1. jūnijā Ukrainas Drošības dienesta (SBU) diversiju operācijā “Zirnekļu tīkls” Krievija zaudējusi vismaz 13 stratēģiskās aviācijas bumbvedējus. Ukraina ar bezpilota lidaparātiem uzbruka militārās aviācijas bāzēm četros Krievijas apgabalos. NATO apstiprināja 40 lidmašīnu bojājumus. Alianses vadības pārstāvis paziņoja, ka saskaņā ar NATO, nevis Ukrainas aprēķiniem, "bojātas vismaz 40 lidmašīnas. Pilnībā iznīcinātas no 10 līdz 13 lidmašīnām". Starp bojātajām Krievijas lidmašīnām NATO identificēja 15 stratēģiskos bumbvedējus Tu-95, 20 Tu-22 un vismaz vienu A-50 tālās izlūkošanas agrās brīdināšanas lidmašīnu, no kurām Krievijas armijai atlikušas vien dažas.s
Uzreiz pēc diversijas Krievijas specializētie militārie “Telegram” kanāli ziņoja, ka maija nogalē divu nedēļu laikā Krievijas bruņotie spēki uz gaisa spēku bāzes “Oļeņja” lidlauku pārvietoja apmēram 40 stratēģiskos bumbvedējus ТU-22М3 un aptuveni 20% no visiem TU-95MC, kas ir skaitliski lielākā stratēģiskās aviācijas pārdislokācija kopš Ukrainas konflikta sākuma, norādot uz Krievijas gaisa spēku plaša mēroga triecienu operācijas gatavošanu Ukrainas enerģētikas, transporta un loģistikas objektiem.
Neatkarīgi no tā, cik daudz gaisa kuģu tika iznīcināti - tas ir spēcīgs trieciens Krievijas agresīvajiem plāniem un bruņojuma arsenālam. Pašlaik Krievija spēj saražot vienas modifikācijas, pasaulē lielāko un smagāko virsskaņas stratēģisko bumbvedēju ТU-160М2 - pa vienam eksemplāram gadā. Proti, ražošanas, materiālu, tehnoloģiju un kvalificētu kadru trūkuma dēļ Krievija pilnībā zaudējumus kompensēt nespēs. KF Aizsardzības ministrijas publiskotie dati: 2025. gada 31. maijā Krievijas Federācijas rīcībā bija 95 stratēģiskās aviācijas lidmašīnas, no kurām 7 - pastāvīgā remontā. No tām 60 līdz 63 bija dislocētas Krievijas Eiropas daļā, pārējās - valsts austrumos.
Krievijas stratēģiskā aviācija nav iznīcināta. Krievijai nodarīti ievērojami zaudējumi, taču tie ir taktiska, nevis stratēģiska līmeņa. Otrreiz šādu operāciju atkārtot nevarēs, šī ir vienreizēja akcija. Tātad ar šādām metodēm tik liela mēroga kaitējumu Krievijai nodarīt vairs neizdosies. Ukrainai būs jāmeklē un jāizmanto jauni formāti, un tie tiks atrasti. Bet operācijas “Zirnekļu tīkls” plānošanai un realizācijai bija nepieciešams pusotrs gads. Kaut operācijā netika sasniegti visi SBU diversiju operācijas mērķi un gala rezultāts bija mazāks par plānoto, šī bija fantastiska, izcila operācija. Pirmām kārtām jau plānošanas ziņā, ienaidnieka trūkumu un vājo vietu izmantošanā. Rezultātu ziņā tā salīdzināma ar Izraēlas izlūkošanas dienesta “Mossad” peidžeru diversiju operāciju pret “Hezbollah” kaujiniekiem.
Krievijas spārnoto raķešu triecieni no gaisa spēku nesējiem acīmredzot kādu laiku vairs nenotiks. Kaut arī pirms SBU diversijām tiem izšķirošas nozīmes frontē nebija un kopumā diversijas neietekmēs sauszemes kara gaitu vai Krievijas armijas kaujas spējas, tomēr Ukrainas nodarītais kaitējums Krievijas militārajai aviācijai ievērojami maina spēku samēru uztveri karadarbības un mierizlīguma sarunu gaitā.
