Pasaules plašsaziņas līdzekļos šīs nedēļas nogalē galvenā ziņa ir Izraēlas un “Hamās” vienošanās par Gazas miera plāna pirmo fāzi.
Saskaņā ar plānu “Hamās” atbrīvos 20 dzīvos ķīlniekus, kurus joprojām tur gūstā, savukārt Izraēla izvedīs savu karaspēku uz saskaņoto līniju un atbrīvos gandrīz 2000 palestīniešu ieslodzīto, ziņo BBC, atsaucoties uz saviem avotiem.
“Pasaules līderi, palestīnieši un izraēlieši ir atzinīgi novērtējuši ziņas, taču sīkāka informācija joprojām ir niecīga, un vēl jāapspriež svarīgi turpmākie soļi, piemēram, kas pārvaldīs Gazu.
Šis ilgi gaidītais sasniegums rada cerības uz mieru konfliktā, kas turpinās divus gadus un ir prasījis desmitiem tūkstošu dzīvību,” raksta BBC.
Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu sacīja, ka tā ir "lieliska diena Izraēlai".
Ziņu aģentūra “Reuters” ir izplatījusi video, kurā redzams, ka gan Izraēlas, gan Gazas sektora iedzīvotāji ar lielu prieku svin pamiera iestāšanos.
Ķīlnieki varētu tikt atbrīvoti jau pirmdien, sacīja ASV prezidents Donalds Tramps, kurš pirmais paziņoja par vienošanās panākšanu.
Tas, par ko “Hamās” un Izraēla ir vienojušās pēc trīs dienas ilgām netiešām sarunām Ēģiptē, lielā mērā ir pirmā daļa no 20 punktu miera plāna, ko Tramps ierosināja septembra beigās. Baltā nama sākotnēji ierosinātā līnija nozīmētu, ka Gazas joslā aptuveni 55% būtu okupējuši Izraēlas spēki.
“Hamās” amatpersonas“BBC pastāstīja, ka ieslodzīto sarakstā, ko tā iesniegusi Ēģiptes starpniekiem, lai Izraēla to atbrīvotu, ir iekļautas tādas augsta līmeņa personas kā Marvans Barguti, kuru daudzi palestīnieši uzskata par nākamo prezidentu. Pagaidām nav skaidrs, vai Izraēla ir piekritusi viņa atbrīvošanai.
Šis tad beidzot ir gadījums, kur Donalds Tramps, ja viss turpmāk ritēs raiti, varēs tik tiešām sist sev uz pleca un teikt, ka “ir izbeidzis karu”, jo šajā pasākumā ASV reāli parādās kā vidutājas.
Līdz šim Tramps dažādās auditorijās un dažādos medijos ir apgalvojis, ka “sešos mēnešos atrisinājis sešus karus”, dažbrīd arī sajaucot valstis, kura ar kuru karojusi. Arī ar “atrisināto” karu skaitu ir problēmas - varbūt seši, pieci vai pat septiņi?
Oslo Miera izpētes institūta pētniece Siri Āsa Rustada ir mēģinājusi skaitīt un analizēt. No viņas rakstītā izriet, ka Kašmiras konflikts starp Indiju un Pakistānu deeskalējās, bet nav skaidrs, cik liela ietekme naida atslābšanā bija ASV.
“Pēc trīs nedēļas ilguša bruņota konflikta Tramps paziņoja, ka ir vienojies par pamieru. Pakistāna pateicās Trampam un vēlējās viņu nominēt Nobela Miera prēmijai, bet Indija norādīja, ka ASV ir bijusi tikai margināla loma.
Jūnijā Baltais nams iepazīstināja ar Ruandas un Kongo Demokrātiskās Republikas nolīgumu par ekonomisko sadarbību un teritoriālās suverenitātes ievērošanu. Nolīgums neattiecas ne uz konflikta pusēm, ne uz tā cēloņiem, bet gan dod ASV tiesības ieguldīt derīgo izrakteņu ieguves nozarē. Arī vēl pēc nolīguma parakstīšanas šajā konfliktā tika nogalināti gandrīz 400 cilvēku.
Drīz pēc Ruandas un Kongo DR nolīguma Tramps apgalvoja, ka pēc 12 dienu ilgām cīņām ir vienojies par pamieru starp Izraēlu un Irānu. Tajā brīdī ASV bija veikušas militāro mērķu bombardēšanu Irānā no gaisa. Lai gan vienošanās palīdzēja mazināt konfliktu, pamiers šķiet drīzāk taktiska pauze, nevis reāls solis ceļā uz ilgstošu mieru,” raksta miera pētniece.
