Polijas premjerministrs Donalds Tusks 24. aprīļa intervijā laikrakstam “Financial Times” pauda bažas par drošības situāciju Eiropā, norādot, ka Krievija dažu mēnešu laikā varētu uzbrukt kādai no NATO dalībvalstīm.
Tusks uzsvēra, ka uzbrukums var notikt vistuvākajā laikā: “Tas ir patiesi nopietni. Es runāju par perspektīvu īstermiņā, par mēnešiem, nevis gadiem. Mums ir ļoti svarīgi zināt, ka NATO saistības visi uztvers tikpat nopietni kā Polija. Lielākais un svarīgākais jautājums Eiropai: vai Amerikas Savienotās Valstis ir gatavas būt tikpat lojālas, kā to paredz mūsu (NATO) līgumi. Visam austrumu flangam, mūsu kaimiņiem... galvenais jautājums ir, vai NATO joprojām ir organizācija, kas politiski un loģistiski ir gatava reaģēt, piemēram, uz Krievijas uzbrukuma mēģinājumu (..) Kad aptuveni 20 Krievijas droni pagājušajā gadā ielauzās Polijas gaisa telpā, dažas NATO dalībvalstis izlikās, ka nekas nav noticis.” Tusks aicināja neuztvert viņa vārdus “kā skepsi (kolektīvās aizsardzības) 5. panta sakarā, bet vīziju, ka uz papīra garantētais tiks realizēts praksē”: “Es vēlos ticēt, ka (5. pants) joprojām ir spēkā, bet dažreiz man rodas šaubas.” Neformālā ES samitā Kiprā 23. aprīlī Tusks mudināja Eiropas Savienības valstis kļūt par “īstu aliansi”, palielinot aizsardzības izdevumus un stiprinot militārās spējas, nepaļaujoties tikai uz “papīra garantijām”.
Vai kas mainīsies līdz ar ES 90 miljardu eiro aizdevumu Ukrainai?
ES Padome 23. aprīlī apstiprināja 90 miljardu eiro aizdevumu Ukrainai, līdz ar to Kijivas motivācija piekāpties Krievijas un ASV prasībām par karaspēka izvešanu no Donbasa un citiem kara izbeigšanas nosacījumiem mazinājusies. To varētu ietekmēt vienīgi spēcīgs ASV prezidenta administrācijas spiediens, ko Ukrainas vadība pagaidām neprognozē. Tomēr līdz ar aizdevumu var mainīties Eiropas politika Ukrainas un Krievijas virzienā. Viens no faktoriem ir energoresursu cenu kāpums. Ja situācija Persijas līcī drīzumā nestabilizēsies, grūtībās nonākusī Eiropas ekonomika cietīs vēl vairāk un samazināsies iespējas sniegt Ukrainai deklarēto atbalstu. ES un ASV attiecību saspīlējuma fonā otrais faktors ir Krievijas iebrukuma draudi Eiropā. Maskavas agresīvo paziņojumu sērija par iespējamiem uzbrukumiem ir saistīti ar Kremļa mēģinājumiem pārliecināt Eiropu izdarīt spiedienu uz Ukrainu un panākt piekrišanu “Ankoridžas miera nosacījumiem”.
Karš Ukrainā tagad ir Eiropas karš, komentē “The Wall Street Journal”. 90 miljardu dolāru aizdevums Ukrainai “kara nastu” beidzot uzkrāvis Eiropai, nevis Amerikai, tomēr Eiropai ir problēmas, jo Ukrainas budžeta vajadzības ir ievērojami pieaugušas un jau piešķirtie līdzekļi var būt nepietiekami.
Tomēr fakts, ka Eiropa aizdevumu apstiprināja un turpina atbalstīt Ukrainu, mudina Maskavu spiedienu pastiprināt, demonstrējot, ka draudi nav tikai tukši vārdi, kaut Eiropa paziņojusi, ka Kremļa šantāžai nepakļausies un turpinās Kijivai palīdzēt.
