Galvenais nedēļas notikums - karš Tuvajos Austrumos joprojām pasaules uzmanības centrā. Parādās iespējamo scenāriju prognozes par ASV un Izraēlas militāro operāciju Irānā.
Par “Episko niknumu” (“Operation Epic Fury”) nodēvētās militārās operācijas gaitā nogalināts valsts garīgais līderis ajatolla Ali Hameneji, kurš valsti vadīja kopš 1989. gada. Irāna atbildēja - uzbruka Izraēlai un Persijas līča kaimiņvalstīm, ieskaitot AAE un Kataru, izraisot naftas un gāzes cenu kāpumu un akciju tirgu kritumu. Teherāna veica masveida raķešu triecienus Izraēlai, ASV spēkiem reģionā un infrastruktūrai Persijas līča valstīs. Neskaitot fiziskos postījumus, redzamas ekonomiskās sekas: naftas, gāzes un zelta cenu kāpums. Papildus bruņotai pretestībai Irānai ir iespēja slēgt stratēģiski svarīgo Hormuza jūras šaurumu. ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka, ņemot vērā konflikta eskalāciju Tuvajos Austrumos, Amerikas Savienotās Valstis naftas cenu kāpumu centīsies ierobežot.
ASV un Izraēlas triecieni Irānai neizbēgami apgrūtinās piegādes no nozīmīgā Tuvo Austrumu naftas ieguves reģiona un izraisīs naftas cenas kāpumu. Tirgus analītiķi un Tuvo Austrumu valstu līderi iepriekš brīdināja, ka kuģošanas traucējumu dēļ Hormuza šaurumā “Brent” markas jēlnaftas cena ārpusbiržas tirgū pieaugs par 10%, vismaz līdz 100 USD vai vairāk.
Tirgus ātri izjutīs militārās operācijas sekas - pirmās reakcijas pazīmes parādījās, kad svētdienas vakarā darbu atsāka Āzijas tirgi, ziņoja ASV tīmekļa izdevums “Axios”. Naftas eksportētājvalstu organizācija OPEC+ un tās sabiedrotie, ieskaitot Krieviju, 1. martā paziņoja, ka palielinās ieguves kvotu par 206 000 barelu dienā, kas var nedaudz mazināt naftas cenu kāpumu, bet svarīgākais riska faktors ir uzbrukumi jūras satiksmei Irānas kontrolētajā Hormuza šaurumā.
Kaut gan konflikta mērogs un sekas joprojām nav zināmi, jārēķinās ar vairākiem notikumu attīstības scenārijiem. Hormuza šaurums pie Irānas krastiem ir “pudeles kakls”, caur to transportē aptuveni ceturto daļu pasaules pa jūras ceļiem vestās naftas un aptuveni piekto daļu sašķidrinātās dabasgāzes (LNG). Pirms ASV un Izraēlas militārās operācijas un triecieniem Irānas naftas nozarei “Eurasia Group” analītiķi prognozēja, ka, ņemot vērā paredzamās ASV darbības naftas tranzīta saglabāšanai Hormuzā, pat ja Irāna mēģinās atbildēt ar uzbrukumiem jūras transportam, “globālās tirgus svārstības nebūs kritiskas”.
Irāna ir ceturtā lielākā OPEC naftas ražotājvalsts, kas eksportē aptuveni 1,5 miljonus naftas barelu dienā, galvenokārt uz Ķīnu. Svarīgi, vai konflikts skars Irānas termināli Kharagas salā Persijas līča ziemeļu daļā, no kurienes eksportē 90% Irānas naftas. Iespējami arī Irānas triecieni citu Tuvo Austrumu ražotājvalstu infrastruktūrai. Ekstrēmākais scenārijs: Irāna uzbruks infrastruktūrai - naftas atradnēm, eksporta termināļiem citās lielākajās arābu naftas ražotājvalstīs, kam sekos straujš cenu kāpums. Tādā gadījumā vismaz īslaicīgi tiktu pārtraukts Persijas līča reģiona naftas eksports - aptuveni 18 miljoni barelu dienā, prognozē Kleitons Sīgls, naftas tirgus analītiķis Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrā (CSIS). “Mēs sagaidām, ka cenas kāps līdz 100 ASV dolāriem un, iespējams, pārsniegs šo līmeni, ja šaurums būs slēgts,” prognozēja Adžajs Parmars, ICIS enerģētikas un naftas pārstrādes direktors.