“Kad puse mēģina risināt sarunas konfliktā, kuru tā pati ir palīdzējusi saasināt, rodas paradokss - vai kāds patiešām var būt miera sarunu vedējs karā, kurā viņa paša rīcība ir palīdzējusi pasliktināt situāciju?” retoriski vaicā Āsa Rustada.
“Jūlija beigās saasinājās robežkonflikts starp Kambodžu un Taizemi. ASV, Malaizija un Ķīna mudināja panākt vienošanos, un Tramps draudēja pārtraukt tirdzniecības sarunas un ieviest 36 procentu tarifus. It kā ar burvju palīdzību abas valstis vienojās par pamieru. Taču vienošanās ir trausla, un katra puse jau ir apsūdzējusi otru pārkāpumos.
8. augustā tika paziņots par miera līgumu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Pēc gadu desmitiem ilga konflikta valstis vienojās atvērt koridoru caur Armēniju no Azerbaidžānas uz Azerbaidžānas eksklāvu Nahčivānu. Koridoru, kas nosaukts par Trampa maršrutu starptautiskajam mieram un labklājībai (TRIPP), pārvaldīs ASV, kas arī ir nodrošinājušas sev investīciju tiesības šajā reģionā uz 99 gadiem. Miera līgums iezīmē pārmaiņas reģionā, Krievijai zaudējot savu lomu kā galvenajam sarunu vedējam. Šajā gadījumā ASV ir pelnījušas uzslavu par iesaistīšanos strupceļā nonākušā konfliktā un galveno tā pamatā esošo jautājumu risināšanu.”
“Nav skaidrs, kurš konflikts veido sesto karu. Viens no kandidātiem ir konflikts starp Ēģipti un Etiopiju par nozīmīgu aizsprostu uz Nīlas. Tramps apgalvo, ka ir novērsis karu, taču nav panākta vienošanās, kā arī nav bijis kara, kas varētu beigties. Vēl viens kandidāts ir Serbijas un Kosovas karš, kur Tramps iepriekš vienojās par ekonomikas normalizāciju. Tagad viņš apgalvo, ka ir novērsis karu, draudot ar tarifiem, taču atkal nav panākta vienošanās, kā arī nav bijis kara, kas varētu beigties,” savā karu apskatā raksta Āsa Rustada, pārmetot Trampam, ka divos gadījumos (Āfrikā un Kaukāzā) ASV ir nepārprotami ekonomiski ieguvumi un uzstāšanās kā vidutājam diezin vai ir ētiska. Krievijas iebrukumu Ukrainā pētniece pat nemaz nepiemin, laikam paredzot, ka šis karš netiks pieskaitīts Trampa panākumiem konfliktu atrisināšanā.
Droši vien Trampam, lai viņš varētu pretendēt uz Nobela Miera prēmiju, ir palikusi viena neatrisināta problēma - tas ir karš Ukrainā, kura pilna mēroga fāze turpinās jau 1324 dienas un kam ne gala, ne malas neredz.
Šajā jautājumā Tramps aizvadītajā nedēļā sev tradicionālajā stilā ir uzvedies kā īsts latvietis - “Ne nu jā, ne nu nē”. Ej nu saproti, ko no viņa runāšanas domāt.
Trampa uzskati par diktatoru Putinu pamazām ir evolucionējuši no “labs mans draugs” līdz “man viņš nepatīk”, piebilstot, ka Krievijas Federācijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs ir “stulbs cilvēks”.
Taču nav zināms, vai Tramps beidzot ir sapratis, ka ar Kremli nekādas vienošanās par mieru vai pamieru nav iespējamas un, ja arī tādas tiks noslēgtas, tad jau nākamajā rītā Putins tās pārkāps.
“Sausais atlikums” šonedēļ ir tāds, ka Tramps Ukrainai tā kā dos, bet tā kā nedos tālas darbības raķetes “Tomahawk”. Ir it kā vairāk uz to pusi, ka tomēr dos, taču mazos daudzumos un vispirms prasīs, uz kuru mērķi Krievijā ukraiņi grasās šo raķeti sūtīt.
Ar raķetēm “Tomahawk” ir tā, ka tās tradicionāli tiek uzstādītas kuģos vai zemūdenēs. Ukrainai nav kuģu un zemūdeņu. Bet ir arī iekārtas, kas ļauj palaist tās no zemes. Ukraiņi, protams, ļoti priecāsies, ja saņems šīs raķetes, kuras esot nenotriecamas (vai tikpat kā nenotriecamas) un var lidot tālu Krievijas iekšzemē - 2500 kilometru.
Un kas tad vēl šonedēļ satrauc pasaules presi bez pašām svarīgākajām globālajām ziņām? Te katrā valstī ir visādi citādi atgadījumi un tēmas.