3. jūnija rītā notika arī SBU mēģinājums uzspridzināt Krimas tiltu - vienā no tilta balstiem zem ūdens tika ievietoti 1100 kg sprāgstvielu, taču diversijas rezultāts neliecināja par liela sprāgstvielu daudzuma eksploziju. Atšķirībā no diversiju operācijas Krievijas tālās aviācijas lidlaukos šis uzbrukums Krimas tiltam pagaidām neizdevās. Pēc tilta balsta apsekošanas tilts tika atvērts un oficiāli atzīts par drošu. Tās pašas dienas vidū Ukraina mēģināja uzbrukt tiltam ar jūras dronu, bet arī neveiksmīgi - vismaz viena no SBU bezpilota laivām tika likvidēta ar dronu “Lancet”.
Tomēr Ukrainas militārā taktika, ieskaitot diversiju karu, kopumā ir bijusi veiksmīga. Valstij, kurai nebija pat savu kaujas spējīgu jūras spēku, Putina “speciālās militārās Z operācijas” gaitā izdevās iznīcināt vairāk par trešdaļu Krievijas Melnās jūras flotes kaujas kuģu un nogremdēt tās flagmani, kreiseri “Moskva". Flotes paliekas bija spiestas pamest Sevastopoli un meklēt patvērumu savā dzimtajā Novorosijskas ostā, kas nemaz nav piemērota kara flotes vajadzībām. Ukraina, kurai kara sākumā nebija savu tālas darbības rādiusa raķešu, ar droniem spēja sasniegt ienaidnieka militāros lidlaukus tā teritorijā līdz pat Sibīrijai un, pēc Volodimira Zelenska teiktā, iznīcināt 34% Krievijas stratēģisko raķešu nesēju, kas ir daļa no "kodolieroču triādes".
Krievija nepārtraukti mēģina uzbrukt, iekarojot jaunas teritorijas un apdzīvotas vietas, un tai šķiet, ka ir iegūts pārsvars, pieprasot Kijivai atdot Ukrainas četru apgabalu pat vēl neiekarotās teritorijas. Spēkā paliek arī pārējās Ukrainai nepieņemamās Krievijas prasības - atteikšanās no dalības militārās aliansēs, bruņoto spēku samazinājums līdz dekoratīviem izmēriem utt. Būtībā Maskava paziņo: karadarbība turpināsies, kamēr Ukraina nepiekritīs faktiskai kapitulācijai. Volodimirs Zelenskis Krievijas memorandu Stambulas sarunās nosauca par ultimātu, paziņojot, ka ne Ukraina, ne tās partneri to neuztver nopietni. Ukrainas prezidents arī sacīja, ka viņš neredz jēgu turpināt Stambulas tikšanās pašreizējā līmenī, jo tās neko neatrisina. Zelenskis paziņoja, ka ir gatavs tikties prezidentu līmenī, sākot ar pirmdienu, jebkur un jebkurā dienā. Kijiva arī ierosināja pirms šādas tikšanās noteikt pamieru.
Ukrainas un Krievijas sarunu mērķi kļuvuši diezgan acīmredzami. Krievija dara visu iespējamo, lai sarunas novilcinātu cerībā uz veiksmīgu vasaras ofensīvu frontē, kas ietekmēs turpmāko sarunu gaitu. Ukraina vēlas vai nu piespiest Kremli vienoties par saviem kompromisa nosacījumiem, kuru atslēgas vārdi ir “pamiers bez nosacījumiem”, kas pārtrauks Kremļa vasaras ofensīvu, vai arī piespiest Krieviju no sarunām izstāties, kas liktu Trampam atsākt militāro palīdzību vai atgriezties pie spiediena politikas attiecībā pret Maskavu. Jākonstatē, ka Ukrainas diplomātija spēja ātri pielāgoties jaunajai ASV administrācijai un šobrīd rīkojas ārkārtīgi efektīvi.
