Ukrainas sarunās parādās jaunas iniciatīvas un starpnieki: mieru centīsies panākt Eiropas “trijnieks”, Somijas prezidents, Putina oligarhs un Jeruzalemes pareizticīgo patriarhs.
Eiropas līderi izvirza Putinam nosacījumus, sarunu procesa izredzes neskaidras
Ukrainas kara risinājuma meklējumos 7. jūnija vakarā notika Lielbritānijas, Francijas un Vācijas līderu konsultācijas par turpmāko rīcību saistībā ar Krieviju. Premjerministrs Kīrs Stārmers, prezidents Emanuels Makrons un kanclers Frīdrihs Mercs satikās Londonā un pēc tam sarīkoja tikšanos ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, pieprasot Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam nekavējoties pārtraukt karadarbību un sākt Ukrainas mierizlīguma sarunas.
Valstu vadītāju kopīgais paziņojums tika publicēts pēc tam, kad Putins pagājušajā nedēļā noraidīja Zelenska 4. jūnija atklāto vēstuli, kurā Ukrainas prezidents karadarbības izbeigšanai piedāvāja tikties ar Putinu klātienē. Aizvadītajos mēnešos Krievijas un Ukrainas miera sarunas ir apstājušās. Iepriekš sarunu starpnieki bija Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un miera plāna grozījumu autors, ASV prezidenta znots Džareds Kušners. Francija, Vācija un citas Eiropas valstis uzskata, ka pienācis īstais brīdis jaunai miera iniciatīvai - jāaizpilda vakuums pēc ASV distancēšanās no sarunu starpnieka lomas.
Piecas Eiropas prasības
Līderu paziņojumā pēc tikšanās Londonā teikts, ka “taisnīgam un ilgstošam mieram” Krievijai būtu jāpiekrīt pieciem nosacījumiem, ziņoja “Bloomberg”. Tā ir nekavējoša un pilnīga karadarbības pārtraukšana; par sarunu sākuma atskaites punktu jākļūst pašreizējai frontes līnijai, starptautiski atzītās valstu robežas turpmāk nedrīkst tikt mainītas ar spēku; Ukrainai jāsaņem drošības garantijas, ieskaitot daudznacionālo spēku izvietošanu tās teritorijā; Krievijas aktīvi simtiem miljardu dolāru vērtībā paliks iesaldēti, līdz agresorvalsts Ukrainai kompensēs kara nodarīto materiālo postu; jābūt ievērotām Eiropas drošības interesēm.
Ukrainas kara apstākļos šobrīd visas iesaistītās puses testē konflikta atrisinājuma iespējas diplomātiskā ceļā, norāda Šveices laikraksta “The Neue Zürcher Zeitung” politiskais komentētājs Andreass Rīšs. Konsultāciju gaitā tika apspriesta arī militārās palīdzības paplašināšana Ukrainai un Krievijas kara ekonomikas vājināšanas pasākumi. Par Eiropas valstu iniciatīvas mērķiem un par to, kurš uzņemsies starpnieka lomu sarunās ar Kremli, pilnīga vienprātība panākta netika, tomēr Maskava un Kijiva “izrādīja interesi par diplomātisko centienu aktivizāciju”.
Eiropas valstis mēģina stiprināt savas sarunu pozīcijas. Atšķirībā no amerikāņiem, eiropieši neuzskata sevi par starpniekiem, bet par sarunu vedējiem - Londonas tikšanās parāda “trijnieka” ambīcijas izveidot priekšnoteikumus svarīgiem lēmumiem E3 grupā. Tomēr jāsaprot, ka līdz ar pamiera noslēgšanu eiropieši nonāks sarežģītā situācijā, jo steidzami būs jālemj par miera uzturēšanas spēku izvietošanu, bet Eiropas valstis tam nav gatavas. Turklāt būs jālemj par pretpasākumiem, ja Putins Ukrainā dislocēto karaspēku izvietos Baltijas valstu pierobežā.
