Kamēr pasaules uzmanības centrā karš Tuvajos Austrumos, vizītē pie ASV prezidenta Trampa Vācijas kanclers Mercs risināja Ukrainas jautājumus.
Atbalsts jāturpina, bet Donbass Putinam nepienākas
Ukrainai nav jāpiekāpjas Krievijas prasībām un jāatdod Donbasa reģions, 3. marta tikšanās laikā Baltajā namā ar ASV prezidentu Donaldu Trampu sacīja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, pieprasot izdarīt lielāku spiedienu uz Maskavu un iekļaut Eiropu Ukrainas mierizlīguma sarunās. “Mēs visi vēlamies, lai šis karš beigtos pēc iespējas ātrāk. Taču Ukrainai ir jābūt drošībā un jāsaglabā teritorija.”
Mercs pastāstīja žurnālistiem, ka parādīja Trampam frontes līnijas karti un piebilda: ja Krievija iegūs atlikušo Donbasa reģiona daļu, “ceļš uz Kijivu būs vaļā”. Tikšanās gaitā kanclers skaidroja Trampam arī Odesas stratēģisko nozīmi Ukrainas piekļuvei Melnajai jūrai.
Citi Merca un Trampa tikšanās paziņojumi
“Atpakaļceļā no Vašingtonas dodos ar iespaidu, ka ASV prezidenta administrācija labi izprot, kas likts uz spēles Ukrainā, un ka šī valsts vairs nevar piekrist jaunām prasībām par piekāpšanos teritoriālos jautājumos (..) Runa var būt tikai par Krievijas okupēto Ukrainas teritorijas daļu, bet ne vairāk (..) Varbūt man izdevās uzlabot izpratni par reālo situāciju (..) Tramps zina, ka patiesi stabils var būt tikai miers, ko atbalsta Eiropa (..) Ir lielas šaubas, vai Putins patiešām būtu gatavs piekrist Ukrainai un Eiropai pieņemamiem miera līguma nosacījumiem (..) ASV prezidents arī zina, ka visvairāk Ukrainas drošībai, atjaunošanai, eirointegrācijai un mieram nepieciešams Eiropas ieguldījums. Bez Eiropas Savienības un Lielbritānijas tas nedarbosies (..) Vācija līdz šim bijusi lielākā Ukrainas atbalstītāja militārā, finansiālā un politiskā ziņā (..) Man radās iespaids, ka prezidents Tramps to labi zina.”
Vācijas līderis uzsvēra nepieciešamību turpināt Ukrainas atbalstu, kas jau piekto gadu pretojas Krievijas agresijai, un aicināja Trampu “izdarīt spiedienu uz Putinu”, kurš tikai “novilcina laiku”, graujot ASV miera centienus. “Frontes līnijai jāpaliek uz vietas, un tā nedrīkst uz Ukrainas teritoriju rēķina par labu Krievijai pārvietoties tālāk uz rietumiem, jo tur uzbūvētas patiesi spēcīgas aizsardzības līnijas. Ir bunkuri, prettanku grāvji un vesela kaudze citu lietu (..) Ja Krievija šo teritoriju iegūs, tas pavērs ceļu uz Kijivu - tas nav pieņemami ne ukraiņiem, ne pārējiem eiropiešiem (..) Karam ir jābeidzas, un Krievijai nedrīkst dot atelpu jauna kara uzsākšanai - tam vienreiz un uz visiem laikiem ir jābeidzas. Un par to esam vienisprātis ar prezidentu Trampu (..) Krievijas milzis zaudē pamatu zem kājām (..) Krievijas ekonomika pēc četriem kara gadiem ir novājināta, armija samaksājusi milzīgu asiņu cenu. Putins būtu gatavs piekāpties tikai tad, ja Vašingtona atkal izdarītu spiedienu uz Krieviju (..) Mēs neesam gatavi piekrist aizmuguriski apspriestiem mierizlīguma nosacījumiem (..) Eiropa neatbalstīs vienošanos, ja tās nostāja netiks ņemta vērā.”
Tramps vairāk ieklausās nekā runā pats
Tramps atbildēja, ka Ukrainas miera sarunas ir viņa prioritāšu saraksta augšgalā: “Biju domājis, ka tas ir vienkāršs jautājums... Bet prezidentu Putina un Zelenska starpā pastāv milzīgs naids... Dažreiz vainoju vienu pusi, dažreiz otru. Es ticu, ka kaut kas notiks. Šis ir visļaunākais karš kopš Otrā pasaules kara.” Tramps arī apliecināja, ka ASV rīcībā ir pietiekami daudz ieroču, lai tos pārdotu Eiropai Ukrainas atbalstam.
Merca reālpolitika
“Šķiet, ka kanclers Mercs ir atradis pareizo pieeju un komunikācijas toni ar prezidentu Trampu,” komentē “Telegram” kanāls “Berlinspeaks”. “Viņš nemoralizē, nelasa lekcijas par starptautiskām tiesībām un atbalsta ASV militāro operāciju Irānā. Diezgan infantilās Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzvedības fonā, kurš vaino ASV un Izraēlu par uzbrukumu Irānai, Vācijas līderis demonstrē īstu reālpolitiku. Ukrainai nav jāpiekāpjas Krievijai un nav jāatdod Donbass.”