Vai ASV un Izraēla spēs uzturēt augstu triecienu tempu? Svarīgākais ir operācijas mērogs un konfliktā iesaistīto valstu faktiskie mērķi. Militārā kampaņa, visticamāk, ilgs ne ilgāk kā 10 dienas, ziņo rietumvalstu mediji - arī ASV izjutīs spiedienu no sabiedroto puses. “Pasaule noteikti pacietīsies dažas dienas, kamēr šaurumi būs slēgti, bet, ja karš ieilgs nedēļām ilgi vai Irāna sāks uzbrukt kuģiem un ostu infrastruktūrai Persijas līča valstīs, Tramps būs spiests triecienus izbeigt. Tātad, ja Irāna izturēs šo sākotnējo spiedienu, bet ajatollu gāšana bez sauszemes operācijas nebūs iespējama - vēl spēcīgāks gaisa trieciens ir maz ticams, un pusēm būs jāvienojas sarunu ceļā.
Karadarbība Tuvajos Austrumos rada ievērojamus riskus gan Amerikas Savienotajām Valstīm, gan personīgi Trampam. Ja militārā operācija pāraugs ilgstošā konfliktā un prasīs lielus amerikāņu karavīru upurus, tā var izraisīt ASV iekšpolitisko krīzi un ASV prezidenta politisko katastrofu. Gan demokrātu, gan republikāņu vēlētāji jaunus asiņainus karus neatbalsta - Tramps nāca pie varas ar saukli par karu izbeigšanu. Amerikāņu sabiedrība akceptē “zibenskarus”, piemēram, Venecuēlas diktatora Nikolasa Maduro nolaupīšanas speciālo operāciju. Ja karš Irānā ieilgs un prasīs ASV karavīru upurus, Tramps pēc ASV Kongresa starpvēlēšanām 2026. gada novembrī var sagaidīt politiskus satricinājumus, ko veicinās naftas cenu pieaugums un Persijas līča reģiona destabilizācija. Trampam ir pilnīgi vienaldzīgas demokrātijas vai diktatūras Venecuēlā, vēl jo mazāk Irāna, viņa mērķis ir cits - panākt globālu ASV hegemoniju naftas tirdzniecībā.
Situācija stipri atšķiras no 2003. gada kara sākuma Irākā. Toreiz tā bija atbilde 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumam “dvīņu torņiem”, ASV vēlētāji to uztvēra kā pašaizsardzības pasākumu. Tagad ASV neviens nav uzbrucis, un Amerikas sabiedriskajai domai nav motīva sākt šo karu. Līdz ar to vēlētāju reakcija būs daudz kritiskāka, ja karš ieilgs un būs upuri. ASV armijai Tuvajos Austrumos vairs nav tik spēcīgi sauszemes spēki, kā tas bija 2003. gadā Irākā, lai Irānu spētu militāri sakaut un iekarot visu valsti. Militārās plānošanas kļūmju sekas Trampam var būt kolosālas, jo īpaši, ja Irāna saņems Ķīnas atbalstu. Tāpēc amerikāņi ilgi kavējās, cenšoties rūpīgi plānot ātrus un efektīvus triecienus ar mērķi panākt vai nu režīma maiņu Teherānā, vai ajatollu piekrišanu visām Vašingtonas prasībām. “Venecuēlas variants” būtu ASV visizdevīgākais - militārā operācija stimulēja straujus iekšpolitiskos procesus un mainīja valsts politisko kursu, taču Irānas gadījumā tādu garantiju nav. Trampu sagaida grūta izvēle, kas var izšķirt gan viņa politisko nākotni, gan globālo notikumu gaitu.
