Nesen Tallinas universitātes Izglītības institūta maģistrantūras studente Marilīsa Hollo aizstāvēja maģistra darbu "Profesionālo skolu skolotāju kolēģu iebiedēšana". Nesen aizstāvētais maģistra darbs atklāja, ka iebiedēšana ir galvenā problēma profesionālo skolu skolotāju vidū. Viņus iebiedē citi kolēģi, kā arī skolas vadība. Jaunie skolotāji bieži kļūst par iebiedēšanas upuriem sava vecuma dēļ, raksta Igaunijas Nacionālās raidorganizācijas interneta portāls "novaator.eer.ee".
Zinātniskā literatūra liecina, ka skolotāja profesija ir viena no visbiežāk sastopamajām profesijām, kur darbavietā var saskarties ar iebiedēšanu. Iebiedēšana darbavietā ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc skolotāji atsakās no darba izglītībā.
Tallinas universitātes Izglītības institūta maģistrantūras studente Marilīsa Hollo strādāja par skolotāju vispārējās izglītības skolā. Kad viņa sāka strādāt par skolotāju, viņai bija jātiek galā ar sarežģītu klasi. "Es jutu, ka skolēni bija ļoti ļauni pret mani," viņa teica. Tāpēc savā bakalaura darbā M. Hollo pētīja, kā skolēni profesionālajās skolās iebiedē savus skolotājus. Savukārt savā maģistra darbā viņa apskatīja, cik liela problēma ir iebiedēšana starp kolēģiem.
Iebiedēšanai ir trīs iezīmes: tai jābūt tīšai un kaitīgai uzvedībai, tai jābūt atkārtotai, un tai jānotiek starp vismaz divām pusēm, no kurām viena kāda iemesla dēļ nespēj sevi aizstāvēt. "Vienreizēja rīcība ar sliktu nodomu uzreiz nav iebiedēšana," M. Hollo paskaidroja iebiedēšanas jēdzienu. Tomēr iebiedēšanas gadījumā darbavietā ir grūti pierādīt apzinātības aspektu.
Maģistra darbs atklāja, ka iebiedēšana ir galvenā problēma profesionālo skolu skolotāju vidū. "Man vispārsteidzošākais bija tas, ka ir tik daudz skolotāju, kuri ir piedzīvojuši iebiedēšanu profesionālajās skolās. Arī fakts, ka par to nekad iepriekš nav runāts," viņa sacīja. Aptuveni puse no izlasē iekļautajiem skolotājiem bija piedzīvojuši iebiedēšanu vairākos karjeras posmos.
Skolotāji paši domāja, ka iebiedētājs, iespējams, gribēja sajust noteiktu spēku vai ka viņš izmanto šo pieeju, lai piepildītu savas ambīcijas un virzītu savu karjeru. "Pēc iebiedētā domām, iebiedētājiem bija arī liela vajadzība pēc uzmanības un atzinības. Lielākā daļa skolotāju - iebiedētāju bija ļoti profesionāli savā jomā, un viņiem bija ilggadēja pieredze. Viņiem pastāvīgi vajadzēja atzīt, ka viņi joprojām ir labi un savu darbu dara vislabāk, un ir darbinieki, bez kuriem skola nedarbotos," situāciju aprakstīja M. Hollo.
Iebiedēšanas iemesls varēja būt arī skolotāja vecums. "Bija ļoti skaidrs, ka iebiedēšanu bieži piedzīvoja tikko ieradušies skolotāji ar nelielu pieredzi un tāpēc arī nedrošāki," sacīja M. Hollo. Jaunajiem skolotājiem tika teikts, ka, ja citiem tajā laikā bija grūti, tad arī viņiem vajadzētu tā būt. Vairāki skolotāji bija arī nobažījušies, ka viņiem netiek sniegti mācību materiāli.
Iebiedētāji var būt citi skolotāji, kā arī skolas vadība. "Bija ļoti skumji, ka skolotāji palika vieni ar savām problēmām. Vadība neiejaucās, pat mazināja problēmu un lika skolotājam tikt galā pašiem. Mani visvairāk pārsteidza tas, ka skola skolotājus atstāja nepatikšanās," sacīja M. Hollo.
Viens skolotājs arī runāja par gadījumu, kad vadība aizliedza viņam runāt par iebiedēšanu. "Viņi man teica, lai turu ciet savu muti," M. Hollo atcerējās skolotāja rakstīto.
