Ukrainas galvaspilsētā Kijivā bāzētā Pilsoņu brīvību centra vadītāja, Nobela Miera prēmijas laureāte Aleksandra Matvijčuka intervijā Vācijas raidorganizācijai "Deutsche Welle" ("dw.com") pastāstīja, kā ukraiņi izdzīvo Krievijas gūstā, kā cilvēktiesību aktīvisti vāc un dokumentē pierādījumus par kara noziegumiem Ukrainā un kādi pierādījumi jau savākti.
Uz "Deutsche Welle" žurnālista jautājumu, vai viņai ir kāda fotogrāfija, kas simbolizētu visus Ukrainas kara gadus, Aleksandra Matvijčuka atbildēja, ka uzreiz nāk prātā dažādi attēli, daudzus no kuriem viņa gribētu aizmirst. Bet, ja mēģinātu samazināt līdz vienai lietai, tas būtu 2022. gada aprīlis.
"Mēs saņēmām informāciju par to, kas notiek Bučā, Motižinā, Irpeņā. Kad Krievijas karaspēku padzina no reģiona, tas, ko mēs tur redzējām, cilvēku ķermeņi, kas gulēja uz ielas... Mēs atradām noslepkavotus cilvēkus savās mājās, masu kapos. Tur gulēja vīrieši un sievietes ar aiz muguras sasietām rokām, ģimenes ar bērniem sašautās automašīnās. Šīs atmiņas ir pirmā lieta, kas man ienāk prātā," stāstīja A. Matvijčuka.
"Vai jums izdodas to nodot vienaldzīgajiem, piemēram, tiem politiķiem, kuri toreiz bija šokēti un pēc tam kaut kā par to aizmirsa?" vaicāja žurnālists.
Aleksandra atbildēja, ka nedomā, ka viņas mērķis ir pārliecināt kādu par kaut ko. Viņa ir juriste, kas dokumentē kara noziegumus, un viņas un viņas komandas mērķis ir atgriezt šajā karā kritušajiem un cietušajiem viņu vārdus. Ir nepieciešams panākt taisnīgumu.
"Tas ir tas, uz ko mēs koncentrējamies. Mūsu mērķis ir dokumentēt katru kara nozieguma epizodi, kas tika pastrādāta jebkura Ukrainas reģiona mazākajā ciematā. Mūsu specializācija ir cilvēki nebrīvē un galvenokārt civiliedzīvotāji," skaidroja juriste.
Uz jautājumu, cik cilvēku varētu būt sagūstīti Ukrainas karā, A. Matvijčuka atbildēja: "Es varu sniegt dažus oficiālus skaitļus, bet es tos nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Pagājušajā gadā Koordinācijas štābs darbam ar karagūstekņiem paziņoja par 16 000 nelikumīgi aizturētiem civiliedzīvotājiem. Kā advokātei šis mērogs ļauj man teikt, ka mēs nodarbojamies ar noziegumiem pret cilvēci. Tas jau ir atkārtoti apstiprināts ANO izveidotās starptautiskās komisijas ziņojumos.
Es ļoti ceru, ka trešā lieta, ko atvērs Starptautiskā krimināltiesa (SKT), būs tieši šajā kara noziegumu kategorijā: nolaupīšana, spīdzināšana, seksuāla vardarbība un nelikumīga aizturēšana. Noziegums pret cilvēci ir noziegums, ko raksturo divas īpašības: tam jābūt plaša mēroga uzbrukumam civiliedzīvotājiem, un tas ir jāorganizē. Es teiktu, ka tā daļēji ir kļuvusi par kultūras daļu, un šajā gadījumā Krievijas armijas, Krievijas specdienestu un okupācijas iestāžu kultūras daļu."
"Vai jums ir priekšstats par to, kā tas notiek? Bataljona komandieris saka: "Ejam uz turieni un darīsim to, ko vēlaties, 24 stundas," vaicāja intervētājs.
