2025. gada 23.–26. maijā Krievija uzsāka savu lielāko uzbrukumu Ukrainai kopš kara sākuma. Vienīgi 24. maija naktī uz Kijevu tika palaistas sešas “Iskander-M/KN-23” ballistiskās raķetes, un Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēki visā Ukrainā notrieca 245 "Shahed" bezpilota lidaparātus.
“nra.lv” korespondenta reportāža no Ukrainas galvaspilsētas par tautas dzīvi ceturtā kara gada apstākļos.
No 23. līdz 25. maijam Kijiva svinēja savu 1543. gadadienu. Ukrainas galvaspilsētas dzimšanas diena, ko dēvē par Kijivas Krievzemes pilsētu māti, tiek svinēta maija pēdējā nedēļas nogalē, kad pilsēta ir īpaši skaista. Zied kastaņas un akācijas, čalo strūklakas, un pilsētā notiek daudzi svētku pasākumi. Pat ceturtais kara gads un briesmīgā apšaude, ar kuru Krievijas armija "apsveica" Kijivas iedzīvotājus, nespēja viņus apturēt. Apšaude parasti sākas ap pusnakti vai agrā rītā, un atkarībā no pilsētas rajona tā var būt ļoti biedējoša.
Cilvēki par apšaudi uzzina gan no sirēnām, gan no dažādām brīdināšanas sistēmām mobilajās lietotnēs un “Telegram” kanālos. Ukrainas Bruņoto spēku Gaisa spēku oficiālais “Telegram” kanāls ziņo, kādā virzienā un kam tiek uzbrukts.
Pretgaisa aizsardzība notriec lielāko daļu raķešu un dronu, taču joprojām ir upuri, ievainotie un tie, kas nonāk slimnīcā krampju dēļ, nespējot izturēt uzbrukumu radīto stresu.
Katru dienu nevainīgi cilvēki iet bojā no raķetēm un droniem, kuri uzbrūk civilajai infrastruktūrai. “Krievijas izraisītais karš turpinās jau vairāk nekā trīs gadus! Bet mēs turamies! Visa Ukrainas tauta ir apvienojusies cīņā par brīvību, neatkarību un Eiropas vērtībām! Ir daudz kritušo un ievainoto. Arī bērni ir gājuši bojā,” saka Iļja Hočs, Latvijas goda konsuls Čerņivcos. “Ukraina turas, neskatoties ne uz ko. Ir daudz iekšzemē pārvietotu personu, kas zaudējušas savas izpostītās mājas pastāvīgās bombardēšanas dēļ. Cilvēki drosmīgi turas. Ekonomika darbojas pat kara apstākļos. Brīvprātīgie palīdz frontei ar pārtiku un citām lietām! Dzīve turpinās.”
Lielākā daļa cilvēku jau tagad ir daudz mierīgāk reaģē uz dronu uzbrukumiem, taču ballistisko raķešu uzbrukums ir ļoti biedējošs. Kad pastāv ballistiski draudi, Kijivas iedzīvotāji cenšas doties uz bumbu patvertnēm, kas ir ierīkotas dažu māju pagrabos. Tāpat 52 Kijivas metro stacijas, pazemes autostāvvietas un pazemes ejas ir bumbu patvertnes.
Naktī, kad rodas ballistisku triecienu draudi, cilvēki dodas gulēt gaitenī vai vannasistabā. Ballistikas guļamkomplektā ietilpst matracis, spilvens un sega.
"Bērnudārzos un skolās ir patvertnes, un trauksmes laikā bērni tur uzturas. Dzīvojamās ēkās ne vienmēr ir patvertnes, un tuvākās ne vienmēr atrodas tuvumā. Vispopulārākais droši vien ir metro - trauksmes laikā tur izdala krēslus, un cilvēki sēž un gaida," saka Kijivas juriste un daudzu bērnu māte Katerina Gutgarta.
