Pavasaris un Krievijas aģenti savākuši vairāk nekā 50 tūkstošus vācu skolēnu, kas manīti protesta demonstrācijās pret likumu par obligātā militārā dienesta atjaunošanu vīriešiem.
Par protesta demonstrāciju galveno dienu bija izvēlēts 5. marts pagājušajā nedēļā, bet mazākā mērogā demonstrācijas turpinājušās arī šonedēļ. 5. marts bija atsauce uz pagājušā gada 5. decembri, kad Vācija parlaments (Bundestāgs) pieņēma Likumu par aizsardzības dienesta modernizāciju (Gesetz zur Modernisierung des Wehrdienstes, kas paralēli tiek izteikts arī ar vāciešu sirdīm un vācu valodai mīļo supersalikteni Wehrdienstmodernisierungsgesetz). Par likumprojektu nobalsoja 323 un pret - 272 deputāti, viens deputāts atturējās, 34 nebalsoja. Likums tika apstiprināts parlamenta augšpalātā (federālo zemju pārstāvju sapulcē, Bundesrātē), publicēts un stājies spēkā no šā gada. Protesta demonstrācijas bija jau decembrī, bet kuslākas nekā tagad, jo loģiski, ka ļaudis, kas negrib iesaukumu, negrib arī tādu piepūli, kādu prasa protestēšana ziemā, pat ja tā ir salīdzinoši maiga Rietumeiropas ziema. 5. marts bija ceturtdiena - tātad darba un mācību diena, kad neiešana uz skolu bija spēcīgāka protesta izpausme nekā iešana demonstrācijās apmēram desmit Vācijas pilsētās. Ja skaitliski ne pārāk iespaidīgās demonstrācijas rīkotu brīvdienā, tad tās būtu bijušas grūti pamanāmas Vācijā, kur cilvēku vispār daudz (iedzīvotāju blīvums 10 reizes lielāks nekā Latvijā) un ielu gājienu tradīcijas tiek nemitīgi uzturētas un koptas.
Vācijas jaunais likums groza Aizsardzības dienesta likumu tā 2011. gada redakcijā, kas atcēla obligāto iesaukumu. Šo grozījumu oriģinālais veids laikam gan pat pašiem vāciešiem nepārskatāms, tāpēc Bundestāga preses dienests sniedzis jaunās kārtības skaidrojumu: “Noteikumi balstās uz brīvprātīgu dienestu un pievilcīgu dienesta modeli. No 2026. gada sākuma visi 18 gadus veci vīrieši un sievietes saņems anketu, lai noteiktu viņu motivāciju un piemērotību dienestam bruņotajos spēkos. Anketas aizpildīšana ir obligāta vīriešiem un brīvprātīga sievietēm. Visiem vīriešiem, kas dzimuši 2008. gada 1. janvārī vai vēlāk, iesaukšana atkal būs obligāta.”
Tomēr īstenībā nekādu obligāto kara dienestu Vācijā jaunais likums neievieš. Tas palaists kā gaisa balons, lai noskaidrotu, no kuras puses pūš vējš. Proti, kādi uzskati ne tikai riņķo sabiedrībā (sociālajos tīklos), bet arī spēj mobilizēt šo uzskatu nesējus uz kaut cik pamanāmu rīcību - tādu kā pastaiga pavasara saulītē; pirms tam gan saukļi jāizdomā, plakāti jāsazīmē un jāvienojas savā starpā un ar varas iestādēm par demonstrāciju laiku un maršrutu.
Balsošana ne ar kājām, bet ar maku prasīta Štutgartē, kur skolēni pēc pirmā "skolu streika pret iesaukšanu" saņēmuši vēstules par 20 eiro sodu un brīdinājumu, ka skolas atkārtotas neapmeklēšanas gadījumā sods būs lielāks.
Vairāk nekā 50 tūkstošus kā kopējo demonstrāciju dalībnieku skaitu uzrādījuši šo akciju rīkotāji. Viņi apsveic paši sevi par šo lielu panākumu. Atbilstoši statistiķu datiem, pašlaik Vācijā no 83,5 miljoniem iedzīvotāju 8,3 miljoni esot vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem. Ļoti aptuveni rēķinot, tas atbilst ap 800 tūkstošiem cilvēku, kas dzimuši vienā gadā. Ja likums attiecas uz tiem, kuriem nupat palikuši vai ļoti pārskatāmā laika periodā paliks 18 gadi, tad jāsaliek kopā 15, 16, 17 un 18 gadus vecie: 4x800 000=320 000 jauniešu. Spriežot pēc demonstrāciju ainām foto un TV reportāžas, puiši un meitenes tajās piedalījušies aptuveni vienādā skaitā.
Tālāk katrs var vērtēt pēc savas pārliecības un interesēm, vai 50-60 tūkstoši no 320 tūkstošiem ir daudz, vai maz. Demonstrāciju rīkotāji savā paziņojumā par viņu panākumiem norādīja uz faktu, ka par labu obligātā kara dienesta ieviešanai nav notikusi neviena demonstrācija.
