Nekādas tehnoloģijas, tikai ar roku aizpildāmi protokoli, publiski skaitītas balsis un skaļi nolasīti rezultāti — tā 30 gadus notikušas vēlēšanas Ukrainā, pārvarot tās (un citas) problēmas, kuras Latvijā pēdējā desmitgadē uzrodas arvien vairāk.
Savulaik jēdziens “vēlēšanas Ukrainā” bija sinonīms apzīmējumam “viltošana un pārkāpumi”. Protokolu nesakritības, nesen mirušu vēlētāju neizdzēšana no balsotāju sarakstiem, balsu pirkšana par standarta 500 hrivnām gabalā, mahinācijas ar urnām, tā saucamie karuseļi un veselu iecirkņu izdauzīšana — pirms pārdesmit gadiem cilvēkiem tas bija tik ļoti apriebies, ka šīs problēmas bija starp daudzajiem iemesliem, kāpēc 2004. gadā izcēlās t.s. oranžā revolūcija, un arī desmit gadus vēlāk Eiromaidana laikā šīs lietas ne tuvu nebija atrisinātas. Bet tagad ir.
Starptautisko novērotāju delegācijas uz Ukrainu no Latvijas devušās vairākkārt, tās nosūtītas gan no sabiedrisko organizāciju, gan oficiālo institūciju puses. “Neatkarīgās” korespondents kā vēlēšanu novērotājs pirmo reizi strādāja 2012. gadā Augstākās Radas vēlēšanās, novērojot vēlēšanu norisi Oboloņas rajonā Kijivā, jo prokremliskā prezidenta Viktora Janukoviča varas augstākajā brīdī ukraiņi sāka aicināt ārzemju novērotājus, vispirms viņus akreditējot Ukrainas CVK.
Vietējo aktīvistu rīcība bija vienkārša: katram gadījumam tika apzināti potenciālie novērotāji no Latvijas, dati par viņiem tika iesniegti CVK, un dažas dienas pirms vēlēšanām atskanēja zvans: “Ir skaidrs, ka Berdjanskā notiek nelikumīga aģitācija un tiek gatavotas citas nelikumības mēra vēlēšanu otrajā kārtā — mums nepieciešami, kā minimums, divi novērotāji no Latvijas! Turpretī uz Čerkasiem, kā izskatās, nevajadzēs.” Mūsu novērotāji palīdzējuši novērst problēmas arī 2014., 2015., 2016. gadā dažādu līmeņu vēlēšanās Obuhivā, Čerņihivā, Tokmakā, Enerhodarā u.c., līdz gadu gaitā visas lielākās problēmas tika atrisinātas. Savus Starptautiskās monitoringa misijas darbiniekus kā vēlēšanu novērotājus ik reizi pieteica EDSO, kas deva simtiem ārzemju novērotāju darbam lielākoties Donbasa tuvumā esošajos iecirkņos. Uz prezidenta un Augstākās Radas vēlēšanām 2019. gadā, kā arī gadu vēlāk sekojošajām pašvaldību vēlēšanām Latvijas novērotājus vairs speciāli organizēt un izsaukt nevajadzēja. Bet pēdējos trīsarpus gadus, kā zināms, pilnmēroga kara apstākļos vēlēšanas reāli nav iespējams noturēt, jo ikviens iecirknis Ukrainā būtu mērķis krievu raķetēm, bezpilotniekiem un planējošajām bumbām.
Ukraina pārvarēja problēmas ar vēlēšanu pārkāpumiem apmēram tajā pašā laikā, kad Latvijā vēlēšanas sāka kļūt arvien neglītākas. 2014. gada Augstākās Radas vēlēšanas jau bija vidēji “tīrākas” nekā mūsu 12. Saeimas vēlēšanas, kas notika trīs nedēļas pirms tam: tagad tā izrādījās nevis Odesa vai Žitomira, bet Viļāni, Balvi un Daugavpils, kur pēc sistemātiskas balsu pirkšanas caur nelegālā alkohola tirdzniecības “točkām” par labu konkrētam kandidātam Dzintaram Zaķim tika noķerti un vēlāk arī notiesāti vismaz seši balsu uzpircēji. Paralēlos kriminālprocesos sauca pie atbildības vēl citus mahinatorus, kas bija uzpirkuši vēlētājus citu kandidātu uzdevumā.