Kodolieroču faktors
Eiropas problēma ir attiecību pasliktināšanās ar ASV - kara gadījumā ar Krieviju vairs nav pārliecības par galvenā sabiedrotā garantijām un atbalstu. Tomēr, par spīti prezidenta Donalda Trampa retorikai, nevar arī apgalvot, ka iebrukuma gadījumā ASV palīgā nenāks. Krievijas problēma ir atpalicība no Eiropas konvencionālā bruņojuma ziņā, jo īpaši, kamēr turpinās karadarbība Ukrainā. “Krievija var uzbrukt, ja izlems ķerties pie vienīgā bruņojuma veida, kur tai ir izteikts pārākums salīdzinājumā ar ES - kodolieročiem. Vai arī izvirzīt ultimātu cerībā, ka Ukrainas dēļ eiropieši ar kodolkaru neriskēs un piekāpsies,” komentē “Telegram” kanāls “Политика Страны”. Taču neziņā par ASV un Ķīnas reakciju tas būtu ārkārtīgi riskanti - šāda scenārija iespējamību lielā mērā ietekmēs Eiropas-ASV un ASV-Krievijas attiecības. Kodolkara riskus palielina arī ilgstošs karš Ukrainā un turpmākais Eiropas atbalsts Kijivai. It īpaši, ja Krievijai radīsies vēl lielākas problēmas frontē un aizmugurē vai eiropieši veiks darbības, ko Maskava uztvers kā eskalāciju, piemēram, Baltijas ostu jūras blokādi un izvietos kodolieročus Polijā vai Somijā. Un neviens nevar paredzēt, kā rīkosies eiropieši, ja nonāks soļa attālumā no kodolkara ar Krieviju - Eiropā par šo tēmu nediskutē, manipulējot ar pieņēmumu, ka Krievijas draudi ir blefs. Taču ASV-Eiropas šķelšanās fonā Kremļa draudīgo paziņojumu intensitāte un konsekvence padara jebkādu scenāriju iespējamību lielāku par nulli. “Pilnīgi iespējams, ka Krievijas kodolbruņojuma arsenāls ir vienīgais iemesls, kāpēc NATO vēl nav tieši iesaistījusies karadarbībā Ukrainas pusē. Rietumvalstu politiskajās aprindās populārās runas, ka “neviens vairs netic, ka Putins ir gatavs izmantot kodolieročus”, nepārprotami atspēko pašreizējā kara gaita Ukrainā. Ja Rietumi patiesi neticētu Putina gatavībai izmantot kodolieročus, “Tomahawk” raķetes Kremļa virzienā, iespējams, tiktu raidītas jau pirms 2022. gada februāra beigām,” uzskata “Политика Страны”.
Krievija sāks vēl vienu karu Eiropā?
Polijas premjerministra Donalda Tuska piektdienas paziņojums par Krievijas uzbrukumu kādai NATO dalībvalstij Eiropā jau tuvāko mēnešu laikā citu līdzīgu vidū bija vistrauksmainākais. Ar tamlīdzīgām prognozēm nāca klajā izlūkdienesti, daudzi Eiropas politiķi un militārpersonas, tiesa gan, kara sākumu paredzot 2029.-2030. gadā, viņu vidū arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš runāja par iespējamu Krievijas uzbrukumu Igaunijai. Savukārt Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta pārskatā teikts, ka 2027. gadā Maskava negrasās ar militāru spēku uzbrukt Igaunijai vai kādai citai NATO dalībvalstij. Krievijā nepārtraukti izskan kareivīgi brīdinājumi par uzbrukumiem kaimiņvalstīm, ieskaitot kodoldraudus, kopumā radot saspringtu atmosfēru un prognozes par gandrīz neizbēgamu Krievijas karu Eiropā. Turklāt Maskava vairākkārt norādījusi, ka Kijivas nepiekāpības pamatā ir ES finanšu un militāri tehniskais atbalsts Ukrainai. Runas par karu vairo Donalda Trampa atgādinājumi, ka militāra konflikta gadījumā amerikāņi varētu nenākt palīgā saviem NATO sabiedrotajiem Eiropā vai pat no alianses izstāties. Tomēr arī bez ASV līdzdalības Eiropas konvencionālā bruņojuma potenciāls pārsniedz Krievijas, tāpat kā cilvēkresursu un ekonomiskais, kas ir desmit reizes lielāks. Karot ar parastiem ieročiem Krievijai ir bezjēdzīgi, un tam nekavējoties būtu jākļūst par kodolkaru - situācijā, kad gandrīz visa Krievijas kara mašīna ar pilnu jaudu darbojas Ukrainā, Krievija var uzbrukt ES tikai ar nosacījumu, ja Kremlis būtu gatavs izmantot kodolieročus. Vēl viens nosacījums ir vispārēja mobilizācija, bet ja Maskava, piemēram, koncentrēsies tikai sauszemes militārai operācijai iebrukumam Baltijas valstīs, tas pat nav obligāti. Galvenais ir gatavība izmantot kodolieročus, pretējā gadījumā Krievija nevarēs izveidot “otro fronti” karā pret valstu savienību ar pusmiljardu iedzīvotāju, vienlaikus turpinot karu Ukrainā. Kremļa ieskatā, lai militāra sadursme nepāraugtu kodolkarā, eiropiešiem pēc pirmajiem konvencionālajiem uzbrukumiem būtu jāpiekrīt visām agresora prasībām. Kara atbalstītāji Krievijā uzskata, ka tieši tā arī notiks un ka eiropieši bailēs no kodolkara nepretosies. Tomēr nekādu garantiju nav, un, ja Krievija uzsāks militāru konfliktu pret ES, tas būtībā nozīmēs Kremļa gatavību izmantot kodolieročus.
