Urzulai fon der Leienai bija vajadzīgi daudzi gadi, lai enerģētikas krīzes priekšvakarā atzītu kodolenerģētikas nozares aizlieguma politikas aprobežotību.
Ar savas politiskās sabiedrotās Vācijas Kristīgo demokrātu (CDU) apvienībā un Vācijas kancleres (2005-2021) Angelas Merkeles gādību, 2019. gadā stājoties pie ES izpildvaras stūres, atbilstoši “zaļās enerģijas” kursam fon der Leiena pasludināja kodolenerģiju par bīstamu: ja neizmanto atjaunojamus resursus, nozare jālikvidē. “Zaļā kursa” ideoloģija tolaik pilnībā atbilda CDU biedreņu Merkeles un fon der Leienas pasludinātajam kursam.
Būs jaunas stratēģijas
Energokrīzes sākumā 2022. gadā Eiropas Komisijas (EK) vadītāja paziņoja, ka kodolenerģija tik liela problēma nemaz nav, jo izrādās, ka tas ir papildu enerģijas avots. 2024. gadā fon der Leiena pauda piesardzīgu atbalstu modulārām atomelektrostacijām (AES). Taču tagad viņa spiesta atzīt, ka atteikšanās no AES bijusi kļūda. “Aizvadītajos gados esam pieredzējuši globālu kodolenerģijas atdzimšanu. Un Eiropa vēlas būt daļa no šīs atdzimšanas,” EK prezidente paziņoja 10. marta starptautiskajā atomenerģijas samitā Parīzē. Viņa uzsvēra kodolenerģijas būtisko lomu Eiropas enerģētiskajā neatkarībā, konkurētspējā un klimata mērķu sasniegšanā un prezentēja plānus mazo modulāro reaktoru ieviešanai, atzīstot, ka Eiropa, atsakoties no kodolenerģijas, iepriekš pieļāvusi “stratēģisku kļūdu”. Tagad ES stimulēs kodolenerģētikas attīstību, lai nodrošinātu “pieejamu un tīru enerģiju iedzīvotāju labklājībai, Eiropas ekonomikas konkurētspējai un bloka drošībai (..) Tāpēc šodien mēs iepazīstinām ar jaunu Eiropas stratēģiju maziem modulāriem reaktoriem. Mūsu mērķis ir vienkāršs: mēs vēlamies, lai jaunā tehnoloģija būtu gatava izmantošanai Eiropā līdz 2030. gadu sākumam. Eiropai ir jākļūst par nākamās paaudzes kodolenerģijas globālo centru,” paziņoja fon der Leiena.
Politiskā ekvilibristika
Nākt klajā ar kārtējiem paziņojumiem un ko darīt lietas labā tomēr ir pilnīgi atšķirīgas lietas.
2022. gadā 14 Eiropas Savienības valstīs darbojās 126 atomelektrostacijas, no tām 56 - Francijā. Vācijā, kas nez kāpēc izlēma likvidēt AES un atomenerģijas nozari kā tādu, iedragājot savas ekonomikas konkurētspēju, Vācijas Zaļā partija (Die Grünen) joprojām ļoti lepojas ar atteikšanos no kodolenerģijas un gūst popularitāti kā pretsvars labējai eiroskeptiķu partijai “Alternatīva Vācijai” (AfD), kas pieprasa nozares atjaunošanu. Vācija kļuva par pirmo industriāli attīstīto valsti, kas pilnībā atteikusies no kodolenerģijas “pārejai uz zaļo enerģiju”. Pēc vairāk nekā 60 gadus ilgā kodolenerģijas izmantošanas laikmeta Vācija pilnībā pievērsusies atjaunojamiem enerģijas avotiem, turklāt process paātrinājumu ieguva pēc Fukusimas AES avārijas Japānā 2011. gadā.