Ukrainas gadījumā līdz Volodimira Zelenska ievēlēšanai prezidenta amatā un sekojošajai viņa partijas “Tautas kalpi” uzvarai Augstākās Radas vēlēšanās problēmas sagādāja ne vien ilggadējās balsu uzpirkšanas “tradīcijas”, kas bija sākotnēji grūti iznīdējamas, bet vēl jo vairāk mahinācijas ar rezultātiem, ja nu gadījumā vēlētājiem izdevies savas balsis nodot godīgā un neietekmētā veidā.
Tā 2016. gada papildvēlēšanās Čerņihivas apgabalā “Neatkarīgās” korespondents konstatēja un novērsa dokumentu viltošanas mēģinājumu, komisijai sākot jau pēc sešiem pievakarē aizpildīt protokolus ar rezultātiem, kaut gan balsošana turpinās līdz astoņiem vakarā — vietējie un ārzemju novērotāji piespieda komisiju saplēst un iznīcināt neīsto protokolu, bet pēc tam skatījās uz nagiem iecirknī strādājošajiem turpmākās divas stundas līdz balsošanas beigām, kā arī novēroja visu skaitīšanas procesu pēc urnu atvēršanas. Bet gadu iepriekš Enerhodarā vajadzēja fiksēt faktus, ka daži iecirkņi “datorsistēmas tehnisko ķibeļu dēļ” nav atvērušies astoņos no rīta — tādā veidā daži blēži cerēja nepielaist pie balsošanas Zaporižjas AES darbiniekus, kam jānobalso uzreiz no paša rīta, jo viņiem deviņos jābūt atomelektrostacijā, kur sākas 24 stundu maiņa. Citos gadījumos konstatēta masīva nelegālā aģitācija vēlēšanu dienā, “balsotāju aptauja” Berdjanskā, kas vairāk izskatījās pēc vēlētāju iebiedēšanas taktikas utt.
Lai nemaz neradītu iespējas hakeriem kaut ko sabojāt, Ukrainā pat nav apsprieduši iespēju ieviest tādas balsošanas mašīnas kā ASV vai kaut biļetenu skenerus kā pie mums. Ja vienlaikus notiek dažādu līmeņu vēlēšanas (piemēram, balsojumi par pilsētas mēra, pašvaldības “hromadas” un apgabala Radas deputātiem), šo paralēlo balsojumu zīmes tiek drukātas uz vairāku krāsu papīriem. Katrs vēlētājs saņem savu komplektu, aizpilda un visus reizē iemet vienā urnā — aploksnes Ukrainā neizmanto, tāpēc vēlētāji, ja negrib dot iespēju kaut nejauši klātesošajiem ieraudzīt viņu izdarīto izvēli, parasti aizloka vēlēšanu zīmes, lai atzīmes nevar saskatīt. Visu balsošanas procesu uzrauga partiju deleģētie biedri un oficiālie novērotāji, kas vajadzības gadījumā fiksē notiekošo.
Vakarā, beidzoties balsotāju plūsmai, ikviens iecirknis tiek fiziski aizslēgts un aizzīmogots no iekšpuses, dežurē arī kāds policists vai Nacionālās gvardes kareivis. Vispirms tiek nogriezts stūris visiem neizmantotajiem biļeteniem, tos dzēšot un skaļi nosaucot neizmantoto komplektu skaitu. Klātesot partiju delegātiem (bet ne pašiem kandidātiem), kādam vietējam žurnālistam vai ārzemju novērotājam, visas urnas tiek atvērtas un balsis tiek izgāztas uz kopā sabīdītiem galdiem, ko parasti visi fotografē un filmē. Zīmes tiek sašķirotas vispirms pa krāsām, tiek pārbaudīts to kopskaits, vai sakrīt ar iecirknī ieradušos vēlētāju skaitu. Atvērtas tiek arī mazās izbraukuma urnas, ar ko iecirkņa komisijas locekļu trijnieki apbraukājuši invalīdus, pensionārus un slimniekus viņu dzīvesvietās vai ārstniecības iestādēs.