"Protams, ne bez specifiskiem rīkojumiem, bet tā ir daļa no kultūras. Es jums minēšu piemēru. Ikviens, kas ir bijis Bučā, nekad neaizmirsīs līķu smaku, kas tur bija. Tās ir tik briesmīgas šausmas, jo jūs varat dokumentēt kara noziegumus astoņus gadus, labi zināt starptautisko tiesību standartus, kā strādā ANO, Drošības padome, EDSO, Eiropas Padome, bet jūs joprojām neesat tam gatavi, jo mēs pirmām kārtām esam cilvēki un pēc tam profesionāli juristi.
Un tad jūs aizbraucat un redzat, ka tas ir ne tikai ārpus likuma, bet arī ārpus visa, ko jūs saucat par cilvēcību, robežām. Aprīlī tur strādāja milzīgs skaits ārvalstu žurnālistu, viņi publicēja milzīgu materiālu daudzumu. Visi bija šokēti.
Kā reaģēja Putins? Putins izsauca brigādi, kas bija Bučā, un apbalvoja. Viņš deva signālu - jūs varat darīt visu, ko vēlaties: nogalināt, izvarot, ieskaitot bērnus, sadedzināt cilvēkus dzīvus, un es jums par to piešķiršu medaļu," stāstīja cilvēktiesību aktīviste.
"Deutsche Welle" žurnālists atgādināja, ka Krievijas trimdas opozīcijas vidū tiek apspriesta atbildības ideja un viens no dominējošajiem viedokļiem ir tas, ka tas ir viena cilvēka karš, jo sabiedrība ir iebiedēta. Kā ar to tikt galā?
"Kad sākās plaša mēroga iebrukums, mani Krievijas cilvēktiesību kolēģi man rakstīja un zvanīja, lūdzot piedošanu. Es teicu, kāpēc jūs atvainojaties? Jūsu cilvēktiesību organizācijas bija slēgtas iepriekšējā dienā, jūs visu mūžu mēģinājāt novērst šīs šausmas un atradāties zem represiju veltņa.
Daži Krievijas cilvēktiesību aizstāvji bija spiesti pamest valsti, daži tika ieslodzīti. Un viņi tik un tā atvainojās. Pastāv sava veida cilvēciska izpratne, ka tad, kad jūsu valsts dara briesmīgas lietas jūsu vārdā, pat ja jūs darāt visu, lai to apturētu, cilvēciskā atbildība gulstas uz jums. Un, ja kāds interesējas par sarežģītākiem jēdzieniem, tad jūs varat izlasīt Hannu Arendtu un Karlu Jasperu, to visu jau bija sapratuši vācu filozofi," uz jautājumu atbildēja Aleksandra.
Lasīja filozofijas lekcijas žurkām
"Daudzi paraksta līgumus un dodas karā par pieciem miljoniem rubļu. Viņus attaisno, saka, ka viņi nekad nav redzējuši šādu naudu un nekad to neredzētu. Viņu dzīve nav nekā vērta, un viņi dodas karā izmisuma dēļ. Vai man vajadzētu viņus žēlot?" vaicāja žurnālists.
A. Matvijčuka paskaidroja, ka pieder cilvēkiem, kuri uzskata, ka pat visgrūtākajos apstākļos jums joprojām ir griba, jums ir atbildība un jūs nevarat no tās atteikties, lai cik ļoti jūs to vēlaties, neatkarīgi no tā, cik ļoti mēģināt sevi attaisnot ar ārēju apstākļu kombināciju, jūs joprojām varat teikt "jā" vai "nē". It īpaši, ja izvēlaties, vai parakstīt līgumu vai nē.
"Es intervēju Ukrainā pazīstamu profesoru un filozofu Igoru Kozlovski. Viņš pavadīja 700 dienas krievu gūstā Doneckā. Viņš ilgu laiku tika turēts nāvinieku kamerā. Tā ir pagraba telpa, kurā nav logu, gaisa un gaismas, kanalizācija plūda uz grīdas, bet no caurulēm līda ārā žurkas.