Frontē cerīgas ziņas: Ukrainas armijai pamazām izdodas mainīt spēku samēru sev par labu
Kamēr Ukrainas bruņotie spēki virzās uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, un arī uz austrumiem no Huļaipoļes, veidojot plašu “pelēko zonu” praktiski no Stepnogorskas līdz Kamjanskai gar Dņepru, Krievijas militārā pavēlniecība, šķiet, ir nolēmusi notiekošo ignorēt. Tā vietā, lai mēģinātu atjaunot kārtību “Austrumu” karaspēka grupā (AKG), kur divās no četrām armijām ir milzīgas problēmas ar komandvadību un aizsardzības organizāciju, komandieri lielāko daļu rezervju sūta uzbrukumos Huļaipoļai, jo priekšniecībai ir jāziņo par panākumiem frontē. Tas, ka okupanti Huļaipoļu oficiāli “ieņēma” 2025. gada decembrī, ne Krievijas bruņoto spēku, ne AKG virspavēlniecībā nevienu īpaši neuztrauc. Abām karojošām pusēm vairs nav nekas jauns ieņemt apdzīvotās vietas kādu otro vai piekto reizi. Mēģinājumi par katru cenu atrisināt “Huļaipoļas problēmu”, vienlaikus mēģinot aizlāpīt frontes aizsardzību no Ternovatojes līdz Aleksandrogradai, var izraisīt nopietnu krīzi ne tikai vienā lokālā sektorā, bet visā Dienvidu frontē, ko nav ar ko pastiprināt, jo ar pieaugošu intensitāti turpinās Krievijas ofensīva Limanas, Slavjanskas-Kramatorskas un Dobropiļas-Pokrovskas virzienos.
Kaujas uzdevumu izpildei noteiktajos termiņos Limanā, Kostjantiņivkā un Dobropiļā “gaļas uzbrukumos” un infiltrācijai pretinieka aizmugurē tiek dāsni sūtīti kājnieki. Rezultāti, maigi izsakoties, ir samērā pieticīgi, zaudējumi ir lieli, īpaši ievainoto augstās mirstības dēļ. Krievijas armija sevi neapgrūtina un pat neapsver ievainoto operatīvu evakuāciju.
“Kopš 8. februāra Ukrainas armija paveikusi ko tādu, ko nav darījusi vairāk nekā divus gadus - padzen Krievijas spēkus no savas teritorijas. Zaporižjas un Dņipropetrovskas apgabalos Ukrainas vienības, darbojoties nelielās motorizēto kājnieku grupās, pēc dažādu avotu ziņām, ir padzinušas okupantus no kādām 19 līdz 22 apdzīvotām vietām. Turklāt to būtu grūti saukt par pretuzbrukumu vai “lielu ofensīvas operāciju”, jo pagaidām tas vairāk līdzinās labi plānotai un sagatavotai lokālu taktisku triecienu sērijai ienaidnieka neaizsargātākajiem punktiem ar mērķi nevis atgūt ciematus un teritorijas kilometrus, bet radīt apstākļus situācijas maiņai visā Dienvidu frontē,” komentē “Telegram” kanāls “Воля/Volya”.
Krievijas ģenerāļiem vairs nav par ko ziņot Putinam, jo nav būtisku panākumu frontē. Turklāt daudzu uzstādīto mērķu termiņi beigušies vēl pirms mēneša vai vairāk. Tas mudina Krievijas Apvienoto spēku grupas (ОГВ) pavēlniecību nikni pieprasīt, lai “Dienvidu” un “Centra” grupu komandieri rezultāta sasniegšanai darītu visu iespējamo. “Rezultāti” nozīmē Časivjaras (oficiāli “atbrīvota” 2025. gada 31. jūlijā), Limanas un Dobropiļas kontroli, izeju uz piekļuvi Konstantinovkai un Slavjanskai. Ņemot vērā, ka Krievijas bruņoto spēku problēmas frontes Dienvidu sektorā tikai saasināsies, un nav nekādu pazīmju, ka dzīvā spēka zaudējumi citos frontes virzienos samazināsies, pavēlniecībai jau martā būs jārisina jautājums par iesaucamo skaita ievērojamu palielināšanu. Ja tas netiks izdarīts, līdz marta beigām problēma pāraugs nopietnā krīzē.