Kamēr Moldovā proeiropeiskie plašsaziņas līdzekļi priecājas par proeiropeisko politisko spēku uzvaru parlamenta vēlēšanās, Čehijā “neapmierināto pilsoņu” jeb ANO partija ieguva 34,5% balsu, par vairāk nekā desmit procentpunktiem apsteidzot aizejošā premjerministra Petra Fialas koalīciju. “Notiek konsultācijas. Babišs plāno valdīt ar divu vēl eiroskeptiskāku partiju atbalstu. Taču valsts vadītājs varētu viņam to liegt,” raksta “Eunews”.
Līdzās Ungārijai un Slovākijai tagad ir trešā dalībvalsts, kas ir gatava mazināt ES atbalstu Ukrainai. Tā ir Čehijas Republika, kas ceturtdien un piektdien (2.-3. oktobrī) notikušajās likumdevēja vēlēšanās nolēma nodot sevi galēji labējā populista Andreja Babiša rokās.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to ir komentējis tā: “Tas nav patīkami, bet nav arī traģiski.”
Tikmēr Francijā atkal jauna politiskā krīze pēc tam, kad premjerministrs Sebastiāns Lekornū pirmdien atkāpās no amata.
Iemesli un iegansti varastrīcei radās no tā, ka valdība burtiski “nespēj pacelt” visas ekonomikas problēmas, kas veļas virsū, un vēl būt populāra vēlētāju acīs. Francija ir kļuvusi par aizdevumus tērējošāko valsti pēc Grieķijas un Itālijas. Francijas politiķi ir dziļi sašķelti jautājumā par to, vai risinājums ir ierobežot izdevumus vai paaugstināt nodokļus, jo īpaši tāpēc, ka nodokļi jau tā ir augsti.
Pēc Lekornū ne īsti atkāpšanās, ne īsti neatkāpšanās izcēlās liela iekšpolitiska un konstitucionāla zupa. Lekornū it kā atkāpās, bet tajā pašā laikā nebija pavisam aizgājis. Nacionālajā asamblejā esot absolūts vairākums, kas noraida premjerministra atlaišanu, trešdien, uzstājoties “France 2” televīzijā, sacīja Lekornū.
Bet jau ceturtdien Lekornū vairs nekrampējās savā krēslā ar visiem nagiem un sacīja, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons varētu vistuvākajā laikā izvirzīt jaunu premjerministra kandidatūru.
Ja Lekornū turpinātu pretendēt uz palikšanu premjerministra krēslā, pastāvētu iespēja, ka tiks rīkotas ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Tagad sāk izskatīties, ka Francijai šis rūgtais biķeris ies secen.
Vairākās Lietuvas pilsētās vairāki tūkstoši kultūras darbinieku un viņu atbalstītāju svētdien piedalījās protesta akcijās pret valdības lēmumu nodot Kultūras ministriju partijas "Nemunas rītausma" pārziņā. Kultūras organizācijas norādīja, ka “ministrijas nodošana populistu rīcībā apdraud vārda brīvību, mediju neatkarību un Lietuvas demokrātiskās vērtības”. Protesta rīkotāju pieteiktais "brīdinājuma streiks" notika, neskatoties uz to, ka piektdien par demisiju paziņoja "Nemunas rītausmu" pārstāvošais kultūras ministrs Ignots Adomavičs, kura iecelšana šajā amatā bija izsaukusi kultūras darbinieku iebildumus. Īpašu kritiku Adomavičs izpelnījās par izteikumiem, kuros viņš jautājumus par Krimas piederību un atbalstu Ukrainai nosauca par provokāciju. "Nemunas rītausma", kuru vada skandalozu slavu ieguvušais Remiģijs Žemaitaitis, paziņojusi, ka arī pēc Adomaviča demisijas tā turpinās atbildēt par kultūras nozari, jo to paredz koalīcijas partneru vienošanās. Lietuvā koalīciju veido sociāldemokrāti, centriski kreisā Zemnieku un zaļo savienība, "Nemunas rītausma" un centriski labējā Lietuvas poļu Kristīgo ģimeņu savienība.
Iekšpolitisko “seksu” vēl pastiprināja tas, ka Lietuvas
ģenerālprokurore Nida Grunskiene ir uzdevusi policijai izmeklēt, vai bijušais kultūras ministrs Ignots Adomavičs un citas personas ir vākušas datus no Kultūras ministrijas darbinieku datoriem. Par to 7. oktobrī bija sižets Lietuvas sabiedriskā medija “LRT” televīzijas kanālā.
Dažviet Eiropā šoruden ir bijis politiķu “lapkritis” - Francijas premjerministrs Lekornū amata krēslā pabija 26 dienas, bet Lietuvas kultūras ministrs Adomavičs - deviņas dienas...
