Ko nozīmē šobrīd pasaulē visvairāk apspriestā un satraukumu radījusī enerģētikas krīze? Vai patiesi tajā vainojams tikai un vienīgā karš Irānā un militārā spriedze Hormuza jūras šaurumā? Varbūt aiz izreklamētās krīzes slēpjas pavisam citi iemelsi un tie ir, kā ierasts, visai triviāli – pasaulē ietekmīgāko vīru vēlme nopelnīt vēl vairāk naudas? Šos jautājumus sākuši šķetināt mūsu kolēģi Austrijā.
Austrijas medijs “TKP” publikācijā "Inscenētais trūkums: enerģētikas krīzes meli" apgalvo, ka pašreizējā enerģētikas krīze ir mākslīgi radīts, politiski motivēts process, nevis dabisks resursu trūkums. Tiek pausts viedoklis, ka krīzes retorika tiek izmantota kā instruments, lai attaisnotu augstas cenas un paātrinātu radikālu "zaļo pāreju", ignorējot ekonomiskās sekas.
Raksta autors, žurnālists Tomass Osmillers pauž, ka faktiski nav enerģētiskās krīzes, ir degvielas pārpilnība. Pastāv mākslīgi radīts enerģijas cenu kāpums, kas veicina deindustrializāciju, sabiedrības nabadzību un “Agenda 2030” īstenošanu. Ar degvielu piekrauti tankkuģi jau vairākas nedēļas ir bloķēti pie Eiropas krastiem. Pilns situācijas mērogs ir grūti aptverams.
Plašsaziņas līdzekļi un politiķi ir vienoti naratīvā, ka karš un Irānas reakcija Hormuza šaurumā ir novedusi pie enerģijas trūkuma. Neviens par to nešaubās - pat apzīmējums "enerģētikas krīzes noliedzējs" vai varbūt "naftas trūkuma noliedzējs" pagaidām neeksistē.
Tomēr, kā apgalvo “TKP.at”, aizkulisēs notiek kas cits un ir arvien vairāk norāžu par atšķirīgu realitāti. Politiskā līmenī Eiropa tiek sagatavota “neizbēgamam trūkumam”, tostarp ar iespējamu normēšanu, pārvietošanās ierobežojumiem, attālinātā darba obligātumu un ārkārtas likumiem. Tomēr "trūkums", visticamāk, tiks mākslīgi radīts. Kuģi, kas ir pilni ar degvielu, jau vairākas nedēļas atrodas pie Eiropas Atlantijas okeāna krastiem, un tos nav atļauts izkraut. Kapteiņi ziņo, ka gaida ārpus Eiropas ostām ar pilnām tvertnēm - un tas sākās vēl pirms nesenās eskalācijas Tuvajos Austrumos.
Īpaši uzkrītošs piemērs esot kuģniecības kompānijas “Trafigura” biodīzeļdegvielas tankkuģis, kuru nedēļām ilgi nav atļauts izkraut. Ziņojumi par to uzkrājas - ostu darbinieki un jūrnieki apstiprina, ka degviela netiekot ne iekrauta, ne izkrauta. Tajā pašā laikā politiķi (un plašsaziņas līdzekļi) sagatavo mūs normēšanai un ārkārtas stāvoklim. Klimata politikas lobiji, tehnokrāti un ar tiem saistītā pilsoniskā sabiedrība esot “gaidījuši šo brīdi”.
Rakstā tiek minēts arī kāds ziņojums no Nīderlandes: “Pirms divām nedēļām iekrauts Vlārdingenā, galamērķis Amsterdamā. Desmit dienu gaidīšanas laiks uz izkraušanos. Tad zvans: jauns galamērķis, Gente - mūsu dienvidu kaimiņiem. Ierašanās pagājušajā trešdienā. Un tagad mēs esam tur, bez pasūtījumiem un bez izkraušanas. Tas vēl vairāk palielina biodīzeļdegvielas cenu. Un mēs neesam vienīgie, kuru konteineri gandrīz divas nedēļas kalpo kā noliktavas.”
“Trafigura” kapteinis tālāk paskaidrojis: "Vērtība tika noteikta iegādes brīdī (skatīt muitas dokumentus). Tirgus nosaka galīgo pārdošanas cenu. Kamēr cenas palielinās, īpašnieks nepārdos. Tiklīdz viņam ir potenciālais pircējs, mēs izkraujam preces. Šķietamais trūkums palielina cenu, tāpēc mēs gaidām. (..) “Trafigura” pieder miljoniem tonnu degvielas Eiropā, kas glabājas dažādās sauszemes tvertnēs. (..) Mēs esam pārvadājuši šī uzņēmuma preces vairākus gadus; kolēģis jau trīs nedēļas ir ceļā no Roterdamas uz Antverpeni un no Antverpenes uz Genti. Vakar mūs informēja, ka mums, iespējams, būs jāpārceļas vēlreiz, galamērķis ir Strasbūra. Tātad atkal muitas formalitātes un atkal “AmsPec” iesaistīšanās, lai noteiktu kravas daudzumu muitai un gala klientam. Šobrīd krava joprojām atrodas noliktavā, par ko saņemam ikdienas atlīdzību."
Raksta noslēgumā “TKP” apgalvo, ka degvielas aizturēšanas iemesls esot spekulācija un gaidas uz cenu kāpumu. Jo ilgāk krava tiek turēta, jo lielāks esot potenciālais peļņas apjoms. Parastie iedzīvotāji pirmie izjūtot cenu pieaugumu degvielas uzpildes stacijās un vēlāk arī pārtikas veikalos. Viss kļūst dārgāks, kamēr “globālā elite” īsteno savus plānus. Oficiāli augstās enerģijas cenas tiek skaidrotas ar “trūkumu”, taču šāda trūkuma nav. Tikai spekulācija, tirgus mehānismi un politiskas programmas, un to atspoguļo arī degvielas cenas.