ES valstu domstarpības
Polijas premjerministrs Donalds Tusks preses konferencē 9. jūnijā paziņoja, ka Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste Ukrainas sarunās nevar pārstāvēt visu Eiropu, dialogā vajadzētu piedalīties arī Polijai un Itālijai, aicinot eiropiešus būt “piesardzīgiem”, ziņoja “Reuters”. Viņš apstiprināja, ka arī Itālijas premjere Džordža Meloni neatbalsta ES3 formātu, kura dalībnieki tikās ar Volodimiru Zelenski, lai apspriestu gaidāmā miera nosacījumus. Konsultācijas Londonā rosina jautājumus, vai Polija netiek nostumta malā, kamēr Rietumeiropas lielvalstis pēc iespējas ātrāk cenšas panākt Kijivas sarunas ar Maskavu: “Esmu ļoti piesardzīgs par priekšlikumiem, kas notiek ārpus jebkāda veida dialoga par sarunu forsēšanu ar Putinu,” preses konferencē sacīja Tusks. “Esmu runājis ar Itālijas premjerministri Džordžu Meloni, un arī viņa nav sajūsmā par šādu formātu (..) Jebkuras vienošanās, kur Polija nepiedalās, mums nebūs saistošas.” Drīzumā notiks ES valstu vadītāju tikšanās Ukrainā ar Polijas, Itālijas, Lielbritānijas, Vācijas un Francijas dalību, preses konferencē apstiprināja Tusks. Savukārt bijušais Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba intervijā radio “NV” pauda, ka Putins kara izbeigšanu Ukrainā ar Eiropas valstīm apspriest nemaz nevēlas, jo neuzskata tās par līdzvērtīgiem sarunu partneriem. Ir pārāk daudz šķēršļu, lai Eiropa pie sarunu galda spētu aizstāt ASV, pirmām kārtām jau Eiropai trūkst vienprātības. Šeit nav runa par kopēju Eiropas iniciatīvu, bet atsevišķu valstu mēģinājumiem saglabāt savu ietekmi.
Zelenskis pastāsta par tikšanos ar Abramoviču
Pagājušo ceturtdien Zelenskis atklātā vēstulē piedāvāja Putinam tikšanos klātienē, savukārt Krievijas vadonis nedēļas beigās Kremlī aci pret aci tikās ar bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kurš kļuvis par Putina neoficiālo saziņas kanālu ar Eiropas politiķiem. Maijā ar Putina piekrišanu “kāds Krievijas uzņēmējs devās uz Kijivu, lai tiktos ar Zelenski”, 5. jūnijā apstiprināja pats Kremļa saimnieks. Vēlāk tikšanās faktu apstiprināja arī laikraksta “Financial Times” avoti un prezidents Zelenskis, intervijā TV kanālam “Sky News” atklājot, ka īpaši pilnvarotais pārstāvis ir miljardieris Romāns Abramovičs. Ukraina uzskata, ka bijušais naftas magnāts kā viens no retajiem Krievijas elites pārstāvjiem, kurš vienlaikus saglabājis piekļuvi Putinam un uzticamību Kijivā, šādai misijai ir piemērota kandidatūra.
Abramovičs vēlējies noskaidrot Ukrainas miera priekšlikumus un lūdzis Zelenskim viņa starpnieka lomu publiski neatklāt. “Viņš (Abramovičs) teica, ka tas jādara klusi, bez jebkādas publicitātes. Es atbildēju, ka tā ir viņa izvēle - mums nav svarīgi, vai tas notiek publiski vai privāti,” intervijā atklāja Zelenskis un skaidri pateica, ka Donbasu Krievijai neatdos: “Tas ir galvenais vēstījums. Es teicu, ka mēs neaiziesim. Šādā veidā mēs jums uzvaru neatdosim”, piebilstot, ka puses “apsprieda kompromisus”. “Es teicu, ka lielākais kompromiss ir pamiers.” Ukrainas līderis lūdza Abramoviču informēt Putinu par gatavību tikties “jebkurā laikā” un “jebkurā formātā”, miljardieris apliecinājis, ka ar šo vēstījumu taisnā ceļā dosies pie Putina. Abramovičs no Kijivas atveda Putinam Zelenska priekšlikumus par divpusēju personisku tikšanos, pamieru, Krievijas-Ukrainas samita rīkošanu un vēstījumu, ka no Donbasa viņš neatteiksies. Putins neatbildēja, tāpēc Zelenskis tos publiskoja atklātā vēstulē. Kāds Abramovičam tuvs avots apgalvoja, ka Zelenskis “tic savas personīgās harismas maģijai”, kas, viņaprāt, “abu līderu tikšanās reizē palīdzēs atrisināt visus strīdīgos jautājumus”, raksta izdevums “The Moscow Times”. Pat ja iniciatīva izrādīsies neveiksmīga, arī turpmāk iespējama Abramoviča dalība kuluāru sarunās.