“ASV uzbrukums Irānai jebkurā scenārijā ietekmēs karu Ukrainā un kaitēs pamiera izredzēm. Ja amerikāņiem izdosies īstenot zibenskaru, tas nostiprinās Trampam pietuvināto “vanagu” pozīcijas, kuri uzskata, ka ASV nav izdevīgi apturēt karadarbību Ukrainā, jo karš Krieviju vājina un uztur spriedzi Krievijas un Eiropas attiecībās. Ja karš Tuvajos Austrumos ieilgs, Trampam vairs neatliks laika Ukrainas miera sarunām un tiks ievērojami vājināta viņa politiskā pozīcija, padarot maz ticamu, ka viņš spēs panākt ātru pamieru,” komentē “Telegram” kanāls “Политика Страны”.
Karš Irānā - dāvana Putinam?
ASV un Izraēlas militārā operācija sākās 28. februārī, sestdienas rītā, kad biržas ir slēgtas un naftas cenu situācija ir neskaidra. Cenu pieaugums un tirgus svārstības rādīs, cik liela dāvana tā būs Putinam. Jau vairāku mēnešu garumā Krievijas budžetā fiksēts līdz šim nepieredzēts naftas un gāzes eksporta ieņēmumu kritums. Cenu lēciens vismaz daļēji varētu kompensēt Krievijas zaudējumus, kam par iemeslu ir sankcijas, ASV un Eiropas valstu “ēnu flotes” apkarošanas operācijas un Indijas Krievijas naftas importa apjoma straujš samazinājums Amerikas spiediena ietekmē.
Ja Irāna uzbruks kaimiņvalstīm un apturēs naftas ieguvi, pārstrādi un naftas iekraušanu ostās, tiks traucēta tankkuģu satiksme Persijas līcī. Irānai var nākt talkā Jemenas hutiešu nemiernieki un apdraudēt kuģošanu Sarkanajā jūrā. Pagaidām Irānas raķetes vērstas pret ASV un sabiedroto militārajiem objektiem, nevis kaimiņvalstu naftas nozares infrastruktūru. Tuvo Austrumu reģionā naftas urbumi ir salīdzinoši nelieli objekti, daudzi izkaisīti plašās teritorijās, turklāt tiem grūti trāpīt un jāizmanto dārgas raķetes. Daudz neaizsargātākas ir naftas pārstrādes rūpnīcas, uzglabāšanas iekārtas un ostas. To iznīcināšana, tāpat kā “tankkuģu karš” Persijas līcī, varētu izraisīt dinamisku naftas cenu kāpumu, kas šķiet neizbēgams. Cik tālu un cik ilgi cenas kāps, atkarīgs no ASV un sabiedroto spējām neitralizēt Irānas uzbrukumu potenciālu kaimiņvalstīm un iznīcināt Irānas raķešu arsenālu.
Uzreiz pēc Ali Hameneji bojāejas 28. februārī Putins videokonferences formātā steidzami sasauca Krievijas Drošības padomes pastāvīgo dalībnieku sanāksmi. Putinam tuvo amatpersonu loks pievērsās jautājumam par Irānas līdera “slepkavības fakta graujošo ietekmi un kaitējumu Krievijas ārpolitikai”. Kremlis Hameneji nāvi uztver kā “Maskavai uzticama Tuvo Austrumu režīma demontāžu” un “Putins bijis ārkārtīgi aizkaitināts”, par to, atsaucoties uz “avotiem Putina administrācijā”, ziņoja “Telegram” kanāls “Кремль батюшка”. Cita apspriedes tēma bija Trampa lēmumi un rīcība. Putins “pauda vilšanos un pat dusmas par Amerikas prezidentu”. Sanāksmes dalībnieki uzsvēra, ka “Vašingtona metodiski iznīcina Krievijas sabiedroto (ļaunuma) asi”: “vispirms spiediens uz Karakasu, pēc tam Irānas varas vertikāles sagrāve”. Kremlis to interpretē kā sistemātisku tam radniecīgo režīmu likvidāciju, kas paļāvās uz Maskavas atbalstu, savas darbības koordinēja vai vismaz ar Kremli sadarbojās. Vienlaikus Putins savai svītai pieprasīja izvairīties no jebkādiem radikāliem publiskiem paziņojumiem, kamēr nav skaidras izpratnes par to, kas tieši kontrolē situāciju Teherānā un vai notikumi nav piesegs kādai sarežģītākai shēmai. “Mērķis pašlaik ir nepieļaut Krievijas emocionālu reakciju un nefiksēt savu nostāju, kamēr nekļūs skaidrāks spēku samērs Irānas elitē un militārajā blokā,” nolēma Putins.
