Lietuvas robežsargi šajā gadā biežāk nekā tajā pašā periodā pērn pamanījuši brūnos lāčus. Eksperti to attiecina uz plašas uzraudzības sistēmas uzstādīšanu uz valsts robežas un pastāvīgu šo dzīvnieku populāciju, kas Lietuvā atveseļojas un pieaug, raksta Lietuvas laikraksts "kauno.diena.lt", atsaucoties uz ziņu aģentūru BNS. Arī Latvijā pieaug lāču skaits un palielinās to izplatība.
Kā paziņoja Lietuvas Valsts robežsardzes dienests (VSAT), robežsargi pēdējā laikā vairāk nekā vienu reizi brūnos lāčus ir redzējuši Varēnas, Šveņčoņu, Viļņas rajonos vai to tuvumā.
Šonedēļ Kapčamiesta robežsardzes posteņa robežsargi reģistrēja lāci, kas Lietuvā ieradās no Baltkrievijas. Maija pēdējā nedēļā tika pamanīts lācis, kas migrē no Baltkrievijas uz Lietuvas Čepkeļu rezervātu, bet reiz no Lietuvas puses tas tuvojās fiziskajai barjerai Šalčinku rajonā, tad pagriezās atpakaļ un devās dziļāk valsts iekšienē.
VSAT pārstāvis Giedrjus Mišutis BNS sacīja, ka lāči šogad pie Baltkrievijas robežas tika reģistrēti vismaz piecas reizes, galvenokārt maijā. Pagājušajā gadā piecu mēnešu laikā robežsargi ir saskaitījuši divus šādus gadījumus, bet uzsver, ka varēja būt vairāk.
VSAT oficiāli neuztur statistiku par novērotajiem lāčiem, bet dalās ar informāciju par dzīvnieku migrāciju, jo tā interesē sabiedrību.
"Būtu ļoti grūti pateikt par precizitāti, jo lāča izskats nav nelegālā migranta izskats, kas ir iekļauts gan reģistrētajā, gan dokumentētajā statistikā. (..) Tas ir interesanti, tagad publiskajā telpā daudz tiek runāts par šiem lāčiem," sacīja G. Mišutis.
Saskaņā ar Lietuvas Mednieku un zvejnieku asociācijas (LMŽD) neoficiālās lāču kartes datiem, lāči šogad Lietuvā filmēti 17 reizes, reģistrētas to pēdas vai ekskrementi. Pagājušajā gadā lāči vai viņu zīmes tika reģistrētas 19 reizes.
Lietuvas Valsts dabas pētījumu centra Zīdītāju ekoloģijas laboratorijas vadītājs Lins Balčūns biežāku lāču pamanīšanu, no vienas puses, attiecina uz nelielu lāču populāciju, kas pastāvīgi dzīvo Lietuvā.
"Tomēr lāči beidzot ir atgriezušies Lietuvā. Šobrīd neviens precīzi nepateiks, cik daudz ir, bet ir no pieciem līdz desmit. Tagad var teikt, ka tā ir pastāvīga populācija," BNS sacīja zinātnieks.
"Otrs iemesls ir tas, ka cilvēku migrācijas problēmu dēļ robežsargi aktīvāk uzrauga un iekārtas reģistrē to, ko viņi paši varētu neredzēt," viņš piebilda.
Pēc L. Balčūna teiktā, lāči Lietuvā nepārtraukti dzīvo desmit gadus, pirms tam viņi bija pazuduši apmēram divus gadu desmitus. Tomēr, pēc zinātnieka domām, tagad ir iespējama lielāka šo dzīvnieku migrācija no Latvijas nekā no Baltkrievijas.
"Lielāka iespēja ir, ka mums ir latviešu lāči, jo viņiem tagad nav daudz vietas, kur šķērsot nožogoto robežu no Baltkrievijas. Un Latvijā to skaits ir palielinājies, ir ap 50-80 (..) viņi daudz pārvietojas, nāk pie mums, atrod vietu, kur palikt, un paliek" sacīja ekologs. Pēc viņa teiktā, dzīves apstākļi lāčiem Lietuvā ir diezgan piemēroti.
