Sasniegta šausminošā “jubileja” — Krievijas zaudējumi kopš pilnmēroga uzbrukuma sākuma skaitāmi miljona apmērā. Materiālās rezerves Krievijai arvien mazinās, taču nemazinās “gaļas viļņi”.
Miljona zaudējumi, kā to visi tagad jau ielāgojuši, nozīmē kopā skaitītus kritušos, nelaimes gadījumos bojā gājušos, ievainotos, sakropļotos, gūstā saņemtos un bezvēsts prombūtnē nokļuvušos. Tie Krievijas kareivji no šī miljona, kas tomēr palikuši dzīvi, pēc tam izārstējas vai atgriežas no gūstekņu apmaiņas neskarti un pēc tam vēlreiz iesaistās kaujas darbībās, no ailītes “zaudējumi” atkal nonāk sadaļā “aktīvais dienests”, tāpēc dažs Z armijas kaujinieks paguvis papildināt statistiku pat vairākos veidos, tomēr jāatceras, ka arī ukraiņu armijas zaudējumu aprēķinos (kurus Ukrainas Aizsardzības ministrija plāno publiskot vienīgi pēc kara beigām) statistika tāpat var veidoties līdzīgi.
Ja vēl pirms diviem un trim gadiem varēja paretam redzēt, kā britu, vācu un citi izlūkdienesti mēģināja veikt “neatkarīgus aprēķinus par Krievijas zaudējumiem”, tad šogad visi ārzemju partneri pieņēmuši ukraiņu aprēķinu metodiku attiecībā uz Krievijas zaudējumiem un vairs necenšas būt gudrāki par tiem, kam nepareizi dati var nozīmēt dzīvības vai nāves jautājumu. Bet neviens pats necenšas aprēķināt Ukrainas zaudējumus, pat Krievijas propagandisti ar saviem izdomājumiem šajā ziņā pieklusuši.
Rolands Bartecko, vācu izcelsmes militārais instruktors un apgādes organizators Ukrainas frontinieku vienībām, bieži sniedz izvērstas atbildes uz jautājumiem “Quora” platformā par savu pieredzēto. Uz jautājumu “vai tagadējā krievu armija ir vājāka nekā pirms trim gadiem?”, viņš atbild: “Tā vairs nav tā pati armija. Salīdzinot to militāro organizāciju, ko krievi demonstrēja 2022. gadā, ar tagadējo, būtu tā kā salīdzināt basketbola komandu ar futbolistiem. Invāzijas sākumā Krievijai bija absolūts materiālais pārākums. Ar labāku plānošanu un līderību viņu armija tik tiešām būtu varējusi sagrābt vismaz pusi no Ukrainas. Krievu izgāšanās notika galvenokārt sliktas vadības un loģistikas dēļ. Līdz 2023. gada jūnijam krievu militārā varenība, kā izskatās, bija sasniegusi savu maksimumu. Armija bija adaptējusies kaujaslauka nosacījumiem un bija pārvarējusi sliktākās izgāšanās tādās jomās kā piegāde un apmācības. Krievu karavīri sekmīgi turēja savas pozīcijas ukraiņu pretuzbrukuma laikā 2023. gada vasarā. Tad nāca kaujas par Bahmutu un Avdijivku, kuras krievi vinnēja — bet par arvien augstāku cenu. Kopš tā laika krievu armija nav bijusi spējīga karot tādā veidā un līmenī, ko spētu noturēt ilgtermiņā. Viņi zaudē daudz vairāk personālu un karamateriālu nekā spēj aizvietot. Ieroču krājumi ir izsīkuši, jāvelk ārā novecojušas rezerves, braukšanai frontē tiek izmantoti civilie transportlīdzekļi bez bruņām. Vienīgais lauciņš, kurā krievu armijnieki ir izdarījuši nopietnu izrāvienu, ir dronu karadarbība. Tajā vienīgajā viņi ir tikpat spējīgi kā ukraiņi, varbūt pat labāki. Tas, ko mēs redzam 2025. gadā, ir spoguļattēls krievu armijai 2022. gadā. Viņi ir uzlabojuši savu vadību, taktiku un loģistiku, bet tagad viņiem pietrūkst materiāla. Tagad viņi lieto vecus civilos braucamos, motociklus, pat zirgus. Dabiski, ka tas ietekmē viņu operatīvās spējas. Es uzskatu, ka tas turpināsies. Tomēr mums arī jāpatur prātā, ka Ukrainas Bruņotajiem spēkiem ir līdzīgas problēmas, ukraiņu militārie spēki tāpat nekļūst stiprāki. Tas nozīmē, ka iespējamība konflikta atrisinājumam militārā veidā, piemēram, sarīkojot sekmīgu lielmēroga uzbrukuma operāciju, kļūst arvien mazāk saskatāma,” raksta Rolands Bartecko, kurš — tāpat kā neskaitāmi citi rietumvalstu iedzīvotāji — brīvprātīgi devies palīgā ukraiņiem.