Vienlaikus agresors savā aizmugurē sagaidījis ienaidnieka diversijas, kas iznīcina kodolbruņojuma triādes komponentes, demonstrējot gan pretgaisa aizsardzības (PGA) sistēmas, gan militārās pretizlūkošanas pretdiversiju darbības pilnīgu izgāšanos. Izrādās, ka vēl Aukstā kara laikā izveidotās PGA sistēmas nav paredzētas cīņai ar 300-500 dolāru vērtiem droniem. Ukraina demonstrē, ka tā spēj nodarīt jūtamu kaitējumu Krievijai, savukārt Krievijas rīcībā vairs nav pietiekamu atbildes resursu konvencionālam karam, par ko liecina nespēja izkustināt frontes līniju. Un nav zināms, cik daudz diversiju operāciju gatavo SBU un GUR (Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvalde) ar to vadītājiem Vasīliju Maļuku un Kirilu Budanovu priekšgalā. Kad būs nākamais uzbrukums Krimas tiltam vai, piemēram, Krievijas Klusā okeāna flotei ar bezpilota jūras kaujas laivām? Cik šāda veida speciālo operāciju pašlaik ir SBU un GUR arsenālā, īpaši to sagatavošanas beigu stadijā?
Tāpēc pirmām kārtām šīs diversijas ir politiskas akcijas, kas tika apzināti un mērķtiecīgi īstenotas pirms nākamās Ukrainas miera sarunu kārtas Stambulā, kur puses plānoja apspriest mierizlīguma memorandus. Lielākā nozīme ir diversiju radītajam politiskajam fonam. Ukraina dienu pirms Stambulas sarunām likvidēja arī trīs nelielus tiltus Krievijas pierobežā Brjanskas un Kurskas apgabalos, kas visdrīzāk bija akcijas Krievijas specdienestu uzmanības novēršanai.
Ukrainas aizsardzības ministrs un delegācijas vadītājs Rustems Umerovs Stambulas sarunu dalībniekiem paziņoja, ka, ja Krievija piekristu pamieram, stratēģiskie bumbvedēji būtu palikuši neskarti. Krievijas nemainīgi ultimatīvās nostājas dēļ sarunas bija lemtas neveiksmei, tāpēc Ukraina veica diversijas mēģinājumu arī uz Krimas tilta.
Politiskie komentētāji atzīst, ka Ukraina no spēka pozīcijām uzsākusi diezgan bīstamu ārpolitisko spēli. Diversijas Krievijas lidlaukos netika saskaņotas ar ASV, Tramps tika nostādīts jau notikuša fakta priekšā, līdzīgi kā tas notika ar Ukrainas iebrukuma ofensīvu KF Kurskas apgabalā. Trešā pasaules kara draudu tēma darīja bailīgus pat prezidenta Baidena administrācijas ierēdņus, kuri attaisnoja ierobežotu palīdzību Ukrainai ar eskalācijas riskiem. Bet Trampam tas var kļūt par vēl spēcīgāku argumentu Ukrainas atbalsta ierobežošanai, ņemot vērā, ka SBU diversiju rezultātus viņš līdz šim nav komentējis.
Ukraina provocē Krieviju, vienlaikus mudinot ASV palielināt spiedienu pret Maskavu. Un Trampam kļūst arvien grūtāk šim spiedienam pretoties - pat ASV Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Maiks Džonsons pirmo reizi paziņoja par savu atbalstu jaunu sankciju ieviešanai pret Krieviju.
Tomēr šāda Kijivas stratēģija ir samērā riskanta. Kad Džo Baidena pilnvaru termiņš tuvojās noslēgumam, Amerikas plašsaziņas līdzekļos tika organizēta brīdinoša mediju kampaņa par Krievijas kodolieroču izmantošanas draudiem. 2022. gada novembrī Turcijas izlūkdienesta mītnē Ankarā tā laika ASV CIP direktors Viljams Bērnss tikās ar Krievijas ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju Sergeju Nariškinu, lai brīdinātu Kremli par kodolieroču lietošanas sekām Krievijai. Pēc tikšanās ASV šo problēmu uz laiku uzskatīja par atrisinātu. Taču turpmākā notikumu gaita liecina, ka Kremlis ne tik daudz bija nobijies no Baltā nama pretpasākumiem, cik pašas ASV rosināja un piekrita savstarpēji piekāpties. Piemēram, Kremļa propagandas izdevumi šī gada februārī aktīvi komentēja publikācijas rietumvalstu plašsaziņas līdzekļos, kuri rakstīja, ka 2024. gadā ierobežotā palīdzība Ukrainai bija skaidrojama ne tikai ar Trampa antipātijām pret Zelenski un Ukrainu, bet arī ar iekšējām diskusijām Džo Baidena administrācijā, bažām par nekontrolētu konflikta eskalāciju.