"Varbūt dažos mežos tie tiek pārāk daudz traucēti, bet joprojām ir pietiekami daudz lielu meža masīvu, ir vietas, kur pārziemot, uztura bāze ir lieliska, viss ir kārtībā. Vēsturiski vienkārši notika tā, ka kādā brīdī tie tika izskausti, tagad tie lēnām atgriežas," sacīja L. Balčūns.
"Lietuvā lāču nekad nebūs simtiem, jo šādu ekoloģisko apstākļu nav. Latvijā tie ir daudz labāki, jo ir vairāk mežsaimniecības," piebilda zinātnieks.
Petrs Adeikis, biologs, kurš pēta lielos plēsējus un ir nevalstiskā Ekosistēmu aizsardzības centra vadītājs, BNS pastāstīja par trim iespējamiem iemesliem, kāpēc lāči pēdējā laikā biežāk tiek redzēti pie Baltkrievijas robežas.
"Ir arvien vairāk iespēju tos redzēt: mednieki iepazīstināja ar dzīvnieku novērošanas kamerām, tās tika pakārtas praktiski katrā barotavā, un kameras tika uzstādītas uz robežas. Agrāk to nebija tik daudz, robežsargi uzraudzīja tikai attiecīgās nodaļas," atzīmēja P. Adeikis.
Vēl viens iespējamais iemesls ir fiziskas barjeras uzstādīšana, kas traucē lāču migrācijas ceļu. "Lāčiem, vilkiem vai lūšiem nav teritorijas, tāpēc viņi migrē, un ļoti tālu - simtiem kilometru. (..) Agrāk mēs redzējām lāci, kas šķērso Lietuvu un atstāj valsti. Tagad tas vienkārši nevar iziet, jo tur ir parādījies žogs," sacīja P. Adeikis.
Biologs arī uzskata, ka lāču populācija Lietuvā palielinās, bet uzsvēra, ka to nevar droši zināt, jo šie dzīvnieki principā netiek uzraudzīti.
Adeikis šaubījās, vai Lietuvas ekosistēmas ir piemērotas lāčiem, norādot, ka valstī nav tādu mežu masīvu kā Baltkrievijā vai Latvijā, praktiski visi Lietuvas meži "veic saimniecisko darbību ziemā un vasarā".
"Mums ir jāuzrauga un jāredz, cik daudz brūno lāču ir. (..) Mums ir jāzina, kā viņi uzvedas Lietuvā, jo mēs piekrītam, ka brūnais lācis cilvēkiem ir nedaudz bīstamāks nekā celtnis," ironiski noteica biologs. Viņš piebilda, ka lāču marķēšanai un uzraudzībai jābūt Vides ministrijas prioritātei un tam ir jāpiešķir finansējums.
Lietuvas Vides ministrija BNS sniegtajā komentārā norādīja, ka šobrīd nav datu, kas liecinātu, ka lāču darbība Lietuvā rada tiešus draudus bioloģiskajai daudzveidībai vai cilvēku drošībai.
Kā norādījusi ministrija, lielo plēsēju atgriešanās ekosistēmās un ietekme uz bioloģisko daudzveidību ir pozitīva un balstīta uz zinātni, jo lielie plēsēji līdzsvaro pārtikas ķēdes līdzsvaru.
"Piemēram, pārmērīgas nagaiņu populācijas, kuras neietekmē lieli plēsēji, negatīvi ietekmē meža ekosistēmu, neizdzīvo un neveido jaunu meža paaudzi, jo pastāvīgi tiek cirsti jauni koki. Tāpēc mežsaimnieki ir spiesti atjaunot cirstās meža platības ar mākslīgu stādījumu, un šādas izcelsmes meži ir mazāk izturīgi pret slimībām, sausumu un vētrām," teikts komentārā.
Turklāt lielo plēsēju biotopos ir vairākas reizes mazāk vidēja lieluma plēsīgo dzīvnieku - mangustu, lapsu, ūdeļu.