Kremlis Abramovičam uztic Krievijas-ES attiecību moderatora lomu
“Romāns Abramovičs uzsāk jaunu diplomātisko misiju,” uzskata Kremlim tuvā “Telegram” kanāla “Insider-T” avoti. Pēc panākumiem Maskavas un Kijivas aizkulišu kontaktos oligarhs plāno uzņemties galvenā starpnieka lomu Krievijas un Eiropas Savienības dialogā. Kamēr Brisele lauzīja galvu, meklējot kompromisa figūru tiešiem kontaktiem ar Kremli, Abramovičs jau paguva sarīkot virkni kuluāru tikšanos. Vispirms viņš sazinājās ar bijušo Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Neraugoties uz ekspolitiķes publiskajiem paziņojumiem par nevēlēšanos atgriezties augsta līmeņa diplomātijā, Merkeles autoritātei un pieredzei kontaktos ar Putinu joprojām ir svarīga loma vecās Eiropas elites koordinēšanā. Fiksēti Abramoviča neformālie kontakti ar Somijas prezidenta Aleksandra Stuba komandu, kurš pašlaik ir viens no vadošiem kandidātiem ES oficiālā sarunu vedēja lomai. Stubs būtu gatavs sarunām ar Maskavu, savukārt Abramovičs piedāvā drošu saziņas kanālu.
Eiropas Savienības oficiālās diplomātijas rīcībspēja ir ierobežota: Kremļa ieskatā EK ārlietu vadītājas Kajas Kallasas skarbā retorika liegs viņai dalību sarunu grupā, savukārt Stubam traucē jaunās NATO dalībvalsts vadītāja statuss. Abramovičam tā būtu ideāla iespēja: piedāvāt un organizēt sarunas neitrālā teritorijā, piemēram, Turcijā, kļūstot par nepublisko vienošanos projektu iniciatoru, “neaizvietojamā starpnieka” statusā vienlaikus atrisinot pret sevi ieviesto sankciju problēmas.
Aleksandra Stuba intervija: “Mums vajadzētu ar Putinu parunāt”
Intervijā “The Neue Zürcher Zeitung” Somijas prezidents pauda, ka netic Krievijas plāniem pārbaudīt NATO aizsardzības spējas, piemēram, Baltijas valstu spēkus pēc kara beigām Ukrainā vai pat tuvākajā laikā, par ko brīdina izlūkdienesti. Uz jautājumu “Vai jūs ticat šiem draudiem?” Stubs atbildēja: “Nē. Kāpēc lai Krievija testētu 5. pantu, ja četru gadu laikā tai nav izdevies iekarot Ukrainu? Krievija pret NATO vienmēr izmantos hibrīdkara metodes - kiberuzbrukumus, sabotāžu, bet vai tie būs militārie kinētiskie testi? Cilvēkiem vienkārši jānomierinās. Es saprotu satraukumu publiskajās debatēs, bet es lasu visus izlūkdienestu ziņojumus, man ir visaptverošs tādas valsts kā Somija aizsardzības spēju novērtējums. Un tās nav jēgas testēt.”