Vācija demontē vecās AES, ieskaitot Gundremmingenes AES Bavārijā (2,6 GW jauda). Atlikušos trīs AES reaktorus Vācijā slēdza 2023. gada 15.-16. aprīlī, kad no elektrotīkla tika atvienotas “Isar 2”, Nekkarvestheimas un Emslandes AES. Spēkstacijas slēdz, tomēr diskusijas turpinās - daži politiķi un sabiedrība pakāpenisku atteikšanos no AES ekspluatācijas dēvē par “nopietnu stratēģisku kļūdu”, savukārt valdība to uzskata par drošības pasākumu un veidu, kā izvairīties no kodolatkritumu utilizācijas problēmām.
Kodolrūpniecības nozares ziņojumā (World Nuclear Industry Status Report) teikts, ka 2025. gadā pasaulē ekspluatācijā palaisti četri jauni atomreaktori ar 4,4 GW jaudu: divi Ķīnā un pa vienam Indijā un Krievijā, demontēti septiņi ar kopējo 2,8 GW jaudu. Eiropas Savienībā Krievijas valsts kodolenerģētikas korporācijas “Росатом” vadībā 2026. gada februārī oficiāli sākta “Paks II” atomelektrostacijas būvniecība Ungārijā. Projekts paredz divu jaunu reaktoru celtniecību, taču radušies juridiski šķēršļi ES finanšu atbalstam. 2025. gada septembrī ES Tiesa atcēla Eiropas Komisijas lēmumu, kas apstiprināja Ungārijas valsts atbalstu šim projektam, pieprasot rūpīgāk izvērtēt līguma slēgšanas tiesiskumu. Pagaidām neviena cita atomelektrostacija vai komerciāls kodolreaktors Eiropā un arī visā Amerikas kontinentā būvēti netiek.
Eiropā strīdi nerimst
Turpinoties karstām debatēm par kodolenerģijas izmantošanas stratēģiju, ar G7 valstu iniciatīvu tika izveidota “Kodolenerģijas alianse” - Francijas, Lielbritānijas, ASV, Kanādas un Japānas stratēģiska partnerība ar mērķi nodrošināt kodoldegvielas piegādes, mazināt atkarību no Krievijas resursiem un attīstīt jaunas kodoltehnoloģijas, piemēram, mazos modulāros reaktorus. Alianses dalībnieki uzskata, ka atomenerģija ir pieejams, stabils un neatkarīgs enerģijas avots: tās īpatsvars elektroenerģijas ražošanā bez oglekli saturošiem izmešiem Eiropā ir gandrīz 50%. Aliansē darbojas 10 Eiropas Savienības dalībvalstu - Francijas, Polijas, Čehijas, Ungārijas, Slovākijas, Bulgārijas, Horvātijas, Rumānijas, Slovēnijas un Somijas enerģētikas un ekonomikas ministri. Viņi pieprasa kodolenerģijas iekļaušanu Eiropas taksonomijā - klasificētā sistēmā, lai atbilstoši Eiropas “zaļajam kursam” identificētu videi pieņemamas investīcijas ar mērķi veicināt pāreju uz zaļāku ekonomiku un novērst “zaļmaldināšanu”. Iniciatori cer piesaistīt investīcijas videi draudzīgos projektos un līdz 2050. gadam sasniegt “klimata neitralitāti”, nosakot “skaidrus tehniskos kritērijus ilgtspējīgai uzņēmējdarbībai”.
Desmit alianses valstu vidū deviņas ir Austrumeiropas, no tām astoņas - postpadomju valstis, to energosistēmas pamatā ir Aukstā kara laikā būvētās AES, jo atomenerģētika nav tikai lēta enerģija, bet arī pasīvās drošības līdzeklis, īpaši, ja spēkstaciju ir daudz: militāra konflikta gadījumā nejaušs AES bojājums rada draudus pašam uzbrucējam.
Alianses oponenti ir pārējās Eiropas valstis ar Vāciju priekšgalā. 2021. gada augustā Vācijas, Austrijas un Šveices uzņēmumi, to vidū finanšu korporācijas “Union Investment”, “Deka Investments”, “LBBW Asset Management”, “Raiffeisen Capital Management”, “Kepler Fonds”, “Impact Asset Management” un “Hannoversche Kassen”, publicēja atklātu vēstuli Eiropas Komisijai ar aicinājumu izslēgt kodolenerģiju no taksonomijas. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs atgriešanos pie kodolenerģijas Vācijā uzskata par neiespējamu un uzskata, ka lēmums bija kļūdains, bet mainīt to vairs nevar. AES likvidācija palielina ES, īpaši Austrumeiropas dalībvalstu, enerģētisko, līdz ar to ekonomisko un pat ģeopolitisko atkarību.