Galu galā tas, kāpēc demonstrācijām tik tiešām tikai demonstratīva nozīme. Atgriežamies pie Bundestāga publikācijas: “Mērķis ir ieviest dienestu uz brīvprātības pamata. Ja netiks sasniegti tā saucamie dienesta izaugsmes griesti (Aufwuchskorridor), iestāsies “iesaukums pēc vajadzības” („Bedarfswehrpflicht“)". Un tagad pats galvenais par patiešām obligāto iesaukumu: “Par to būtu jābalso Bundestāgā jaunā likumdošanas procesā.”
Bundestāga 5. decembra balsojums pamatā atbilda parlamenta dalījumam starp divām koalīcijas un trijām opozīcijas partijām, kas visas balsoja pret, bet ar dažādiem lozungiem.
Koalīcijā kā galvenā ar 208 Bundestāga deputātiem un kancleru, kā Vācijā sauc valdības vadītāju, ir Kristīgo demokrātu apvienība (Christlich Demokratische Union/Christlich Sozialen Union, ar saīsināto apzīmējumu CDU). 121 Bundestāga deputātu koalīcijai devuši sociāldemokrāti. Vācijā pieņemts uzturēt saistību starp partijām un katru partiju simbolizējošu krāsu. CDU šī krāsa ir melna. Sociāldemokrāti pieteikušies uz sarkano krāsu, ko savos plakātos izmanto, lai gan, ja konsekventi vadās no viņu pašu mitoloģijas, tad īstenībā viņi bāli rozā un daudzos gadījumos caurspīdīgi (stikla krāsā).
Koalīcijas pamatoja obligāto kara dienestu ar to, ka tādējādi Vācija kļūšot pietiekami stipra, lai tai nevajadzētu slēpties aiz Ukrainas, kas kaut kādā kombinācijā varētu novest līdz nepieciešamībai sūtīt uz Ukrainu vācu karaspēku. Zvēresti to nekad nedarīt bija koalīcijas pielabināšanās sabiedrībai, lai tā milzīgus protestus pret jauno likumu nerīko.
Sarkanās krāsas cienīgi Vācijā un tās parlamentā tagad ir “kreisie”. Viņu pamatojums balsojumam pret obligāto kara dienestu bija pārmetumi tā autoriem par liekulību. Viņi cēla gaismā faktu, ka kaut kāda avīze esot uzdevusi visiem federālajiem ministriem jautājumu, vai viņu bērni dosies dienēt Bundesvērā, bet ministri jautājumu ignorējuši. Pie tā paša apgalvojums, ka nekāda cita dienesta kā obligātā nemaz nav un nevar būt, jo cilvēki armijā sadzīti ar ekonomiskajiem spaidiem. Proti, ar algām no 2 600 eiro mēnesī (bruto), kas tika atzīmēti arī Bundestāga anotācijā par jauno likumu.
Ar zilo krāsu atzīmējas “Alternatīva Vācijai” (Alternative für Deutschland, AfD). Tās pastāvēšanas pamatā šausmināšanās par ciešanām, kādas vāciešiem nodara imigranti, bet tāda gadījumā tai viņu atbalstītāju daļai, kurai galvā kaut cik smadzeņu atlicis, būtu jāsaprot, ka okupanti pret pamatiedzīvotājiem mēdz izturēties vēl daudz ļaunāk. Tāpēc AfD kritizēja likumprojektu, ka tas nedošot Vācijai pienācīgu aizsardzību, kādu varot garantēt brīvprātīga armija.
AfD deputāts Rīdigers Lukasens (Rüdiger Lucassen) aizrunājās līdz ļoti slidenam piemēram, iepinot savā runā (ap 3 minūti, 20 sekundi) Latviju “Kurzemes katla” dēļ. Vācu karavīri tajā esot cīnījušies nevis par “nožēlojamo režīmu bunkurā” (erbärmliche Regime im Bunker - vārdu salikums, kas var padarīt tramīgus tagadējā Krievijas diktatora Putina fanus), bet par pusotra miljona Austrumprūsijas vāciešu iespējām aizmukt no Sarkanās armijas. Tomēr dumji šo gadījumu nosaukt kā piemēru brīvprātībai, pēc kādas tagad jātiecas. Pirmkārt, vācu armija atradās “katlā" zem Sarkanās armijas uzliktā “vāka". Otrkārt, šo vāku turēja arī Vācijas diktators Hitlers. Viņš noraidīja visus Vācijas armijas komandieru lūgumus izvākt armiju no Kurzemes, jo viņa slimajā galvā Kurzeme rēgojās kā placdarms uzbrukumam Maskavai. Treškārt, Kurzemes mežos klīda arī no armijas dezertējušie vācieši ar risku tikt pakārtiem pie pirmā staba, ja viņus dabūs rokā citi vācieši.