Izvairīties no karadienesta Putina armijā kļūst arvien grūtāk
Pēc elektroniskā pavēstu reģistra ieviešanas un pavēstes saņemšanas visiem obligātajā karadienestā iesaucamiem Krievijas pilsoņiem, kuriem pavēste nosūtīta, automātiski liegta izceļošana no valsts, liecina izdevuma “Baza” dati. Pavēstes tiek sūtītas Maskavas un daudzu citu reģionu iedzīvotājiem - Čeļabinskā, Krasnodarā, Krasnojarskā, Kazaņā, Permā, Samarā, Kuzbasa apgabalā un citur. Tiklīdz paziņojums par pavēsti parādās pilsoņa personīgajā kontā valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā “Госуслуги”, automātiski stājas spēkā izceļošanas aizliegums. To var atcelt tikai klātienē, ja iesauktais kara komisariātā ierodas personīgi. Ja paziņojums netiek atvērts, pēc 27 dienām var tikt piemēroti jauni ierobežojumi, piemēram, īpašuma darījumu, kreditēšanas, uzņēmējdarbības reģistrācijas un transportlīdzekļu vadīšanas aizliegums, nodokļu atvieglojumu atcelšana un citi pasākumi, informē izdevums “The Moscow Times”.
Piektajā pilna mēroga kara gadā svarīgāks būs ekonomikas potenciāls un sabiedroto atbalsts
Galvenos procesus ietekmēs ne tik daudz situācija frontē, cik ekonomika, mobilizācijas potenciāls un starptautiskais atbalsts, prognozē Dānijas Karaliskās Aizsardzības koledžas militārais eksperts Anderss Puks Nīlsens. Izsīkuma karš tuvojas kritiskai fāzei. Uzvarētāju noteiks valstu ekonomikas potenciāls - spēja uzturēt militāro ražošanu, loģistiku un resursu mobilizāciju.
Pēc “zibenskara plāna” izgāšanās 2022. gadā Kremlim palika divas izvēles: pasludināt “uzvaru” vai turpināt ilgstošu izsīkuma karu. Putins izvēlējās otro variantu, kaut gan labi apzinājās, ka Ukrainas sabiedroto valstu ekonomikas potenciāls ir ievērojami pārāks. Putina likme bija valstu politisko līderu gribas trūkums. Kremlis cerēja, ka ar laiku pieaugs Eiropas valstu vēlētāju neapmierinātība un spiediens demokrātisko valstu valdībām, ka Rietumi zaudēs interesi par atbalstu Kijivai.
Iebrukuma sākumposmā, iepludinot budžeta līdzekļus militāri rūpnieciskajā kompleksā, bija vērojams Krievijas ekonomikas uzrāviens, bet šim izaugsmes modelim ir ierobežots resurss. Krievijas ekonomikai jau tagad paliek grūti saglabāt līdzšinējo bruņojuma ražošanas līmeni. Kara izraisītās problēmas ekonomikā nekur nepazudīs, ieskaitot militāro ražošanu, un ar sabiedroto atbalstu Ukraina izsīkuma karā var gūt priekšrocības. Par vienu no Krievijas ekonomisko grūtību indikatoriem varētu kļūt Maskavas sarunu pozīcijas maiņa. Ja Kremlis būs gatavs apspriest nosacījumus, kas atšķiras no sākotnēji deklarētajiem “speciālās militārās operācijas” mērķiem, tas varētu liecināt par būtisku iekšpolitiskās situācijas saspīlējumu.
Krievijā iespējama masveida mobilizācija un sabiedrības rūgšana
Saskaņā ar dažādu avotu ziņām, Putina armijas dzīvā spēka zaudējumi janvārī un februārī izlīdzinājās vai pārsniedza iesaukto skaitu. Pašlaik Krievijas zaudējumi frontē ir lielāki nekā līgumkareivju vervēšanas tempi. Līdz šim papildinājumu frontē nodrošināja labi atalgotie līgumkaravīri un brīvprātīgie, tomēr šis resurss nav bezgalīgs.
Masveida mobilizācija atrisinātu iesaukuma problēmu un samazinātu izdevumu slogu budžetam. Ekonomiskās grūtības un mobilizācijas pasākumi var izraisīt paaugstinātu sociālo spriedzi un protestus, kas diezin vai notiks pretkara lozungu fonā. Galvenie protestu motīvi varētu būt ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, neapmierinātība ar masveida mobilizāciju un armijas vadības kritika, bet Kremlim tikai atliks pastiprināt represijas. Līdz ar resursu izsīkumu Krievijas uzbrukumi frontē varētu noplakt, bet Ukrainas pretuzbrukumi kļūt efektīvāki. Ja Ukrainas armijas atbrīvoto teritoriju būs vairāk nekā Krievijas okupēto, tas būs smags trieciens Krievijas “neizbēgamās uzvaras” naratīvam.
Kremlis saprot, ka Ukrainas pretošanās spēju pamatā pašlaik ir sabiedroto atbalsts. Tāpēc Maskava centīsies ietekmēt sabiedrisko domu Eiropā, izmantojot informācijas ietekmes operācijas, politisko spiedienu un citus hibrīdkara instrumentus. Kara iznākumu lielā mērā noteiks Krievijas ekonomikas noturība un starptautiskā palīdzība Ukrainai. Piektajā kara gadā arvien lielāka nozīme būs nevis atsevišķām kaujas operācijām frontē, bet sabiedroto spējām nodrošināt Ukrainai ilgtermiņa atbalstu.