Starptautiskā Enerģētikas aģentūra iesaka taupīt, “zaļā kursa” apoloģēti nerimstas
“Karš Tuvajos Austrumos izraisījis nopietnu enerģētikas krīzi, ieskaitot lielākos piegādes traucējumus pasaules naftas un gāzes tirgus vēsturē. Ja situāciju pietiekami ātri atrisināt neizdosies, sekas pasaules ekonomikai kļūs arvien smagākas,” 11. martā paziņoja Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) izpilddirektors Fatihs Birols. Enerģijas cenu kāpuma mazināšanai IEA publicēja taupības pasākumu ieteikumus valstu valdībām, piemēram: veicināt attālinātu darbu, meklēt alternatīvas gaisa transportam un samazināt aviācijas reisu skaitu, ierobežot autotransporta satiksmi pilsētās, attīstīt sabiedrisko transportu, samazināt ātrumu uz autoceļiem vismaz par 10 km/h, attīstīt koplietošanas automašīnu pieejamību un komerciālā transporta efektīvu izmantošanu, gatavot ēdienu uz elektriskajām plītīm, gāzes taupības nolūkā veicināt rūpniecības uzņēmumu pāreju uz citiem enerģijas veidiem utt.
ANO augstā ierēdņa Saimona Stīla, Klimata pārmaiņu konvencijas (UNFCCC) izpildsekretāra, pienākums ir no uzsāktā kursa neapkāpties, tāpēc ES “Zaļās izaugsmes” samitā (“Green Growth Summit 2026”) 16. martā Briselē viņš paziņoja: “Atkarība no fosilā kurināmā nozīmē, ka haotiskajā pasaulē ekonomika, mājsaimniecību budžeti un uzņēmumu peļņa ir ģeopolitisko satricinājumu un cenu nestabilitātes ietekmēti”, ziņoja “Euronews”.
ANO ierēdnis turpina aktīvi iestāties par pāreju no fosilā kurināmā uz atjaunojamiem energoresursiem, uzsverot, ka tas ir ekonomiski pamatoti, izdevīgi, rada darba vietas un uzlabo sabiedrības veselību, vienlaikus samazinot enerģētisko atkarību: “Fosilā kurināmā importa atkarība nolems Eiropu mūžīgam krīzes ciklam pēc krīzes, kurā mājsaimniecības un rūpniecība cietīs visvairāk (..) Un tas viss notiek uz arvien postošāku klimata katastrofu fona visā pasaulē, kas palielina izmaksas un kavē ekonomikas izaugsmi, nodarot milzīgu kaitējumu cilvēkiem.”
Gaidāma globāla ekonomikas un enerģētikas krīze
ASV un Izraēlas uzbrukums Irānai izraisīs globālu ekonomisko katastrofu, prognozē Masačūsetsas universitātes pētnieki Izabella Vēbere un Gregors Semeņuks.
Pētījuma autoru galvenie argumenti izklāstīti laikrakstu “The Guardian” un “New Statesman” publikācijās. Galvenais no tiem ir Hormuza šauruma blokāde: pētnieki uzsver, ka caur šaurumu tiek transportēts kritiski liels pasaules resursu apjoms: viena piektā daļa sašķidrinātās dabasgāzes, trešdaļa jēlnaftas un ievērojama daļa minerālmēslojumu, hēlija un sēra eksporta. Pētnieki paredz globālu enerģētisko šoku: tranzīta bloķēšana Hormuza šaurumā izraisīs strauju enerģijas cenu kāpumu, kas izraisīs inflācijas lēcienus un valstu ekonomiku recesijas. Hēlija un sēra trūkums apdraud mikroshēmu ražošanu, kas ir mūsdienu tehnoloģiju pamatā - sākot no sadzīves tehnikas līdz mākslīgā intelekta datu apstrādes centriem. Vēbere un Semeņuks aicina aplikt ar nodokļiem enerģētikas uzņēmumu peļņas pārpalikumu, lai mazinātu mājsaimniecību ieņēmumu kritumu. 2026. gada martā naftas cenas Tuvo Austrumu konflikta eskalācijas gaitā strauji pieauga, tuvojoties jau 120 USD par barelu.