Tagad Kremlim tuvie mediji akcentē, ka “pat Baidens baidījās no kodoleskalācijas, nemaz nerunājot par Trampu, kuram priekšā vēl kodolsarunas ar Irānu. Trampa “miera sarunu vedēja” starpniecība konfliktos var noslēgties nevis ar karadarbības iesaldēšanu, bet gluži otrādi - konfliktu eskalāciju ne vien Ukrainā, bet arī Tuvajos Austrumos. Tāpēc Ukrainas rīcība var likt Trampam atklāti nostāties pret Ukrainu. Kremlim tagad vajadzētu aktīvāk iesaistīties diplomātijā un izdarīt spiedienu uz Trampu, argumentējot to ar jautājumu: “Kā rīkotos Amerika, ja kāda valsts iznīcinātu duci tās stratēģisko bumbvedēju”?
Donalda Trampa bijušais padomnieks un galvenais stratēģis Stīvs Benons asi nokritizēja Ukrainas varas iestādes par ASV “ievilkšanu karā”: “Uzbrukums Krievijas stratēģiskajai aviācijai rada trešā pasaules kara draudus (..) Mēs tiekam ievilkti iespējamā trešajā pasaules karā, kas aizēno pirmos divus. Un tas notiek katru dienu visbriesmīgākajā veidā. Baltajā namā atzina, ka viņi netika informēti par ukraiņu plāniem. Viņi vienkārši ņēma un uzbruka Krievijas kodolieroču triādei, to neuzdrošinātos darīt pat ģenerālis Kērtiss Lemejs (ASV Stratēģiskās gaisa pavēlniecības tēvs, kļuva slavens ar bombardēšanas kampaņu Klusajā okeānā Otrā pasaules kara laikā - red.). Viņi padarīja nederīgus 40% krievu stratēģisko bumbvedēju, 41 no 100. Uzbrukums bija nekaunīgs, drosmīgs un viss tādā garā, bet tā nedrīkst. Valsts, kuru mēs sponsorējam un ar kuru mēs slēdzam darījumus, tagad mūs ievelk karā. Viņi uzskata, ka drīkst uzbrukt Krievijas teritorijai un iesaistīt mūs konfliktā ar Krieviju. Mūs iesaista konfliktā, kam var sākties metastāzes."
Šajā sakarā der atcerēties mūžībā aizgājušā leģendārā ASV jūras spēku flotes aviācijas un Vjetnamas kara veterāna, ASV senatora Džona Makeina (1936-2018) vēl tālajā 2014. gadā teikto: “Mana prognoze: Putina stratēģijas nākamais solis būs Ukrainas austrumu reģionu izolācija sauszemes koridora izveidei ar Krimu. Un tomēr mēs atsakāmies piegādāt Ukrainai ieročus un dalīties ar izlūkošanas datiem. Un tas viss tikai tāpēc, ka mēs nevēlamies "provocēt" Putinu. Faktiski, parādot savu vājumu, mēs tikai provocējam Putinu. Mums beidzot jāsaprot, ka Putina ambīcijas ir vecās Krievijas impērijas atdzimšanā.”
Jau tolaik viņš visu ļoti labi saprata, kamēr daudzi joprojām neapjēdz, ka Putinam vajadzīga impērija, bet mēģinājumi “nomierināt” Putinu beigsies ar pretēju rezultātu - Putins saprot tikai spēka valodu.
Pašreizējais konvencionālais karš notiek ar minimālu Krievijas stratēģiskās aviācijas spēku piesaisti kaujas operācijām - deklarēto mērķu sasniegšanai Kremlim pietiks arī ar atlikušo tehniku. Turklāt šī SBU speciālā operācija neradīs ievērojamu Krievijas “kodolieroču triādes” vājināšanos, jo tālā aviācija tajā ir trešā līmeņa elements un ir maz noderīga karadarbības veidiem, kuriem gatavojas Krievija.