Detaļa, kas mani šokēja, bija tā, ka Kozlovskis šīm žurkām lasīja filozofijas lekcijas, lai dzirdētu savas balss skaņu, jo viņš tika turēts pilnīgā izolācijā. Viņš man teica: "Lūdzu, neizturieties pret mani kā pret upuri, es izdzīvoju divu iemeslu dēļ. Pirmais, jo ir cilvēki, kas mani mīl un gaida, un man bija jādara viss, kas ir manos spēkos, lai izdzīvotu, jo es esmu viņiem parādā par viņu mīlestību. Un otrs iemesls ir tāpēc, ka mūsu dzīves centrālais pamats ir cieņa. Tu vari man darīt visu, ko vēlies, bet tu neko nevari izdarīt ar manu cieņu." Cilvēks šādos apstākļos cenšas atgūt kontroli pār savu dzīvi, lasot lekcijas žurkām, un jūs man stāstāt par cilvēkiem, kuri paraksta līgumus un nevar pateikt nē?" sacīja A. Matvijčuka.
"Pieņemsim, ka Maskavā kaut kas sāk mainīties. Un visi sāks teikt, ka mums ir svarīgi, lai Kremlis saglabātu konstruktīvu attieksmi. Vai jūs nebaidāties, ka tad cilvēktiesību aktīvistiem tiks pateikts - jā, jūs esat mūsu morālais kamertonis, bet īsta politika ir īsta politika?" jautāja žurnālists.
A. Matvijčuka atzina, ka viņas vadītā organizācija to bija piedzīvojusi astoņus gadus pirms plaša mēroga iebrukuma, kad vērsās un nosūtīja savus ziņojumus ANO, EDSO, Eiropas Padomei, mēģināja paziņot par to, kas notiek ar cilvēkiem okupētajās teritorijās, komunicēt ar dažādu valstu valdībām. "Mēs runājam par miljoniem cilvēku pelēkajā zonā, viņiem nav iespējas aizsargāt savu dzīvību, savu īpašumu, savus bērnus," viņa piebilda.
"Cilvēki, kas runā par kaut kādu mieru, nesaprot trīs lietas. Pirmkārt, miers ir brīvība dzīvot bez bailēm no vardarbības, lai būtu ilgtermiņa perspektīva - kaut kas tāds, kā cilvēkiem okupētajās teritorijās nav. Viņiem jebkurā laikā var izlauzt durvis, uzlikt maisu uz galvas un pēc divām dienām pateikt sievai, ka esat miris. Tas ir reāls priestera Stepana gadījums Kalančakas ciematā. Viņš tika nolaupīts un spīdzināts līdz nāvei par atteikšanos nodot baznīcu Maskavas patriarhātam.
Otra lieta ir tā, ka viņi nesaprot, ka ir ilgtermiņa perspektīvas. Visi, kas saka, iesaldēsim, un tad pēc pieciem desmit gadiem ne vairs mēs risināsim šīs problēmas. Dzīve mums jau ir iemācījusi, ka, ja problēmas netiek risinātas, tad tās aug.
Un trešā lieta, es vēlos koncentrēties uz to. Šo trīs gadu laikā es esmu sazinājusies ar prezidentiem, valdību locekļiem un dažādu valstu parlamentu deputātiem. Viņi uz taisnīgumu skatās kā kategoriju no pagātnes, nevis kā nākotnes kategoriju. Bet viņi nesaprot, ka taisnīgums ļoti ietekmē pašreizējo situāciju," ir pārliecināta cilvēktiesību aktīviste.
"Simtiem cilvēku, kas izdzīvoja krievu gūstā, stāstīja, cik pārliecināti un nesodīti jūtas tie, kas viņus spīdzināja. Viņi bija simtprocentīgi pārliecināti, ka viņu mocītāji nekad nenonāks uz apsūdzēto sola. Ja vismaz kāda daļa cilvēku sāks šaubīties, ka šoreiz viņi nevarēs izvairīties no atbildības, viņi nevarēs paslēpties aiz abstrakta Putina, tam būs atturoša ietekme uz viņu rīcības brutalitāti. Tas nozīmē, ka mēs spēsim glābt tūkstošiem cilvēku dzīvību. Viņi jau saka, ka tas ir Putina noziegums, bet mēs daudzus cilvēkus zinām pēc vārdiem. Tas nebija Putins, kurš spīdzināja, nogalināja, izvaroja cilvēkus Bučā," sacīja A Matvijčuka.