Viena no pandēmijas laika mācībām: pat īslaicīga tirdzniecības plūsmu bloķēšana rada milzīgus loģistikas traucējumus. Svarīgāko preču un izejvielu piegāde caur Hormuza šaurumu ne vien palēninājusies, bet brīžiem nenotiek. Naftas atradnes vai pārstrādes rūpnīcas nevarēs atsākt darbu vienas nakts laikā, tam būs vajadzīgas nedēļas vai pat mēneši. Nav skaidrs, kad Hormuza šaurumā pilnībā varēs atsākt kuģošanu, taču jau tagad skaidrs: neatkarīgi no tā, cik drīz beigsies karš, pasaules ekonomika saskarsies ar triecienu izejvielu un preču piegādes ķēdēm. Līdz šim strauji pieaugušas tikai pirmās nepieciešamības preču - naftas, gāzes, minerālmēslojuma - cenas. Uzņēmumi pērk resursus, bet, nespējot ietekmēt produkcijas cenu, spiesti pārtraukt ražošanu vai papildu izmaksas segt paši.
Energoresursu cenas diktēs lielās korporācijas
Mūsdienu pasaules ekonomiku kontrolē un resursu tirgus cenas nosaka lielās korporācijas. “Cenu šoki” tām palīdz savstarpēji vienoties un cenu pieaugumu koordinēt, veicinot inflāciju un sprādzienbīstamu stratēģiskas nozīmes izejvielu cenu kāpumu. Pandēmijas un kara radītos zaudējumus korporācijas segt neuzņemas, gluži otrādi - izmaksas uzkrauj patērētājiem, palielinot peļņu un stimulējot pārdevēju inflāciju (greedflation), kad uzņēmumi palielina cenas neatbilstoši ražošanas pašizmaksai, veicinot patēriņa cenu kāpumu, ko ietekmē nevis resursu trūkums, bet biznesa stratēģija. Līdz ar Hormuza šauruma blokādi pārdevēju cenu inflācijas spirāles lokā vairāku nozaru rentabilitāte ir strauji augusi, tuvojas vēsturiski augstākajam līmenim un pieaugs vēl vairāk, secina pētījuma autori. Pat ja darbiniekiem izdosies algas palielināt, lai inflāciju kompensētu, darba ņēmēji joprojām būs zaudētāji.
Tomēr lielākās bažas ir par pārtikas trūkumu. Sējas sezonas laikā apdraudēts aptuveni 40% minerālmēslojumu eksports lielākajiem pasaules tirgiem - no ASV līdz Indijai. Nākamās ražas samazinājums kļūst par reālu draudu. Cenu šoks var sākties Ziemeļvalstīs un pāraugt pārtikas krīzē Globālo dienvidu reģionos, kas ir atkarīgi no importa. Hormuza šauruma blokāde un resursu deficīts korporāciju peļņu tik un tā samazinās, ja izejvielu trūkuma dēļ tiks samazināta pārtikas ražošana, kam sekos recesija un bezdarbs, bet no makroekonomiskā viedokļa sliktākais scenārijs būs stagflācija.
Pateicoties kara peļņai, dažu finanšu milžu akciju cenas pieaug, taču līdz ar kredītsaistību neizpildi akciju fondu tirgus var ievērojami zaudēt, radot finanšu un stabilitātes riskus pasaules ekonomikai. “Tam visam būtu nopietnas politiskas sekas. Visticamāk, uzvarēs galēji labējie. Brīdī, kad valdības ir nonākušas finanšu grūtībās, tām ir jāiejaucas pēc iespējas ātrāk, jāizmanto visi pieejamie ietekmes mehānismi, lai izvairītos no satricinājumiem, nevis ļautu iznīcināt mūsu sabiedrību,” uzskata pētnieki.