"Mūsu bērni ir iemācījušies pēc skaņas atšķirt, vai tā ir raķete vai drons. Žēl, ka viņi to nezina, bet visa Ukraina dzīvo no šī kara. Ukraina balstās uz Ukrainas armijas varonību, Ukrainas tautas pretošanos un starptautisko atbalstu no mūsu draugiem un partneriem, no kuriem viens ir Latvija," saka Ukrainas ārlietu ministra vietnieks Oleksandrs Miščenko.
Ukraiņi ir ļoti pateicīgi visām valstīm un cilvēkiem, kas ikdienā palīdz un atbalsta cīņu. Un viņi cer, ka visi solījumi par atbalstu un ieroču piegādēm tiks izpildīti. "Ļaujiet man izteikt dziļu pateicību un cieņu visiem Latvijas iedzīvotājiem par palīdzību, ko viņi ir snieguši un turpina sniegt Ukrainai! Mūsu Eiropas un Rietumu draugu palīdzība ir ļoti svarīga! Mums ir nepieciešami ieroči un reālas sankcijas pret agresoru," saka Iļja Hočs.
"Mūsu armijai nav pietiekami daudz artilērijas munīcijas, lai atvairītu visus Krievijas uzbrukumus. Šī problēma bija frontē, tagad tā ir pilsētās, pat galvaspilsētā - tā ziņo ārvalstu mediji un Ukrainas parlamenta deputāti," saka Kijivas advokāts Rostislavs Kravecs.
Ukraiņi saprot, ka viņi ir Eiropas Savienības vairogs. Pastāvīgi raķešu triecienu un jaunas ofensīvas Kijivai draudi. Pēc Ukrainas ārlietu ministra vietnieka teiktā, ja Ukrainai netiks sniegta pietiekama palīdzība, tad “Buča, Izjuma, Borodjanka un citas ukraiņu masu slepkavību vietas var parādīties jebkurā Eiropas pilsētā, kur ienāk “krievu pasaule”. “Latvija to jau ir piedzīvojusi 50 gadu okupācijas laikā: dažādās valsts daļās - Kurzemē, Latgalē, Rīgā - tika dokumentētas Padomju armijas pārstāvju pastrādātas slepkavības, izvarošanas, laupīšanas. Tāpēc Latvija un citas Baltijas valstis ir līderes starptautiskā atbalsta sniegšanā Ukrainai. Atmiņa par Padomju Krievijas zvērībām joprojām ir dzīva Latvijas tautā,” saka Miščenko.
Anatolijs Hrapčinskis ir Gaisa spēku rezerves virsnieks un elektroniskās karadarbības ražotāja direktora vietnieks. Viņš uzskata, ka munīcijas un ieroču trūkums Ukrainā ir tiešas sekas Rietumu kļūdainajam Putina rīcības novērtējumam un savu saistību neizpildei.
“2023. gadā ES solīja miljonu artilērijas šāviņu — mazāk nekā puse ir piegādāta. Un politisko strīdu dēļ ASV palīdzība tika iesaldēta uz vairākiem mēnešiem. To, ko mēs šodien redzam no jaunā Ovālā kabineta vadītāja, var droši saukt par sabotāžu,” saka Anatolijs Hrapčinskis. “Karš negaida. Ukrainas armija ir spiesta katru dienu taupīt munīciju, dažreiz pat neatklājot atbildes uguni. Tas mums maksā pozīcijas, dzīvības un laiku. Šī kara apmērus nav iespējams kompensēt tikai ar vienu. Katra partneru kavēšanās vai vilcināšanās ir tiešs zaudējums frontē.”
Dzīvei kara stāvokļa apstākļos ir savi noteikumi. Visas ar svētkiem saistītās brīvdienas tiek atceltas. No pulksten 00.00 līdz 7.00 ir komandantstunda, kad pārvietošanās Ukrainā ir atļauta tikai ar speciālām caurlaidēm. Komandantstundas atgādinājumi tiek sniegti, izmantojot mobilās lietotnes paziņojumus.