Sarunas Stambulā viņa nodēvēja par imitācijas procesu, no kura ir jāiegūst pēc iespējas vairāk noderīgu lietu, īpaši humānajā jomā: karagūstekņu apmaiņu, mirušo ķermeņu atgriešanu.
"Es nevaru teikt, ka tam vispār nebija nekādas jēgas, jo mēs runājam par cilvēku dzīvībām. Un Ukrainai, atšķirībā no Krievijas, cilvēku dzīvības ir ļoti svarīgas. Mums ir jārūpējas par cilvēkiem. Bet ir naivi domāt, ka Putins šajā karā uzsāka plaša mēroga iebrukumu un nogalināja simtiem tūkstošu krievu, lai pēc tam vēstures mācību grāmatās rakstītu, ka Putins ieņēma Avdijivku un Bahmutu. Viņš uzsāka pilna mēroga iebrukumu, lai okupētu un iznīcinātu visu Ukrainu un virzītos uz priekšu," uzsvēra cilvēktiesību aktīviste.
Žurnālists norādīja, ka līdz pēdējam brīdim nav ticējis uzbrukumam, pats tajā laikā bijis Ukrainā un labi sapratis, kāda veida pretestība būs. Viņš domāja, ka Putinam ar saviem satelītiem, aģentiem, elektroniskās izlūkošanas datoriem vajadzēja precīzi saprast, ar ko viņš saskarsies.
Savukārt A. Matvijčuka domā, ka Putins ir kļuvis par savas propagandas upuri. "Viņš tik bieži rakstīja vēsturiskus opusus par to, ka mēs esam viena tauta, ka viņš pats tam noticēja. Bet arī mūsu starptautiskie partneri, izvērtējot Ukrainas pretestības potenciālu, balstoties uz valsts institūcijām, uzskatīja, ka mēs izturēsim trīs dienas. Viņi, maigi izsakoties, ir tālu no ideāla.
Bet, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu, miljoniem cilvēku Ukrainā nostājās aiz šīm vājajām valsts institūcijām, sakot: "Mums ir vienalga, ka Krievijai ir veto tiesības ANO, ka tā ir otrā lielākā armija pasaulē, ka viņiem ir kodolieroči. Mēs cīnīsimies par savu brīvību, par savu valsti, par mūsu bērniem. Kad cilvēki katrs savā vietā sāka pretoties, tas pārsteidza ne tikai Putinu un starptautiskos partnerus. Mēs esam parādījuši, ka cilvēki, kas cīnās par savu brīvību, ir spēcīgāki par pasaules otro armiju," sacīja cilvēktiesību aizstāve.
Vaicāta, vai saredz iespēju, ka kādreiz starp krieviem un ukraiņiem notiks samierināšanās, kāda notika starp vāciešiem un poļiem, kad 70. gados šo valstu bīskapi vērsās viens pret otru ar vārdiem "mēs piedodam un lūdzam piedošanu", A. Matvijčuka atbildēja: "Kad es skatos uz fokusa grupu rezultātiem, es redzu, ka krievi domā - ja viņi sāka karu, tad tam bija iemesli. Vai, ja viņi sāka karu, tad viņiem tas ir jāuzvar. Mani īpaši pārsteidza, kad kāds cilvēks teica, ka ir nepareizi sākt karu, bet zaudēt karu ir noziegums. Ja viņi sāks atvainoties, būs arī cita realitāte, tad mēs redzēsim. Šajā posmā cilvēkiem Ukrainā ir vajadzīgs taisnīgums. Es teikšu vairāk, arī cilvēkiem Krievijā ir vajadzīgs taisnīgums. Viņiem beidzot ir jāsaprot, ka nav normāli iebrukt citā valstī, nogalināt tur cilvēkus, aizliegt viņiem runāt dzimtajā valodā, atņemt bērnus, aizvest viņus uz Krieviju, lai audzinātu viņus kā krievus."