Ja iebiedētājs bija ilggadējs skolotājs, upuri bieži neuzticējās skolas vadībai, jo problēmai bija atļauts ilgt tik ilgi. Tomēr vairāki skolotāji joprojām mēģināja runāt gan ar skolas vadību, gan atbalsta personālu. Tomēr pēdējie ne vienmēr rīkojās ētiski, jo informācija, kurai vajadzēja būt konfidenciālai, sasniedza plašāku loku. "Diezgan daudziem skolotājiem iebiedētāji uzbruka atkal, jo informācija pa apli sasniedza to skolotāju, kurš iebiedēja," atzina M. Hollo.
Pētījums atklāja, ka visvairāk izplatījās netieša iebiedēšana. Tas ietver, piemēram, baumu izplatīšanu, ignorēšanu, nepatiesas informācijas vai datumu kopīgošanu, kā arī izraidīšanu no komandas. "Tomēr jāpiemin, ka lielākā daļa skolotāju, kuri piedzīvoja iebiedēšanu, piedzīvoja dažādu veidu iebiedēšanu. Tas nebija joks, ka skolotājs bija piedzīvojis tikai netiešu iebiedēšanu, tas ietvēra arī verbālu vai fizisku iebiedēšanu," sacīja M. Hollo.
Fiziskas iebiedēšanas piemērs bija skolotāja un viņas vīriešu kārtas kolēģis, kurš viņai uzmācās. Kad skolotāja mēģināja to izbeigt, otrs skolotājs vīrietis sāka mutiski un netieši viņu iebiedēt. "Viens uzmākšanās gadījums attiecās uz skolotāju, kura devās uz garderobi, iebiedētājs gāja līdzi, aizslēdza durvis un atteicās iziet," darba autors atkārtoja, ko viņam stāstīja skolotāji.
Iebiedēšana skolotājiem radīja postošas sekas. Viņiem bija biežāki miega traucējumi un paaugstināta trauksme, skolotāji raudāja un bija saspringti. "Viņi negribēja darīt savu darbu vai doties uz darbavietu, kur viņi tika iebiedēti. Visspēcīgākās sekas bija tās, kurās skolotājiem bija jāizmanto slimības atvaļinājums viņu garīgās vai fiziskās veselības dēļ," teica maģistra darba autore. Viens skolotājs iebiedēšanas rezultātā pat sasniedza pirmsinsulta stāvokli. "Viņš tika nogādāts no skolas uz slimnīcu ar ātro palīdzību, un tur tika atklāts, ka viņam ir sirds aritmija," sacīja M. Hollo.
Skolotājiem bieži bija sapņi par iebiedētējiem un šīm situācijām. Pēc viņu teiktā, dažreiz sapņi ilguši pat vairākus gadus pēc iebiedēšanas.
Izrādījās arī, ka ievērojami samazinājusie skolotāju pašapziņa. "Tā kā tie ir arodskolu skolotāji, viņi baidījās novērtēt citus skolēnus vai parādīt kaut ko papildus saviem kolēģiem, jo baidījās, ka kaut kas tiks izdarīts nepareizi," sacīja M. Hollo.
Pēc autores teiktā, gandrīz visi skolotāji arī norādīja, ka iebiedēšanas periodā viņi atkārtoti domāja, ka vairs nevēlas strādāt šajā darbā. Tajā pašā laikā vairāki skolotāji pameta darbu, lai izbeigtu iebiedēšanas attiecības.
M. Hollo teica, ka, lai gan viņa pētīja profesionālo skolu skolotājus, var pieņemt, ka situācija vispārējās izglītības iestādēs daudz neatšķiras. Tomēr profesionālie skolotāji uzskata, ka sabiedrības acīs viņi nav tādā pašā līmenī kā vispārējās izglītības skolu skolotāji. "Viņi bieži paliek ēnā, it kā profesionālais skolotājs vai profesionālā skola nebūtu tik svarīga skola kā vispārējās izglītības skolas," sacīja maģistra darba autore.
Pēc M. Hollo domām, ir svarīgi saprast, cik liela problēma ir iebiedēšana. Ir arī svarīgi, lai skolas vadība to uztvertu nopietni un nekavējoties reaģētu, kad uzzina, ka kāds tiek iebiedēts. "Iebiedēšana var notikt tikai tad, ja vide to pieņem. Skolas videi jābūt draudzīgai un drošai. Ir arī svarīgi, lai skolotāji neuztvertu savu darbu kā pastāvīgu cīņu par varu. Profesionālajās skolās tas var notikt, un diemžēl to visu var organizēt arī skolas vadība. Viņu loma ir pārtraukt iebiedēšanu," paskaidroja autore.
