Frīdmans apgalvo, ka “lielais darījums” veicinās “attiecību normalizāciju” ar Balto namu: “Lukašenko interesē ASV investīciju projekti ekonomikā, ieskaitot tiešos lidojumus un ASV vēstnieka atgriešanos Minskā. Vienošanās par politieslodzīto brīvlaišanu apmaiņā pret sankciju atvieglojumiem tiek piedāvāta cerībā ekonomiku atdzīvināt.”
Tiecas pēc ASV drošības garantijām
Baltkrievijas režīma un Trampa administrācijas sarunas turpinās jau vairāk nekā gadu, atbrīvotas vairākas politieslodzīto grupas, atceltas ASV sankcijas Baltkrievijas kālija mēslojumam (spēkā ir ES sankcijas - red.), nacionālai lidsabiedrībai “Белавиа”, bankām un Finanšu ministrijai. Tomēr “lielais darījums” un visu Baltkrievijas politieslodzīto atbrīvošana nav notikusi, un īsti nav saprotams, kas procesu kavē, komentē Karbaļevičs: “Sarunas notiek slēgtā formātā. Procesu varētu paātrināt, ja politieslodzīto atbrīvošanas jautājumos Lukašenko būtu izlēmīgāks, un būtu gatavs vienoties dažu mēnešu laikā.”
Bijušais Baltkrievijas diplomāts Kovaļevskis uzskata, ka “lielā ziņā to nosaka iekšpolitiskā situācija pirms starpvēlēšanām ASV Kongresā. Kad pēc pāris mēnešiem sāksies kampaņas aktīvā fāze, Donaldam Trampam un viņa administrācijai vairs neatliks laika Baltkrievijas darba kārtībai”. Izšķiroša nozīme būs Lukašenko un viņa komandas spējai vest sarunas, piekāpties un rast kompromisus.
“Lukašenko saprot, ka amerikāņi sāka ar viņu runāt tikai tāpēc, ka uzskatīja par potenciāli noderīgu Ukrainas konflikta risināšanai. Ārpolitiskie procesi šobrīd norisinās tik strauji, ka notikumi var izjaukt jebkuru vienošanos, piemēram, karadarbības izbeigšanu Irānā, vai izraisīt iespējamo Vašingtonas-Pekinas vai Vašingtonas-Maskavas attiecību saspīlējumu. Šādā brīdī cerēt un gaidīt nav tas labākais risinājums, tāpēc Lukašenko cer panākt vienošanos pēc iespējas ātrāk,” komentē Aleksandrs Frīdmans.
Valērijs Karbaļevičs uzskata, ka Lukašenko “lielā darījuma” formātā gribētu atrisināt uzreiz vairākas problēmas: “Viņam nepieciešamas ASV drošības garantijas, lai nav jāpiedzīvo Nikolasa Maduro vai Ali Hamenei liktenis”, jo Trampa administrācija rīkojas ļoti izlēmīgi, ja kādu jautājumu uzskata par svarīgu. Tomēr “varbūtība, ka Lukašenko piemeklēs Maduro liktenis, ir ļoti niecīga”, uzskata politologs. “Bet bailēm lielas acis. Un nav nejaušība, ka pēc sarunām ar Lukašenko ASV prezidenta īpašais sūtnis Baltkrievijas jautājumos Džons Kols izteicās, ka Venecuēlas un Irānas notikumu iespaidā Lukašenko bijis pārbiedēts līdz nāvei.”
Savukārt Valērijs Kovaļevskis uzskata, ka runāt par ASV garantijām vēl pāragri: “Mēs atceramies, ka Lukašenko galu galā ir Krievijas, nevis ASV “kuces dēls” (“сукин сын России”), lai uzreiz viņu ņemtu savā bilancē. Varbūt Lukašenko bija par daudz sacerējies.” Pat ja tiks panākta vienošanās un “attiecību normalizācija”, šādas diskusijas varētu notikt (..) Taču Maskava neparko nevēlēsies atdot Lukašenko drošības garanta lomu Vašingtonai”.
Pēc Lukašenko un Kola sarunām Minskā 19. martā Donalds Tramps Baltkrievijas līderi nodēvēja par “augsti godāto prezidentu”, pateicās par politieslodzīto atbrīvošanu un paziņoja, ka ar nepacietību gaida tikšanos “Miera padomes” sanāksmē. Baltkrievija tikšanās ar Amerikas delegācijām izmanto, lai reklamētu sevi kā “pieredzes bagātu globālo līderi”.
“Lukašenko sevi mēģina pasniegt kā “pretkrīzes menedžeri”, uzsver politisko ietekmi, ciešās attiecības ar Putinu un Sji Dzjiņpinu, cenšas darboties “autokrātu ass” un Baltā nama sarunu starpnieka lomā,” uzskata Aleksandrs Frīdmans. Savukārt Trampa administrācija Lukašenko ambīcijas prasmīgi izmanto, pielabinot ar dāvanām, glaimojošiem ASV prezidenta epitetiem un citiem simboliskiem žestiem, dodot mājienus par viņa iespējamo valsts vizīti ASV.
Krievija tik viegli nepiekāpsies
Džona Kola aktīvā darbošanās un biežie atgādinājumi par ASV-Baltkrievijas sadarbības humāno aspektu - politieslodzīto atbrīvošanu apliecina ASV administrācijas vēlmi to panākt. Tomēr Trampa komandas rīcība nav nekāds altruisms: visu nosaka ekonomiskās intereses, īpaši Baltkrievijas kālija rūpniecības nozarē, tāpat kā politiskie mērķi “ļaunuma ass” režīmu vājināšanai. Ukrainas kara kontekstā Lukašenko joprojām ir “Kremļa spēlētājs”, viņa kontakti ar Phenjanu un pārējiem “ass” dalībniekiem vairo viņa politisko kapitālu, kas arī Baltā nama ieskatā viņa nozīmi palielina. Bet vai tādā gadījumā varētu notikt Lukašenko vizīte ASV un tikšanās ar Trampu? Par Baltkrievijas līdera gatavību šaubu nav: tas būtu viņu sen loloto sapņu piepildījums, tomēr arī no “uzticamā sabiedrotā” Krievija tik viegli neatteiksies. Maskavas ietekmi demonstrēja Lukašenko lēmums atteikt tikšanos Džonam Kolam, kad viņš uzturējās Minskā 14.-17. maijā, tāpat kā atteikums apmeklēt Trampa “Miera padomes” atklāšanas sanāksmi Vašingtonā 2026. gada februārī. Lojalitātes apliecinājumi Kremlim izskanēja arī Lukašenko preses sekretāres Natālijas Eismontas komentāros - Krievijas ietekmes tēma apspriesta gan Baltkrievijas sarunās ar ASV, gan Ziemeļkoreju. Maskavas un Minskas ciešās attiecības simbolizēja ziedu pušķis no Putina, ko Baltkrievijas delegācija vizītes laikā Phenjanā marta beigās nolika pie “Atbrīvošanas” torņa “pateicībā par Ziemeļkorejas palīdzību “speciālajā militārajā operācijā”. Diapazonā no “Putina spiega” līdz “autokrātu ass” starpnieka lomai Lukašenko līdz šim nav izdevies sasniegt kvalitatīvi jaunu līmeni attiecībās ar Krieviju vai ASV. Tomēr mēģinājumi turpināsies un var izrādīties veiksmīgi, ja vien ASV par Baltkrieviju interesi nezaudēs un Krievija Baltkrievijas un Amerikas attiecībām pārāk netraucēs.