Pats Putins Hameneji slepkavību nodēvēja “par morāles un tiesību normu pārkāpumu (..) Irānas augstākā garīgā līdera un viņa ģimenes slepkavība tika pastrādāta, ciniski pārkāpjot visas cilvēka morāles normas un starptautiskās tiesības”, teikts Putins “līdzjūtības” telegrammā Irānas prezidentam Masudam Pazeškiānam. Hameneji nāves diena ir Putina “melnā diena” - un kaut emocionāli viņš nav spējīgs sērot, tagad diktators patiešām ir satraukts. Kremlis saprot, ka ne konspirācija, ne bunkuri, ne Federālā apsardzes dienesta darbinieku bari vajadzības gadījumā nespēs pasargāt no līdzīga trieciena. Ajatolla Ali Hameneji gāja bojā savā pilī zem drupām un bija Kremļa diktatora politiskais dvīnis, un Putinu tas sabiedējis ne pa jokam.
ASV un Izraēlas karš pret Irānu - Putina “melnā diena” vai tikai brīdinājums?
Neilgā laikā Krievija zaudējusi trīs galvenos sabiedrotos, kas liecina par nopietnām izmaiņām globālajā spēku līdzsvarā. Viens pēc otra tika likvidēti un sabruka Kremļa sabiedroto režīmi: Bašara Asada režīms Sīrijā, Nikolasa Maduro Venecuēlā, un tagad dzīvību zaudējis Ali Hameneji Irānā.
Maskava nevienā gadījumā nav spējusi sniegt reālu palīdzību “sabiedrotajiem” kritiskā brīdī. Asads palika dzīvs un ir brīvībā, pateicoties saviem resursiem un ārējiem faktoriem, ASV sagūstīja Maduro janvārī, Irānas līderis Hameneji nogalināts kopīgā ASV un Izraēlas operācijā 28. februārī. Kremļa mazspējas ārpolitiskās sekas jau manāmas ģeopolitiski jutīgās teritorijās: no Tuvajiem Austrumiem līdz Latīņamerikai. Valstis, kas tradicionāli bija motivētas sadarbībai ar Maskavu vai Pekinu, arvien vairāk sliecas pieturēties vienkāršai loģikai: izdevīgāk ir vienoties ar Amerikas Savienotajām Valstīm, nevis paļauties uz sabiedroto atbalstu, kuri nav spējīgi aizsargāt pat savus līderus.
“Protams, ka Ķīna un Krievija līdzās ASV joprojām ir lielākie ģeopolitiskie spēlētāji pasaulē, un nav sagaidāms atklāts Amerikas militārais spiediens. Taču notikumi Irānā parāda, ka Vašingtonas spēja savu interešu labā rīkoties ātri, precīzi un efektīvi joprojām pārspēj jebkuru citu lielvaru potenciālu. Baltais nams ir atklāti pateicis, ka konfrontācijas notiks pēc ASV diktētiem noteikumiem.
Amerikas reālā rīcība pierāda, ka iejaukšanās ir iespējama un efektīva, savukārt sabiedrotajiem, kuru ģeopolitiskā ietekme un vara ir visai iluzora, būs jāpaliek malā,” komentē “Telegram” kanāls “Insider-T”. Raugoties uz Ķīnu, kļūst skaidrs, ka atgriešanās lielvaras statusā vēl nenozīmē, ka Pekina uzsāks plaša mēroga operāciju Taivānā, kas kaut cik līdzināsies Krievijas iebrukumam un militārajām operācijām Ukrainā - tās tomēr ir pārāk augstas izmaksas ar visai apšaubāmiem ieguvumiem. Bez reāliem sabiedrotajiem nedz Krievija, nedz Ķīna neiesaistīsies tiešā stratēģiskā konfrontācijā ar ASV. Lai cik “daudzpolāra” neliktos “jaunā pasaules kārtība”, tā soli pa solim tuvināsies pasaules varas centram Vašingtonā, bet “daudzpolāras pasaules” ideja cietīs neveiksmi.