Šī bija ar militārās diversijas metodēm paveikta politiska akcija ar provokācijas elementiem, un tās politiskie mērķi tika sasniegti. Neraugoties uz agresora ekonomisko un militāro pārākumu, notika Krievijas vājuma un neaizsargātības demonstrācija, Krievijas un Putina personīga pazemošana, panākta Krievijas impēriskās augstprātības un psiholoģiskā pārākuma nonivelēšana Ukrainas mierizlīguma sarunās - ne tik daudz publiskajā, cik sarunu slēgtajā daļā. Tā ir atbilde ne tikai Putina sarunu vedēja Medinska replikai, ka “nākamreiz mēs pieprasīsim vēl vairāk”, bet arī Trampam par jau sakramentālo “Zelenskim nav trumpju”. Protams, akcija stiprinās ukraiņu pašapziņu, ticību saviem spēkiem, ko gadiem nomāc nenoteiktība un neziņa par nākotni.
Iespējams, ka viens no diversiju kā politiskas akcijas galamērķiem bija iedrošināt eiropiešus aktīvākai rīcībai pret Kremli. Nepārprotami, ka Maskava gatavo atbildes pasākumus. Atteikšanās no tiem var tikt interpretēta kā atteikšanās no “sarkanajām līnijām”, kas nostādīs Kremli bīstamā un arī diezgan muļķīgā stāvoklī. Bet gandrīz jebkura liela mēroga atbilde būs saistīta ar upuru skaita pieaugumu civiliedzīvotāju vidū, kas mudinās sabiedrotos palielināt militāro palīdzību Ukrainai. Jebkurā gadījumā Ukraina spērusi soli, kas ar augstu varbūtības pakāpi mainīs notikumu attīstības trajektoriju un kara gaitu par labu vienai vai otrai pusei. Tā ir Krievijas specdienestu grandioza neveiksme, par ko agrāk vai vēlāk kādam būs jāatbild. Tā salīdzināma ar Izraēlas specdienestu fiasko pirms 2023. gada 7. oktobra notikumiem Gazas sektorā. Izslavētajiem Krievijas specdienestiem ar to milzīgajiem resursiem pusotru gadu palika nepamanīti diversanti, kas gatavoja uzbrukumu stratēģiskajiem bumbvedējiem. Izrādās, ka Putins savas valdīšanas gadu desmitos nav spējis izveidot pat īsti policejisku valsti, vien kaut kādu nožēlojamu tās parodiju, piemērotu vienīgi cīņai ar režīma opozicionāriem un miermīlīgiem demonstrantiem.
Nepārspīlējot uzbrukuma militāro nozīmi, svarīgs ir politiskais faktors. Šī ir provokatīva pļauka sejā, ko Kremlis nevar atstāt nepamanītu. Krievijai būs nepieciešama provokācijas mērogam atbilstoša atbilde. Bet pati atbilde savukārt var kļūt par provokāciju karadarbības turpmākai eskalācijai. Jo, kamēr Kremlī ir “kolektīvais Putins”, konflikta iesaldēšanas izredzes ir krietni mazākas par eskalāciju.
Ukrainas diversijas arī iezīmē vēl vienu pagrieziena punktu mūsdienu karamākslā. Mediji jau nodēvējuši SBU diversijas par krievu Pērlhārboru. Admirālis Jamamoto 1941. gada decembrī mainīja jūras kara koncepciju, uzbrūkot ASV “cietoksnim” trīs tūkstošus kilometru attālajās Havaju salās, kas kļuva par absolūtu šoku Amerikai, jo tā bija pārliecināta par savu pārākumu. Tas pats tagad noticis ar Krieviju - pārākumu zaudē tās stratēģiskā aviācija. Jo Ukraina radikāli mainīja spēles noteikumus.
Bet problēma ir tāda, ka stratēģisko pārākumu zaudē ne vien Krievija, bet arī tās pretinieki - NATO un sabiedrotie. NATO pārākumu pār Krievijas bruņotajiem spēkiem nodrošināja trīs komponentes - aviācijas, jūras spēku flotes un smagās bruņutehnikas pārsvars. NATO militārās aviācijas skaitliskais pārsvars, ieskaitot ASV spēkus, ir trīspadsmitkārtīgs, bet, neskaitot ASV, tas ir četras reizes lielāks. Savukārt Krievija pārspēj NATO citās bruņojuma komponentēs - lielgabalu gaļā, raķetēs, artilērijā un arī dronos. Un diemžēl tieši dronus Krievija attīsta un apgūst ļoti strauji. Problēma ir tāda, ka eiropieši īstermiņā vienkārši fiziski nespēs pilnībā nomaskēt vairākus tūkstošus militāro lidmašīnu pret dronu uzbrukumiem, ko iespējams saražot neilgā laikā. Savukārt kreisera “Moskva” gadījums parādīja, ka flotei iekšējā jūrā vispār nav nozīmes. Atliek tikai aviācijas bāzes kuģi un zemūdens flote. Proti, arī NATO pārākums salīdzinājumā ar Krieviju tagad šajā ziņā nav absolūts. Tas attiecināms arī uz stratēģiskajiem gaisa spēkiem pēc 1. jūnija.