Kremlis sūta kaujā Karaganovu
Varas krīzes pazīmes Krievijā izraisa satraukumu par mēģinājumiem kodolierobežojumus apiet, “pārāk piesardzīgā” Putina vietā izveidojot staļinista un Kremļa ideologa Aleksandra Prohanova pasludināto “paralēlo varas centru”, kas potenciāli ar “kaunpilnu mieru” Ukrainā varētu vai nu “Putinu no kodolieroču izmantošanas neprāta atturēt”, vai arī, gluži pretēji, iebiedēt Eiropu un garantēt “uzvaru”, draudot ar kodoluzbrukumu.
Intervijā Krievijas valsts propagandas televīzijai 23. aprīlī Kremlim tuvais politologs un kara apoloģēts Sergejs Karaganovs aicināja steidzami mainīt militāro doktrīnu attiecībā uz kodolieroču trieciena iespējamību pret militārā ziņā spēcīgāku pretinieku. Atbalstot Ukrainu, Eiropa “uzsāka karu pret Krieviju”. Pēc viņa teiktā, pirmās konfliktu uzsāka Amerikas Savienotās Valstis, bet tagad Vašingtona ir “sākusi atkāpties” (“Вашингтон стал отползать”), kamēr Eiropas valstis “kurina militāru histēriju” un vienlaikus gatavojas karam. Un ja reiz Putins vilcinās, lēmumu par uzbrukumu viņam vajadzētu deleģēt kādam izlēmīgākam militāristam: “Eiropai beidzot jāsaprot, ka tiks iznīcināta, ja agresija turpināsies. Un jo ātrāk to sapratīs, jo mazāk mūsu cilvēku mirs. Tāpēc militāro operāciju zonā (Putinam) jāieceļ virspavēlnieks ar visu veidu bruņojuma izmantošanas pilnvarām un pat jāuzliek tas par pienākumu (..) Krievijai jāgroza militārā doktrīna - ja karu pret mums uzsāk demogrāfiski un ekonomiski par mums pārāks pretinieks, mūsu pienākums ir lietot kodolieročus (..) Vispirms Eiropai tiek izteikts ultimāts, pēc tam seko triecieni simboliskiem mērķiem vai sakaru centriem, sākumā ar parasto bruņojumu, un ja (Eiropas histērija) nebeigsies, mums būs jāpāriet augstākā līmenī,” klāstīja Karaganovs.
Vai Krievijas un Eiropas kodolkarš ir neizbēgams?
Tiek uzskatīts, ka Putins ir gatavs izmantot kodolieročus NATO valstu uzbrukuma gadījumā. Taču var izveidoties situācija, kad citas izvēles viņam nebūs. Uzbrukt Eiropai vai nē, nosaka daudzi faktori, no tiem svarīgākais ir ASV un Ķīnas reakcija. ASV kodolbruņojuma potenciāls ir salīdzināms ar Krievijas potenciālu, bet Pekina jau atkārtoti paudusi savu nostāju pret kodolieroču izmantošanu, un, ja tā nemainīsies, var draudēt Maskavai ar pilnīgu starptautisku izolāciju. Kopš kara sākuma Irānā šis faktors ir vājinājies, jo padziļinās plaisa ES un ASV attiecībās, Ķīna palielina Krievijas energoresursu piegādes, tomēr joprojām ir spēcīgs Kremļa atturēšanas līdzeklis.
Kremļa izpratni par kodolbruņojuma izmantošanas eksistenciālajiem un katastrofālajiem riskiem apliecina fakts, ka Krievija tos nav likusi lietā Ukrainā, savukārt konfliktā ar Eiropu riski ir lielāki, kaut vai tāpēc, ka Francijai un Lielbritānijai, atšķirībā no Ukrainas, ir savi kodolieroči.
Vai Krievijai jāsāk karš Eiropā, lai sasniegtu savus mērķus Ukrainā?