Katerina Gutgarta saka: “Mēs daudz strādājam, svētku dienās nav brīvdienu. Arī atvaļinājumi ir ierobežoti, taču cilvēki joprojām ceļo uz ārzemēm, tie, kuriem nav ierobežojumu. Katru dienu pulksten 9.00 ir klusuma brīdis upuru piemiņai. Lielākā daļa cilvēku apstājas metro. Tas ir obligāti visās skolās.” Trauksmes laikā satiksme uz tiltiem ir aizliegta, izklaides pasākumi ir apturēti un veikali ir slēgti. Krievijas raķetes vairākkārt ir trāpījušas iepirkšanās centriem dienas vidū, kad tur ir daudz cilvēku, tāpēc tagad trauksmes signālu laikā lielveikalu apsardze lūdz visus patverties.
Komandantstundas dēļ izklaides vietas tiek slēgtas agrāk, pirms pulksten 22.00. "Bet viss darbojas: teātri, kinoteātri, restorāni. Daudzos muzejos ekspozīcijas ir evakuētas, bet izstādes joprojām notiek. Kopumā tā ir normāla dzīve starp "ierašanās reizēm"," saka Gutgarta. "Ielidošana" ir nosaukums, kas dots raķetēm un droniem, kas trāpa dzīvojamām ēkām, birojiem, slimnīcām un vienkāršai civilai infrastruktūrai.
Vienlaikus cilvēkiem ir ļoti svarīgi dzīvot un uzturēt normālu dzīvi, saglabāt normalitātes sajūtu dzīvē. Dzīves sajūta ir ļoti svarīga visu to cilvēku garīgajam stāvoklim, kuri cīnās, lai zinātu, ka jūs aizstāvat normālu dzīvi.
"Mēs esam apņēmušies uzvarēt un ilgstoši pretoties. Cilvēki ir ļoti iesaistījušies kultūras dzīvē, lai atbrīvotos no ar karu saistītās pieredzes. Biļetes uz Kijivas teātriem un koncertiem tiek izpārdotas vairākus mēnešus iepriekš. Pirms kara tas nenotika! “Telegram” ir izveidotas īpašas grupas, lai apmainītos ar biļetēm vai pārdotu tās par pašizmaksu," saka Kijivas iedzīvotāja Tatjana Matjačaka.
Pēc viņas teiktā, starp pieprasītākajiem režisoriem šobrīd ir Ivans Urivskis un viņa lugas "Konotopa ragana", "Kaligula", "Makbets", "Meistars", kā arī Deivids Petrosjans un viņa lugas "Zeme", "Kasandra". “Modē ir lugas, kuru pamatā ir 19. un 20. gadsimta sākuma Ukrainas klasiķu, kā arī iepriekšējo gadu pasaules klasiķu darbi. Šie režisori ņem šos sižetus un pārnes to darbību uz mūsu laiku. Tas padara šādas lugas tik populāras,” saka Matjačaka.
Cilvēkus neuztrauc tas, ka gaisa trauksmes sirēnas gadījumā viņiem jāpamet zāle un viņi, iespējams, pat nenoklausīsies pārējo koncerta daļu. “Tieši tas notika mūsu “Okean Elzy” koncertā pagājušajā gadā, kad mūziķi pabeidza spēlēt daļu koncerta publikai, kas bija spiesta pamest zāli trauksmes signāla laikā tuvākajā Kijivas metro stacijā,” saka Matjačaka. Un vienu no pirmajiem koncertiem Kijivas metro pašā kara sākumā sniedza leģendārās grupas “U2” mūziķi Bono un The Edge, kuri ieradās atbalstīt ukraiņus kara laikā. Daudzi slaveni cilvēki regulāri apmeklē Kijivu, Harkivu, Ļvivu un citas Ukrainas pilsētas: bijušais ASV prezidents Džo Baidens un lielākā daļa Eiropas politiķu, Lielbritānijas princis Harijs, aktieri Šons Penns, Andželīna Džolija, Bens Stillers, dziedātāja Džoana Baeza un daudzi citi.