"Samazinoties vidējo plēsēju skaitam, kas ir galvenais zemē ligzdojošo meža putnu izzušanas cēlonis, vietējās medņu un putnu populācijas atjaunojas. Tādējādi lielo plēsēju atgriešanās būtībā ir apsveicama parādība dabā," sacīja ministrija. Tā iesaka ievērot drošu distanci, ja pamanāt lāci, nemēģināt tam tuvoties un neveikt pēkšņas kustības.
Turklāt brūnais lācis ir iekļauts Lietuvas aizsargājamo dzīvnieku, augu un sēņu sugu sarakstā un Lietuvas Sarkanajā grāmatā. Pēc ministrijas teiktā, lāču populācija valstī sāka izzust pēc tam, kad tos sāka vajāt kā plēsējus, kas kaitē mājdzīvniekiem, un daudzi lāči tika iznīcināti mežu izciršanas dēļ 17. un 18. gadsimtā.
Saskaņā ar dabaszinātnieka Tada Ivanauska datiem, pēdējais lācis Lietuvā tika nošauts 1883. gadā Musteikas ciematā Varēnas rajonā. "Vēl 50 gadi, un lācis, iespējams, vairs nebūs Sarkanajā grāmatā," atzīmēja L. Balčausks. Pēc P. Adeiķa domām, ir pāragri runāt par lāča izņemšanu no Sarkanās grāmatas.
Pagājušā gada monitoringa dati liecina, ka Latvijā uzturas ap 150 lāču, un tos iespējams novērot aptuveni pusē valsts teritorijas, taču to skaits turpina augt un izplatība - palielināties. Pieaug arī lūšu un vilku skaits, kas līdz ar to arvien biežāk ir pamanāmi cilvēku tuvumā, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece, zooloģe Guna Bagrade un "Silavas" pētnieks, zoologs Jānis Ozoliņš.
"Varētu teikt, ka pusē no Latvijas mēs lāci varam konstatēt, varam redzēt - tā ir Vidzeme, Latgale, Sēlijas puse. Kurzeme vēl pagaidām neatklāj savu patieso lāču skaitu, bet laiku pa laikam arī Kurzemē ir novēroti lāči,” norādīja G. Bagrade.
Pagājušajā gadā, analizējot ievākto ekskrementu paraugu, ģenētiķiem laboratorijā pat izdevies izdalīt kvalitatīvu DNS un ģenētiski identificēt pirmo lāci no Kurzemes puses.
Monitoringa dati savukārt liecina, ka pagājušajā gadā Latvijas teritorijā kopumā ir uzturējušies aptuveni 150 lāču. "Lāču populācija pie mums Latvijā ir aizvien augoša un izplatās aizvien tālāk. Jā, mums ir jārēķinās, ka lācis ir mūsu mežu pārstāvis, un ir iespēja ja ne pašu klātbūtnē redzēt, tad kādu lāča pazīmi gan, piemēram, pēdas nospiedumu vai ekskrementu," atzina G. Bagrade.
Turklāt lāčus arvien biežāk iespējams manīt arī pamestu vai ikdienā neapdzīvotu māju tuvumā, jo tos interesē gan bišu dravas, gan āboli. Taču G. Bagrade atgādināja, ka satraukumam par iespēju aci pret aci satikt lāci nav liela pamata, jo lācis, tāpat kā jebkurš meža dzīvnieks, vienmēr būs uzmanīgs.
"Ja viņš dzird, ka cilvēks ir mežā vai kādu svešāku troksni, lācis tomēr iet projām no šīs teritorijas. Protams, ir gadījumi, kad dzīvnieks reaģēs, piemēram, ja tā ir lāču mamma ar lācēniem pavasarī, bet kopumā tomēr ir lielākas iespējas slēpņu kamerās redzēt lāci vai, staigājot pa mežu, redzēt lāču klātbūtnes pazīmes," norādīja G. Bagrade.
Ir pierādījumi, ka lāči jau vairākus gadus sākuši Latvijā vairoties, ka tie nav nekādi ienācēji un projām nekur nedosies.