Donalds Tramps Ukrainas diversijas komentēja pēc telefonsarunas ar Putinu 4. jūnijā: “Es tikko pabeidzu telefona sarunu ar Putinu, saruna ilga apmēram stundu un 15 minūtes. Mēs apspriedām Ukrainas uzbrukumu Krievijas lidmašīnām, kā arī dažādus abpusējos uzbrukumus. Tā bija laba saruna, bet tā nebija no tām, kas tuvākajā laikā ļaus panākt mieru. Putins ļoti apņēmīgi paziņoja, ka viņam būs jāreaģē uz nesenajiem uzbrukumiem lidlaukiem.”
Kīts Kellogs, ASV prezidenta īpašais sūtnis Ukrainas un Krievijas jautājumos: “Tas ir nopietns trieciens Krievijas tēlam (..) īpašā operācija, iespējams, palielina eskalācijas risku (..) pieaug riska līmenis (..) tā kā stratēģiskā aviācija ir viena no Krievijas federācijas kodolieroču triādes sastāvdaļām, tagad nav skaidrs, kā Krievija reaģēs uz šo operāciju (..) Pirmkārt, tas bija ļoti drosmīgs uzbrukums. Un kad jūs darāt ko tādu, ir skaidrs, ka riska līmenis palielinās. Mēs cenšamies no tā izvairīties. Mēs vēlamies novērst situāciju, kad riski kļūst tik augsti un turpina pieaugt, un tieši to mēs nevēlamies.”
Pats Putins par SBU 1. jūnija diversiju (ne)reaģēja sev jau ierastā manierē - nekavējoties noslēpās un klusēja, bet Kremļa propagandas TV ēterā cītīgi dzenāja vecus ierakstus ar vadoņa runām, tautā tā sauktos konservus. Bet klusē ne tikai Putins. Līdzi joprojām klusē arī visa Putina svīta - Drošības padome, Krievijas Aizsardzības ministrija un Ģenerālštābs, Federācijas padome un Valsts dome (vienīgi “alkoģenerālis” Guruļevs kaut ko nomurmināja, bet arī neskaidri). Nevienu neapņirdza deputāts - propagandists Puškovs, nevienam nepiedraudēja ārlietu ministrijas oficiālā seja Zaharova. Pazudis pat dežurējošais Putina runasvīrs Peskovs ar savu "prezidents saņem visu informāciju" un "Putins devis visus vajadzīgos norādījumus". Totāls, absolūts klusums. Izmisīgi centieni izlikties, ka vispār nekas nav noticis. Vienīgais, kurš pamodās, tiesa, ar divu dienu novēlošanos, bija galvenais Krievijas ienaidnieku “izbīļa kurinātājs”, Krievijas ziceksprezidents un tagadējais Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs, solot neizbēgamu atmaksu par Ukrainas triecieniem: "Viss, kam jāeksplodē, noteikti tiks uzspridzināts, un tie, kuri jāiznīcina, pazudīs."
Ir viena labi pamanāma likumsakarība: jo sāpīgāks trieciens - jo ilgāka ir ne tikai Putina, bet arī visa viņa valsts aparāta un propagandas mašinērijas kopējā klusēšana. Un tagad šī likumsakarība apstiprina, ka 1. jūnijā Krievija palaida garām patiešām graujošu triecienu. Tāpēc nav tik būtiski, cik bumbvedējus ukraiņiem izdevās iznīcināt - 12, 13, 20 vai 40. Fakts ir tāds, ka visa pasaule atkal ieraudzīja, ka karalis Putins ir kails. Un ka "varenā kodollielvara" nemaz tik varena nav. Un to vēlreiz parādīja Ukraina. Nevis Amerikas Savienotās Valstis, nevis NATO, nevis "visi apvienotie Rietumi", bet Ukraina.