Intervijā Stubs norādīja uz Ukrainas pozīciju uzlabošanos karā pret Krieviju. “Ar ko pamatots jūsu vērtējums, ka Ukraina šajā karā pirmo reizi ir nonākusi izdevīgākā pozīcijā? - Pamatojoties uz faktiem. Ukrainai pirmais kara gads bija izdzīvošanas gads. Nākamie trīs gadi bija izturības gadi, un tagad - matemātikas gads. Matemātikas kaujas laukā. Pirmais fakts: pēdējo sešu kara mēnešu laikā ukraiņi nogalināja vai ievainoja aptuveni 35 000 Krievijas karavīru mēnesī. Otrkārt, Krievijas armija frontei spēj savervēt aptuveni 27 000 cilvēku mēnesī, tātad ir cilvēku trūkums. Treškārt, decembrī kritušo attiecība bija 1 pret 3: trīs Krievijas karavīri pret vienu Ukrainas, pašlaik proporcija ir viens pret astoņi. Ceturtkārt, 95% upuru ir bezpilota lidaparātu un raķešu triecienu rezultāts, tātad ir mazāk tiešu kaujas sadursmju. Piektkārt, austrumu un dienvidu frontēs ir 20 līdz 40 kilometru platas “nāves zonas”, kur mirstība sasniedz gandrīz 95%, Krievija turp karavīrus sūta, savukārt ukraiņi to nedara. Sestkārt, martā pirmo reizi ukraiņi Krievijas teritorijā palaida vairāk raķešu un bezpilota lidaparātu, nekā Krievija spēja atvairīt. Un Ukraina spēj saražot 10 miljonus dronu gadā. Septītais fakts: aprīlī pirmo reizi Ukraina atguva vairāk teritoriju nekā zaudēja. Turklāt lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju šobrīd ir noskaņoti pret karu.”
Stubs skaidroja, vai varētu kļūt par Eiropas un Putina starpnieku. “Zelenskis vēstulē ierosināja tikšanos ar Putinu. Eiropā notiek aktīvas diskusijas par to, vai sarunās jāpiedalās un jāzvana Krievijas prezidentam. - Jā, es uzskatu, ka mums vajadzētu runāt ar Putinu. Sarunas iespējamas tikai tad, ja viņi nav labvēlīgā pozīcijā. Mums tas jādara kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, bet tajā pašā laikā mums vajadzētu jautāt, vai Amerikas ārpolitika attiecībā uz Krieviju un Ukrainu atbilst Eiropas pašreizējām interesēm. Ja nē - un dažos aspektos tā tas ir, tad mums ir jāiejaucas. Bet tas jādara koordinēti. Ideālā variantā ES būtu jāsper pirmais solis, un, ja tas neizdodas, tad tas jāuzņemas “trijniekam” - Francijai, Vācijai un Apvienotajai Karalistei. Un, ja arī tas neizdodas, mums būs jāmeklē cits formāts.”
“Klīst pieņēmumi, ka tieši jūs varētu zvanīt Putinam? - Ir daudzi pieņēmumi, bet uzskatu, ka lietas būtība un saturs ir svarīgāks par personībām. Es vēlētos, lai šādas sarunas vadītu personu grupa, un tāpēc pieturos pie sava veida hierarhijas: vispirms ES institūcijas, tad lielie Eiropas sarunu vedēji, un, ja nepieciešama kuluāru diplomātija, arī tas ir noderīgi, taču tas nav atsevišķu amatpersonu kompetences jautājums.”
“Tātad jūs esat pret ierosinājumu meklēt Eiropā sakarnieku kontakta uzturēšanai ar Putinu? - Šis priekšlikums ir jautājuma vienkāršošana. Diplomātija ir daudz sarežģītāka. Redzēsim, kas notiks.”
“Bet ja nu šādu lomu piedāvātu jums? - Negribu par to spekulēt.”
“Ja karš beigsies, kā būtu jāveido attiecības ar Krieviju? - Acīmredzamu iemeslu dēļ nekas vairs nebūs tāpat kā pirms uzbrukuma Ukrainai.Taču attiecības ar Krieviju ir būtiskas.Es to saku kā valsts vadītājs, kurai ir vairāk nekā 1300 kilometru gara robeža ar Krieviju.Šī robeža paliks.Kādā brīdī mums būs jāuztur politiskās attiecības.” Komentējot interviju, NZZ atgādināja, ka Somijas prezidents ir vienīgais eiropietis, kuru uzklausa ASV prezidents Donalds Tramps.