Kijiva ir milzīga pilsēta, kurā kopā ar tās priekšpilsētām pirms kara dzīvoja aptuveni četri miljoni cilvēku. “Kijiva ir nomaļa pilsēta, tāpēc dzīve šeit rit kā parasti: cilvēki dodas uz darbu, bērni apmeklē bērnudārzus un skolas,” saka Katerina Gutgarta.
Lai gan daudzi cilvēki evakuējās, lai izvairītos no kaujām, simtiem tūkstošu jaunu cilvēku ieradās galvaspilsētā cerībā atrast darbu, kas mazākās pilsētās gandrīz nepastāv. Tie ir bēgļi, kas bēg no Krievijas okupētajām un frontes līnijas teritorijām. Viņus sauc par "iekšzemē pārvietotām personām". Tas ir oficiāls statuss, ar kuru viņi var saņemt finansiālu palīdzību no valdības. Tās lielums pieaugušajiem ir divi tūkstoši grivnu, bet personām ar invaliditāti un bērniem - trīs tūkstoši grivnu. Saskaņā ar Ukrainas Nacionālās bankas datiem, pēc pašreizējā eiro un grivnas maiņas kursa, 47 UAH ir viens eiro.
Izrādās, ka iekšējiem bēgļiem paredzētās palīdzības apmērs ir mazāks par 50 eiro mēnesī.
Vidējā alga Ukrainā ir aptuveni 20 tūkstoši grivnu jeb 425 eiro mēnesī. Vidējā pensija ir nedaudz vairāk par sešiem tūkstošiem grivnu jeb 130 eiro.
Šī ir pieticīga nauda. Ducis olu maksā vienu eiro, kilograms vistas stilbiņu - 2-5 eiro, kilograms ābolu - 1,5 eiro, 180 grami sviesta - 2-3 eiro utt.
Netālu ir restorāni un veikaliņi, tie ir pilni ar cilvēkiem. “Ikdienišķība un atsvešinātība ir pārsteidzoša - tepat blakus, mūsu vidū, notiek karš, mājas tiek iznīcinātas, cilvēki mirst, un cilvēki tuvumā dzīvo tā, it kā nekas nebūtu noticis, it kā nebūtu kara vai nāves gadījumu. Viņi strādā, staigā, precas, dzemdē bērnus, audzina viņus tā, it kā karš beigtos rīt, tas ir, viņi negatavo savus bērnus un mazbērnus nākamajiem kariem, jo šis karš, manuprāt, ir uz ilgu laiku,” saka disidents un ebreju sabiedriskais darbinieks Džozefs Zisels. “Atsvešinātība glābj no PTSS. Tā rada telpas slāni starp cilvēku un karu, kas gandrīz nelaiž cauri kara skaņas un attēlus.”
Ukrainā pastāv gan tieša, gan slēpta inflācija. Kopš kara sākuma 2022. gadā pārtikas cenas grivnās ir pieaugušas divas līdz četras reizes. Preču cenas ir pieaugušas, un preču iepakojums ir kļuvis daudz mazāks. Pirms kara tie galvenokārt bija kilogramu vai litru iepakojumi, tagad šis svars ir 400-800 gramu, bet saulespuķu un kukurūzas eļļai - 500-900 mililitru.
Bet tie, kas atceras kara pirmās nedēļas, nesūdzas. Jo tajā laikā Kijivā vispār nebija nekādu produktu. “Pirmā lieta, ko krievi izdarīja 2022. gada februāra beigās, bija pilnīga visu noliktavu bombardēšana netālu no Kijivas un citām pilsētām ar pārtiku, saldētiem produktiem, gaļu, tā ka nebija nekā. Un veikalu plaukti bija pilnīgi tukši. Harkivā viņi pilnībā bombardēja reproduktīvās medicīnas klīniku, kur tika glabāti simtiem tūkstošu cilvēku paraugi no visas Austrumeiropas, ne tikai no Ukrainas,” saka Inna Kovala, enerģētikas žurnāliste un Hārvarda universitātes absolvente. Viņa atceras, ka no kara sākuma 2022. gada februārī līdz 2022. gada marta beigām nebija normālu pārtikas vai zāļu krājumu. Toreiz daudzi cilvēki nomira nespējas saņemt ārstēšanu dēļ.