Pēc nosaukuma “zaļā” partija pauda, ka Vācijai vajagot nevis obligāto militāro dienestu, bet jaunas štata vietas kanclera kancelejā, lai īpaši cilvēki organizētu civilās aizsardzības pasākumus. Kaut kas uz to pusi realizēts Latvijā, kur cīņa pret birokrātiju 2025. gada 1. janvārī radīja vēl vienu birokrātu iestādi aiz Krīzes vadības centra izkārtnes: “Krīzes vadības centrs sadarbosies ar ministrijām un pašvaldībām, palīdzot iestādēm uzlabot savus krīzes pārvaldības procesus, kā arī dažādu institūciju sadarbības spējas. Plānots arī modelēt Latvijā iespējamas civilās krīzes situācijas un ar iesaistītajām institūcijām trenēties to risināšanā...”
Kā skolēnu streika organizatoru runasvīru priekšā stādījies un plašsaziņas līdzekļos daudz vietas ieguvis Hanness Krāmers (Hannes Kramer, attēlā).
Iepazīstināšana ar viņu arī tāda, ka viņš Vācijas Sociālistiskās strādnieku jaunatnes un Vācijas Komunistiskās partijas biedrs, bet Federālais Konstitūcijas aizsardzības birojs šo partiju uzrauga kā kreiso ekstrēmistu organizāciju.
Viena no H. Krāmera sniegtajām 5. marta intervijām atrodama Vācijas sabiedriskā medija atzarā “tagesschau24 live”. Tur viņš apgalvoja, ka “tas, kas var ilgtspējīgi uzturēt drošu situāciju mūsu valstī, ir nepiedalīšanās kara sagatavošanā”; “ar savu vēsturisko atbildību Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāiestājas par miermīlīgiem risinājumiem un diplomātiju, nevis par pārapbruņošanos”.
Uz žurnālista jautājumu par “miermīlīgiem risinājumiem” attiecībās ar Krieviju, viņa atbilde tāda, ka “Krievijas Federācija neatrodas pie Vācijas robežas. Atšķirībā no Ukrainas iedzīvotājiem, mums joprojām ir iespēja novērst karu”. Respektīvi, pārdot Ukrainu Krievijai un domāt, ka ar šādi iegūtu asinsnaudiņu varēs “nodrošināt, lai mēs dzīvotu valstī, kas ikvienam piedāvā sociālu, drošu un mierīgu nākotni”.
Ir divi apsvērumi, kāpēc daudzi vācieši tādiem vārdiem tic un seko vismaz tik ilgi, kamēr nav jāiet tālāk kā demonstrācijā līdz savas pilsētas centram.
Pirmais apsvērums ģeogrāfisks vai grafisks. Palūkosimies, kā vācieši saskata sevi Eiropas kartē. Tā ņemta no ideoloģijas līmenī visai adekvātā vācu armijas veterānu biedrības žurnāla “Loyal” 2025. gada 3. numura, kur iztirzāti militāro kravu pārvadāšanas maršruti Eiropā:
Šādā rakursā Vācija izskatās tik tālu no Krievijas, ka nekādam satraukumam pamata nav. Kartes zīmētāji varbūt tā nemaz nebija domājuši, jo viņiem jau nu būtu jāpatur vērā, cik zibenīgi visi šie attālumi tika pārvarētu Otrā pasaules kara laikā, bet karte uzzīmēta tāda, ka vācieši var tajā ietīties kā siltā segā. Piedevām vēl frontes sastingšana Ukrainā, kas dezorientē - orientē nevis uz Trešo, bet uz Pirmo pasaules karu.
Otrais apsvērums ir par laiku, kad tuvojas “Untergang des Abendlandes” (Rietumeiropas bojā ejas) fināls. Divi pasaules kari izrādījušies pietiekami smalks siets, ar kuru izķēra gandrīz visus, kas spējīgi karot un vispār darīt kaut ko jēdzīgu. Cauri sietam izslīdējušo sīkbūtņu, t.i., pat nogalināšanai nederīgo cilvēku pēcnācēji ar katru nākamo paaudzi kļūst aizvien nespējīgāki ne uz fizisku, ne uz garīgu piepūli. Viņi zaudējuši gan prātu, gan instinktus, kas brīdinātu, ka ne tikai viņi var pārdot šoreiz ukraiņus, bet arī viņus pašus var pārdot kaut Krievijas Federācijas, kaut Islāma kalifāta armijai. Nav ne mazāko šaubu, ka viena pļauka padarītu H. Krāmeru un viņa uz ielas izvesto tirliņu baru par recekļiem, kam derēs jebkura forma - jebkuras svešas armijas uniforma, kādā viņi dosies drošā nāvē par mērķiem citas armijas droniem, ja pārskatāmā nākotnē iespējamiem kariem izmantojam Ukrainā notiekošā kara piemēru.