10. jūnijā kļuva zināms, ka Stubs publiski atteicās būt par ES sarunu vedēju ar Putinu, norādot, ka tas ir Lielbritānijas, Francijas un Vācijas jautājums, ziņoja Somijas medijs “MTV Uutiset”. Politiķis paziņoja, ka neuzskata sevi par Eiropas sarunu vedēju ar Putinu, - sarunās ar Krieviju Eiropas intereses jāpārstāv E3 grupai. “Personīgi es tur sevi kā pārstāvi šajā jautājumā neredzu. Svarīgi, lai iniciatīvu uzņemtos galvenie spēlētāji - Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste,” sacīja Stubs. Vienlaikus viņš uzskata, ka tādas valstis kā Somija un Norvēģija varētu veicināt fona sarunas.
ASV prezidents sarunu starpnieka lomu piedāvā Jeruzalemes pareizticīgo patriarham
Par starpniecību Maskavas un Kijivas sarunās Donalds Tramps panācis vienošanos ar Jeruzalemes un visas Palestīnas, Sīrijas, Arābijas un Svētā Ciānas kalna pareizticīgo patriarhu Teofilu III. Viņam tuvie uzskata, ka Tramps cenšas panākt progresu vismaz vienā no pasaules lielākajām konfliktu zonām un jebkāda veida virzība Ukrainas jautājumā varētu pozitīvi ietekmēt Vašingtonas stratēģiskās prioritātes citur. Apstiprinājumi par patriarha iespējamo dalību sarunu procesā līdz šim nav saņemti, tomēr Izraēlas portāls “Ynet”, “atsaucoties uz informētiem avotiem” ziņoja, ka jūnija beigās viņš varētu doties vizītē pie Putina, par cik Tramps ar grieķu pareizticīgo bīskapu 4. jūnijā Vašingtonā 40 minūšu ilgas tikšanās gaitā apspriedis jauna miera sarunu saziņas kanāla izveidi.
Teofils III Jeruzalemes Pareizticīgo baznīcu vada kopš 2005. gada, ir neitrāla, nepolitiska figūra un, pateicoties savai autoritātei pareizticīgo pasaulē un dalībai iepriekšējās diplomātiskajās un humānās palīdzības iniciatīvās, bauda gan Krievijas, gan Ukrainas reliģisku un morālu uzticību, komentē “Ynet”. 2008. gadā sarunā ar krievu žurnālistiem Teofils asi kritizēja Krievijas reliģijas politiku un cita starpā izteicās, ka Maskava Jeruzalemē “veic kultūras un politisko agresiju”, rakstīja izdevums “Агентство. Новости”. Par to atgādināja bijušais Krievijas pareizticīgās baznīcas (KPB), pašreiz Konstantinopoles patriarhāta garīdznieks, teologs, filozofs, rakstnieks un sabiedriskais darbinieks Andrejs Kurajevs, kurš guvis atpazīstamību kā viens no redzamākajiem pareizticības misionāriem un Maskavas patriarhāta kritiķiem.
Teofils III kā starpnieka lomā risinājis sarunas par ASV un Izraēlas dubultpilsones Nāmas Isaharas atbrīvošanu no ieslodzījuma Krievijā, kura 2019. gadā tika aizturēta Maskavā, Šeremetjevas lidostas tranzīta zonā par narkotiku kontrabandu - viņas bagāžā atrada aptuveni deviņus gramus marihuānas. Krievijas tiesa viņai piesprieda 7,5 gadus cietumā. Sarunu laikā par Isaharas atbrīvošanu Izraēla Krievijai atdeva krievu pareizticīgo ēku kompleksa īpašumtiesības Jeruzalemē, un tikai pēc tam Putins viņu apžēloja.
Iepriekš Teofils III ar Putinu klātienē bija ticies divas reizes - 2013. gadā Sočos un 2019. gadā Kremlī. Pēc tikšanās Sočos KPB vadītājs patriarhs Kirils viņam piešķīra vienu no augstākajiem baznīcas apbalvojumiem - Svētā apustuļiem pielīdzināmā kņaza Vladimira I pakāpes ordeni. 2019. gadā Teofils III ar Putinu tikās Kremlī, lai saņemtu Starptautiskā pareizticīgo tautu vienotības fonda prēmiju, kuras apmērs tolaik atklāts netika, vien zināms, ka desmit gadus iepriekš ap 2009. gadu tie bija 50 000 ASV dolāru. 2025. gada novembrī Putins patriarhu apbalvoja ar Draudzības ordeni par “īpašiem nopelniem miera uzturēšanā, ieguldījumu draudzības, sadarbības un garīgo saišu stiprināšanā ar Krievijas Federāciju”.