Īstermiņā Kremļa galvenais mērķis ir piespiest ES atteikties no atbalsta Ukrainai, mudinot izdarīt spiedienu uz Kijivu, lai Ukraina piekristu Krievijas “miera nosacījumiem”. Vai šos mērķus iespējams sasniegt bez bruņota uzbrukuma Eiropai, izmantojot tikai informatīvas, politiskas un ekonomiskas metodes? Teorētiski tas ir iespējams - Krievijas rīcībā ir pāris ietekmes sviru. Piemēram, pastāvīgi draudi eiropiešiem ar mērķi ES politiķu starpā rosināt debates ar jau iepriekš ieprogrammētu atbildi uz jautājumu “vai esam gatavi riskēt un pārvērsties radioaktīvos pelnos, lai turpinātu atbalstīt Ukrainu, pat ja risks ir tikai 1%?” Šāda publiska diskusija ES publiskajā telpā nenotiek, tomēr tas nenozīmē, ka neviens Eiropas politiskajā elitē šo jautājumu neapsver. Pateicoties apstākļu sakritībai un vairāku faktoru kombinācijai, Krievija ieguva vēl vienu ietekmes instrumentu - karu Irānā, kas saasināja spriedzi ES attiecībās ar ASV un paaugstināja energoresursu cenas. Ja Hormuza šauruma blokāde turpināsies vēl vairākus mēnešus, ES varētu izjust nopietnu izejvielu un kurināmā trūkumu. Šādos apstākļos arvien lielāka teikšana būs tiem Eiropas valstu politiķiem, kuri aicina atjaunot attiecības ar Krieviju, lai izvairītos no sadursmes “divās frontēs” un atsāktu Krievijas energoresursu iepirkumus. Turklāt apmaiņā pret piegādēm Maskava pieprasīs Eiropas nostājas maiņu par karu Ukrainā, ko kuluāru sarunās ar Balto namu pēdējā laikā aktīvi piedāvā Putina emisārs ASV-Krievijas sarunās Kirils Dmitrijevs. Zināmu apstākļu sakritības gadījumā tas varētu rezultēties ar Eiropas stratēģijas pārskatīšanu, kas pašlaik paredz turpmāku karadarbību Ukrainā un Krievijas izsīkumu, “citādi Putins uzbruks”. Tomēr tas prasīs kādu laiku, tāpat nav zināms, cik ilgi turpināsies Hormuza šauruma blokāde un ASV-ES attiecību saspīlējums. Ja konflikti ieilgs, iespējamas ES politiskā kursa korekcijas Ukrainas jautājumā, kamēr atklāta militāra sadursme ar Krieviju šādas izmaiņas padarīs neiespējamas.
Kas Krieviju var pamudināt uzbrukumam?
Viena no iespējām ir Krievijas ultimāts Eiropai, ja strauji pasliktinātos okupantu situācija Ukrainas frontē, pieprasot izbeigt palīdzību Kijivai, un karš, ja ultimāts tiktu noraidīts. Kamēr tik kritisku izmaiņu frontē un aizmugurē nav, Kremlis nevar atļauties ignorēt riskus un izmantot to par ieganstu iebrukumam Eiropā. Pat ja šāda situācija izveidotos, Maskava, visticamāk, vispirms izvirzītu ultimātu Kijivai un tikai pēc tam ES. Atbildei eiropieši gatavo atturēšanas pasākumus, kas Kremļa izpratnē “robežojas" ar kara pieteikumu. Piemēram, bloķēt kuģošanu Krievijas ostās Baltijas jūrā, notriekt Krievijas militāros mērķus Ukrainas gaisa telpā vai izvietot karaspēku Ukrainā bez tiešas līdzdalības kaujas operācijās. Polija un Francija militārajās mācībās Baltijas jūrā un Polijas ziemeļos “praktizēs kodoluzbrukumus” Baltkrievijai un Krievijai, ziņoja laikraksts “Rzeczpospolita”. Ja Eiropa izšķirsies par labu kādam no šiem vai līdzīgiem pasākumiem, bet Maskavā uzskatīs, ka tie izraisa kritisku kaitējumu, Kremlis var sākt karu, atmetot visas šaubas un riskus, kaut pēdējā laikā eiropiešu atturēšanas pasākumu intensitāte ir noplakusi. Nenotiek Krievijas “ēnu flotes” kuģu konfiskācijas, Lielbritānija nebloķē Krievijas kuģošanu caur Lamanša jūras šaurumu, jau ilgāku laiku neviens nerunā par karaspēka izvietošanu Ukrainā. Zīmīga arī Igaunijas retorikas maiņa, kas iepriekš par Krievijas draudiem mēdza runāt biežāk nekā citi sabiedrotie Eiropā. Igaunijas politiķi sāka kritizēt Volodimiru Zelenski par “Kremļa naratīvu izplatīšanu” pēc viņa brīdinājuma par Krievijas uzbrukuma iespējamību.
Jo ilgāk turpinās karš Ukrainā, jo lielāka kļūst spriedze Eiropas-Krievijas attiecībās un tiešas militāras sadursmes iespējamība. Pieņēmums, ka “Eiropai izdevīgi paildzināt karu, pretējā gadījumā Krievija uzbruks”, ir pilnīgi nepamatots, jo tieši kara turpināšanās Ukrainā palielina jauna kara risku.