Tālāk balsu skaitītāji ņem vienas krāsas biļetenus (piemēram, par pilsētas mēru nodotos) un sadala kaudzītēs: “Tautas kalpa” kandidāta saņemtās balsis, “Eiropeiskā solidaritāte”, “Pašpalīdzība”, UKROP, Agrārā partija, “Batkivščina”, Opozīcijas bloks, bezpartejiskie kandidāti utt. Novērotāju un žurnālistu priekšā tiek saskaitīts, cik balsu katrs kandidāts saņēmis, visi cipari tiek skaļi nosaukti, tos var pierakstīt un filmēt. Tad seko tas pats attiecībā uz visiem citiem amatiem, kuru jaunie iemītnieki tiek ievēlēti konkrētajā dienā. Jebkurš no klātesošajiem var paiet maliņā un sazvanīties ar cilvēkiem ārpus iecirkņa, lai nodotu informāciju, paprasītu padomu, apskatīties normatīvos aktus internetā utt.
Šādā veidā balsu skaitīšana Ukrainā notiek tikai ar rokām, tikai atklātā veidā un bez tehniskiem palīglīdzekļiem. Tipiskais iecirknis tur līdzīgs kā pie mums — vidēji viens uz 2000 vēlētājiem, no kuriem atnāk nepilnas divas trešdaļas, komisijā arī parasti ap 10 cilvēkiem. Vidusmēra iecirknis balsis saskaita ātrāk nekā pie mums ar visiem skeneriem un “viedajām” tehnoloģijām, jo tikai pēc darba beigām tiek noplēsti zīmogi no durvīm, cilvēki tiek pie svaiga gaisa un apkaltušas picas.
Kad skaitīšana pabeigta un protokoli aizpildīti (protams — tikai ar pildspalvu, izmantojot iepriekš nodrukātas veidlapas), kopijas tiek izsniegtas ārzemju novērotājiem un kandidātiem, tad visas nodotās vai dzēstās vēlēšanu zīmes tiek sapakotas atsevišķos sainīšos, lai problēmu gadījumā varētu pārskaitīt vēlreiz. Sainīši tiek salikti maisos līdz ar protokolu oriģināliem, ko ved uz vēlēšanu apgabala TVK jeb teritoriālo vēlēšanu komisiju. Viens vidusmēra ukraiņu vēlēšanu apgabals nosedz apmēram 200 līdz 300 tūkstošus balsstiesīgo, un šīs TVK “virskomisijas” locekļi parasti strādā trīs diennaktis, nomainot viens otru, kamēr visas procedūras tiek pabeigtas. Savas sēdes TVK notur lielākajā plenārsēžu zālē, kādu savā pilsētā var sadabūt, jo te klāt ir daudzi žurnālisti, novērotāji un arī paši kandidāti, kas nāk iesniegt sūdzības. Cita pēc citas ierodas iecirkņu komisijas ar atvestajiem balsu maisiem un rindas kārtībā publiski nolasa rezultātus no saviem protokoliem. Partiju delegāti un žurnālisti tos fiksē un nodod tālāk, jo parasti Ukrainā vismaz pāris partijas ir pietiekami aizdomīgas par iespējamiem pārkāpumiem, lai ar savu novērotāju palīdzību veiktu savu “paralēlo balsu summēšanu” visas valsts mērogā. Pēc tam iecirkņu komisijas nodod savus balsu maisus glabāšanā TVK arhīvā, kur jebkādu problēmu gadījumā tos var atvērt un pārbaudīt vēlreiz. Bet dati par vēlēšanu rezultātiem aiziet no TVK uz CVK oficiālajai publicēšanai.
Ja problēmas ar balsu skaitīšanu Latvijā turpinās pieaugt, tad nav izslēgta iespēja, ka vairs ne mūsu novērotāji dosies uz Ukrainu, bet mums jau būs jāpārņem citu valstu pieredze, kā sekmīgi organizēt vēlēšanas.
Raksturīgas “nra.lv” reportāžas no Ukrainas vēlēšanām iepriekšējās desmitgadēs:
https://nra.lv/pasaule/127890-ukrainas-velesanas-parkapumu-maz.htm
Kā noritēja vēlēšanas V. Janukoviča varas gados: V. Zelenska, J. Grabova un Juzika parodija