Pašlaik Kijivā un citās pilsētās ir nopietns ārstu trūkums. Daļa tika mobilizēta uz fronti, daļa devās darbā uz Eiropu un citām valstīm.
Cilvēki sāka pirkt pārtiku tikai nākamajām dažām dienām. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, 2023.-2024. gadā bija elektroenerģijas padeves pārtraukumi, un piena produkti, zivis un gaļas produkti varēja vienkārši sabojāties. Otrkārt, viņi jebkurā brīdī var paziņot par jaunu ofensīvu Kijivā un evakuāciju.
"Manā grozā nav īpašu izmaiņu pārtikas daudzveidības ziņā, vienīgi es pārstāju pirkt drēbes un sāku pirkt mazāk pārtikas. Es pērku atlaides pārtiku, ko varu apēst vakarā vai rīt," saka Inna Kovala.
Neskatoties uz karu, Ukrainā notiek darījumi, un ārvalstu investori sadarbojas ar šo valsti. Šajā ziņā valsts ekonomiku var salīdzināt ar Izraēlas ekonomiku. Piemēram, maija beigās Azerbaidžānas holdings “Neqsol Holding” saņēma atļauju iegādāties lielāko titāna ražotāju. Īru uzņēmums CHR iegādājas divas cementa rūpnīcas Ukrainā.
Ivans Sviteks ir čehu investors, baņķieris, Ukrainas “Unex” bankas izpilddirektors un akcionārs. Viņš stāsta, ka līdz ar kara sākumu viņam radās pilnīgi jauna pieredze, kas pārsniedza klasiskās vadības ietvarus. “Šī ir ikdienas risku pārvaldība: mums ir bijis jāpielāgojas pēkšņām ārējām izmaiņām, no apšaudēm līdz strāvas padeves pārtraukumiem. Mēs pārdzīvojām hakeru uzbrukumu, kas būtiski ietekmēja mūsu darbu. Mēs zaudējām savas bankas filiāles, kas atradās apgabalos, kur tagad notiek militāras darbības. Aprīkojums, kas tika nomāts caur mūsu banku, palika okupētajās teritorijās. Bet tas nav nekas salīdzinājumā ar cilvēku dzīvībām: mēs zaudējam savus darbiniekus un klientus frontes līnijās; mūsu darbinieki katru dienu riskē zaudēt savas mājas, veselību un dzīvību,” saka Sviteks.
“Neskatoties uz visu iepriekšminēto, mēs turpinām strādāt Ukrainā — tajos reģionos, kas ir relatīvi droši. Mēs pielāgojam savus produktus un pakalpojumus klientiem: attālinātu kontu atvēršanu, iespēju izņemt skaidru naudu elektroenerģijas padeves pārtraukumu laikā, un mēs izstrādājam īpašus nosacījumus militārpersonām. Ir svarīgi saglabāt pretkrīzes vadību nemierīgos apstākļos un ātri pieņemt lēmumus nenoteiktos apstākļos. Ukraina ir tirgus ar lielu potenciālu, taču šodien tas ir ārkārtīgi nestabils. Pirms investēšanas ir rūpīgi jāizsver viss,” saka Ivans Sviteks.
Mazajiem uzņēmumiem galvenais uzdevums ir saglabāt sevi un savus klientus, kad pieaug nodokļi. “Līdz 2025. gadam mazie uzņēmumi, individuālie uzņēmēji, varēja maksāt tikai vienreizēju nodokli 1600 grivnu apmērā. Tagad mums ir jāmaksā vienreizējs nodoklis 1600 grivnu apmērā, vienreizēja sociālā iemaksa 1700 grivnu apmērā un militārais nodoklis 800 grivnu apmērā. Kopā: 4100 grivnas,” saka Ludmila, kafejnīcas īpašniece Kijivā.