Par vēl vienu vispārzināmu patiesību tagad izvērties fakts, ka Krievijas diplomātija ir militārā resora pagarinājums. Vēstures gaitā jau kopš Padomju Krievijas sakāves Latvijas Neatkarības karā un sekojošā Rīgas miera līguma slēgšanas ticis novērots, ka Kremļa diplomāti rīkojas nevis tā, kā vajadzētu visai Krievijas valstij un tautai kopumā, bet lai būtu derīgi militārajam resoram — un otrādi. ASV vēlēšanās uzvarot Donaldam Trampam un līdz ar to draudot samazināties ASV militārajai palīdzībai, Krievija uzsāka dubultot apšaudes un “gaļas viļņus”, novedot pie likumsakarīgā rezultāta — uzbrucēju pusei vidējie zaudējumi šī gada sākumā bija ap diviem tūkstošiem diennaktī, plus attiecīgi tanku un lielgabalu zaudējumi. Tādā veidā, plānojot sarunas Turcijā vai Saūda Arābijā, krievu armija centās izveidot saviem diplomātiem pēc iespējas labāku pārrunu pozīciju. Bet, kad noskaidrojās, ka nekādas īstas miera sarunas nav iespējamas (pamatā tāpēc, ka Krievija nepiedāvāja sarunas par mieru, bet atkārtoja tos pašus izdomājumus par “demilitarizāciju” un Ukrainas teritorijas aneksiju, ko pirms trim gadiem Stambulā), krievu uzbrukuma spiediens atslāba. Pēdējā mēneša laikā vidējie krievu zaudējumi diennaktī ir puse no gada sākuma cipariem: ap tūkstoti no personālsastāva, līdz 5 tankiem un 10 bruņumašīnām, ap 50 lielgabaliem un no 100 līdz 150 kravas mašīnām vai civilajiem transportlīdzekļiem.
Divas reizes Krievija mēģināja piedāvāt pamieru: vienā reizē uz 30 stundām, tad uz trim diennaktīm Lieldienu laikā, ņemot vērā, ka šis bijis viens no tiem retajiem gadiem, kad sakrīt Lieldienas pēc Gregora, Juliāna un senebreju kalendāra. Skaidrs, ka tā puse, kura piedāvā pamieru un uguns pārtraukšanu, to dara pamatā tāpēc, ka nespēj uzturēt pašu uzsākto asinsizliešanas tempu. Lai arī ukraiņi, kā vienmēr, atrodas vēl sliktākā situācijā frontē, viņi automātiski gaidīja, ka pamiers netiks ievērots, un nekļūdījās — Krievija turpināja sadursmes, kā rezultātā katrā “pamiera” diennaktī krita ap 650 okupantiem. Neatkarīgi analītiķi vēlāk aprēķināja, ka atsevišķu uzbrukumu intensitāte pat palielinājusies — triju dienu laikā tā attiecīgi veidojusi 193, 196 un 160 kaujas sadursmes, kamēr mēneša vidējais cipars ir 155 uzbrukumi diennaktī.
Ukrainas aizstāvjiem bija pamats neņemt par pilnu vienpusējā pamiera izsludināšanu ne tikai tāpēc, ka visu laiku kopš 2015. gada līdz pat pilnmēroga iebrukumam Donbasā netika ievēroti t.s. Minskas pamiera protokoli. Ukraiņiem nebija paslīdējis garām fakts, ka 2008. gadā, Krievijai iebrūkot Gruzijā, vienā brīdī Tbilisi izsludināja vienpusēju uguns pārtraukšanu, ko krievi gluži vienkārši neņēma vērā un turpināja šaut. Līdz ar to skaidrs, ka šoreiz Kremļa “labajai gribai” neviens nenoticēja.
Pirms šiem “pamiera piedāvājumiem” krievi bija savilkuši aptuveni 50 tūkstošus lielas kareivju rezerves kārtējam mēģinājumam ieņemt Harkivu. Līdz pat mūsdienām ir spēkā attiecība, ka uzbrucējiem nepieciešami vismaz trīsreiz lielāki spēki nekā tiem, kas aizsargāsies. Attiecīgi ukraiņiem pietika ar 15—20 tūkstošiem, lai uzbrukumu Harkivai tomēr noslāpētu. Tomēr šī matemātika darbojas arī pretējā virzienā. Ja ukraiņi nez kur salasītu 50—60 tūkstošus lielas rezerves, turklāt atrastu, ar ko šādus spēkus apgādāt un apbruņot, krieviem arī vajadzētu 20 tūkstošus lielus spēkus, kas ukraiņu pretuzbrukumu atvairītu. Līdz ar to fronte praktiski nekustas.
Donalda Trampa un Turcijas mudināti, abu pušu pārstāvji satikās Ankarā un Stambulā, taču vienoties spēja tikai par gūstekņu un līķu apmaiņām. Arī tas uzskatāms par progresu, taču kopumā krievu puse izturējusies uzpūtīgi un izvirzījusi nepieņemamas prasības. Līdz ar to jārēķinās, ka Kremlis nedomā par miera slēgšanu nemaz un tikai izmēģina iespējas karadarbības pagarināšanai, lai iegūtu laiku un mēģinātu vēl kaut ko pasākt. Ja Krievijas karš Ukrainā turpināsies vēl vienu gadu, tad ilgumā tas būs pārspējis Pirmo pasaules karu (4 gadi, 3 mēneši un 2 nedēļas), bet vēl tālu būs no Otrā (6 gadi un 1 diennakts). Žurnāls “The Economist” atreferēja Krievijas delegācijas vadītāja Medinska teikto: “Krievija gatava karot mūžīgi… Nav izslēgts, ka daži no tiem, kas te sēž pie šī galda, zaudēs savus mīļotos un tuviniekus!”
Nav zināms, kādiem vārdiem atbildējusi ukraiņu delegācija, bet acīmredzams ir fakts arī bez teikšanas: ne jau tikai ukraiņu delegācija “sēž pie šī galda”. Medinska izteiktie draudi tikpat lielā mērā attiecas arī uz viņu pašu. Pie tā paša galda atrodas arī Krievijas amatpersonas.