Ar Krievijas un KPB pārstāvjiem Teofils kontaktējies arī citās valstīs: piemēram, 2021. gadā Jordānijā tikās ar Maskavas patriarhāta Ārējo baznīcas sakaru departamenta priekšsēdētāju metropolītu Ilarionu. Savukārt 2025. gadā ar Krievijas delegācijas starpniecību, kas ieradās Jeruzalemē, lai pareizticīgo Lieldienu priekšvakarā saņemtu Svēto uguni, nodeva sveicienus patriarham Kirilam un Putinam un pateicās, ka Putins “vienmēr pilda” savus solījumus.
2020. gadā Teofils ierosināja organizēt pareizticīgo baznīcu pārstāvju tikšanos, ko pirms tam aktīvi popularizēja KPB, tajā piedalījās Maskavas patriarhātam pakļautās Ukrainas Pareizticīgās baznīcas (UPB-MP) pārstāvis, tā bija veltīta Kijivas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcas 1992. gadā pasludinātajai autokefālijai, ko Maskavas patriarhāts uzskatīja par “šķeltniecisku”. Kad 2024. gadā par pretvalstisku darbību Krievijas interesēs UPB-MP Ukrainā aizliedza, Teofils III lēmumu nosodīja, nosaucot to par “reliģiskās pārliecības izmantošanu kā ieroci” politiskiem, militāriem vai ģeopolitikas mērķiem, rakstīja “Агентство. Новости”.
Tramps: lai viņi paši tiek galā
“Donalds Tramps būtībā ir apstiprinājis, ka Ukrainas sarunu procesā vairs nepiedalās, pagājis malā un vismaz pagaidām risināt Krievijas - Ukrainas problēmas negrasās. Turpinās diskusijas par Zelenska atklāto vēstuli Putinam - ko gan Ukrainas līderis cerēja ar to panākt? Populārākā versija: tas bijis signāls 47. ASV prezidentam: redziet, mēs vēlamies mieru, bet Krievija to negrib. Putina atbilde bija iepriekš paredzama, jo Kremlim nebija pieņemams vēstules tonis. Tomēr zīmīga visiem labi pazīstamā uzņēmēja “slepenā” misija. Ja atceramies, kas tamlīdzīgs notika 2022. gadā - rezultāts sasniegts netika, lai gan joprojām tiek uzskatīts, ka puses (sarunās Stambulā, kur nonāca līdz vienošanās projektam) bija tuvu mierizlīgumam. Savukārt Putina palīgs Jurijs Ušakovs apstiprināja, ka Maskava un Kijiva turpina izmantot gan publiskus, gan slēgtus saziņas kanālus. Atklātos izmantoja oficiālo sarunu laikā, tagad palikuši tikai slēgtie, toties sarunas vismaz turpinās. Varbūt tas pat ir labi. Krievijai un Ukrainai šobrīd nav citas izvēles kā vien pašām meklēt konflikta risinājumu sarunu, nevis militāra konflikta ceļā. “Slepenā biznesmeņa” (Abramoviča) misija, vai, pareizāk sakot, vēl viens misijas mēģinājums to apstiprina", komentē Krievijas žurnālists, analītiķis un politiskais komentētājs Dmitrijs Drize. Acīmredzot Putins tiek pakļauts intensīvam Krievijas varas elites spiedienam, kas vēlas karu izbeigt un meklē izeju no strupceļa. Putins kļūst arvien uzstājīgāks, neatzīst faktus, turpina maniakāli apgalvot, ka Krievija visās frontēs virzās uz priekšu un drīz gūs pārliecinošu uzvaru, cenšoties savai svītai iestāstīt: vēl tikai nedaudz, esiet pacietīgi, drīz mēs uzvarēsim, un tad viss šis murgs beigsies.