“Ukraiņiem ikdienas dzīvē kara laikā vissvarīgākais joprojām ir ģimenes drošība, tuvinieku un sabiedrības atbalsts, piekļuve sociālajiem pakalpojumiem, iespēja strādāt un būt noderīgam. Pieaug izpratne par vienkāršu lietu vērtību: gaisma, ūdens, klusa diena. Cilvēki ir kļuvuši izturīgāki, atbildīgāki un vienlaikus jutīgāki pret citu sāpēm,” saka Jeļena Višņakova, Latvijas Republikas goda konsule Čerņihivā.
Lielākā daļa ukraiņu pastāvīgi palīdz frontei un tiem, kam nepieciešama palīdzība: ievainotajiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, bērniem, slimniekiem, bezpajumtniekiem, dzīvnieku patversmēm. Naudas sūtīšana militārpersonu un brīvprātīgo atbalstam jau ir ikdienas aktivitāte miljoniem ukraiņu aizmugurē, kuri kopš 2022. gada februāra ziedo laiku, enerģiju un naudu. Starp viņiem ir Kristīna Katrakisa, viens no Ukrainas simboliem. Viņa bija Neatkarības skulptūras, jaunās Ukrainas galvenā simbola, kas rotā stēlu Neatkarības laukumā, modele.
Kopā ar vīru Romanu, dēlu Marku un līdzīgi domājošu cilvēku komandu Kristīna Katrakisa attīsta labdarības fondu “Esi gaisma”, kas kopš kara sākuma ir palīdzējis frontei, militārpersonām, tūkstošiem cilvēku un bērnu frontes līnijās, slimnīcām un tā tālāk.
“Kremļa taktika ir psiholoģiski nogurdināt cilvēku tiktāl, ka viņš baiļu un noguruma dēļ piekrīt visam. Tā rīkojās VDK un nacisti - viņi katru dienu veda cilvēkus uz nāvessodiem, bet paši šāva ar tukšām patronām. Un tu sāc domāt: nu kad tas beidzot notiks… Mana vecmāmiņa, kura pārdzīvoja nacistu okupāciju un nometnes, reiz teica: “Kara laikā viss šķiet pavisam citādi, un tas, kas normālos apstākļos šķistu “neiespējams”, kļūst iespējams.” Cilvēki mīl vairāk nekā jebkad agrāk, ienīst vairāk nekā jebkad agrāk, radinieki nodod, bet svešinieki glābj. Katrs mirklis ir kā pirmais un pēdējais. Tu vienkārši dzīvo stiprāk!
Aleksandrs Miščenko uzskata, ka neviena valsts nav gatava šādam dzīvesveidam. “Grūti iedomāties jebkuras miermīlīgas nācijas reakciju, ja kaut viena ballistiskā raķete nokristu tās galvaspilsētas centrālajā laukumā. Eiropas interesēs ir apbruņot Ukrainas armiju un atbalstīt Ukrainas tautu, lai Krievijas teroristu, izvarotāju un noziedznieku armija nekad nešķērsotu Ukrainas robežas. Runa nav tikai par Eiropas morālo pienākumu palīdzēt Ukrainai, bet arī par to, ka mēs esam viena vesela. Mēs visi, eiropieši, piedzīvojām Krievijas uzbrukumu, un mums visiem ir jācīnās pret Krievijas diktatoru,” saka Ukrainas ārlietu ministra vietnieks Oleksandrs Miščenko.
“Valstis, kas atrodas tālu no Krievijas robežām, dažkārt naivi tic, ka ir iespējams saglabāt neitralitāti un dzīvot mierīgu dzīvi. Diemžēl tas vairs tā nebūs. Putina agresiju var apturēt tikai ar visu mūsu, eiropiešu, kopīgiem spēkiem. Un es ticu, ka tieši tas arī notiks. Kopā mēs uzvarēsim. Kopā Uzvarēsim!”
