Donalda Trampa iniciēto Ukrainas mierizlīguma sarunu izgāšanās iezīmē kara turpināšanos un vēl lielākus draudus globālajai drošības sistēmai – šādas un līdzīgas atziņas lasāmas Krievijas opozīcijas un Kremļa propagandistu komentāros.
Politologs un bijušais Putina runu autors Abass Gaļamovs (atzīts Krievijā par nevēlamu personu, ārvalstu aģentu): “Putins saņēma no Trampa carte blanche jaunai militārai ofensīvai Ukrainā. ASV prezidents nevēlējās apturēt savu Kremļa sarunu biedru Putinu, kaut tāda iespēja viņam noteikti bija. Notikumu attīstības loģika pēc Putina telefonsarunas ar Trampu ietilpst frāzē: beidzamo mēnešu dominējošie politiskie faktori atkal ņēmuši virsroku pār militārajiem. Tramps, piemēram, varēja rosināt ASV Kongresā jaunu likumprojektu par bruņojuma piegādēm Ukrainai un pastiprināt sankciju spiedienu uz Krieviju, atliekot likuma stāšanos spēkā līdz miera sarunu beigām un uguns pārtraukšanas laikā. Ja Tramps to paveiktu, Putinam būtu nesalīdzināmi grūtāk karadarbību turpināt - tās cena būtu pārāk nesamērīga: riskēt, lai sagrābtu dažus procentus Ukrainas teritorijas? Taču pagaidām Putins var droši mēģināt virzīties tālāk: viņš neko nezaudē. Viss, kas tiek prasīts no Putina - rituāla ievērošana. Laiku pa laikam viņam publiski jārunā par vēlmi pēc iespējas ātrāk panākt mieru un apturēt karu. Ja agrāk Putins savus plānus izziņoja tikai bravūrīga uzvarētāja tonī, tad turpmāk, visticamāk, Putinam būs jāizmanto viņam tik šķebinošais vārds “kompromiss”. Bet uz ilgu laiku tas nav - situācija var ļoti ātri mainīties. Sarunu ar Amerikas līderi Putins komentēja gandrīz vai sensacionāli: “Jautājums, protams, ir tāds, ka Krievijai un Ukrainai jādemonstrē maksimāla vēlme pēc miera un jāatrod kompromisi, kas būtu pieņemami visām pusēm.” Iepriekš viņš grasījās Ukrainu uzvarēt, nevis meklēt kompromisus, kur nu vēl tādus, “kas būtu pieņemami visām pusēm”. Tāpēc Putina komentārs kaut kādā ziņā ir sensacionāls - bet tie ir tikai vārdi. Faktiski jau nekas nav mainījies. Tā ka var karot tik tālāk, bet tagad labāk bez lieka patosa - bez nevajadzīgiem draudiem Rietumiem, bez mierīgo Ukrainas pilsētas apšaudēm, bez upuriem civiliedzīvotāju vidū.”
Krievu publicists un politologs Vladimirs Pastuhovs raksta: “.. daži vārdi par "cerību gaidām" Ukrainas miera sarunu turpinājumā. Neviens jau nesola, ka tās rezultēsies ar “godīgu mieru”. Izvēle ir tieši pretēja: “negodīgs miers” vai “godīga kara turpinājums”. Ukrainā un Eiropā ir visai izplatīts stāsts par miera panākšanu caur spēku, kam ir zināms pamatojums. Taču spēku līdzsvars mainās un parasti miers, kas nav panākts ar uzvaru kaujas laukā - un tieši tāds ir Ukrainas kara gadījums -, ir spēku līdzsvara punkts, ko “miera sarunu vedēji” formāli iztēlojas, samērojot karotāju savstarpēji nesavietojamās prasības. Ja raugās no šī skatu punkta, pastāv divi pamata scenāriji: spēku līdzsvars vēl nav izveidojies principā, un tāpēc karš turpināsies, neskatoties uz visiem “miera uzturētāju” centieniem, vai, ja tāds ir un pastāv mierizlīguma iespēja, tad vajadzīga abpusēja politiska griba, kas atzīst šo spēku līdzsvaru un izvēlas karadarbības vietā mieru - pagaidu vai pastāvīgu. Kaut gan Korejas pieredze rāda, ka pagaidu miers var būt arī drošāks par pastāvīgu mieru. Vērtējot sarunas Stambulā, kam sekoja Trampa telefona zvans Putinam, tika izrādīta politiskā griba kara pārtraukšanai, bet nav ne spēku līdzsvara, ne arī acīmredzama un izšķiroša spēku pārsvara kādai no pusēm. Tāpēc visdrīzāk, kaut arī izredzes nelīdzinās nullei, visu sarunu centienu rezultāts būs sarunu procesa neveiksme. Stambulas sanāksme notīrīja laukumu Krievijas un Ukrainas sarunām, nav svarīgi - divpusējām vai ar starpniekiem, par ko pirms pāris mēnešiem nevarēja būt vispār nekādas runas. ASV līderu telefonsaruna ļāva noskaidrot vienošanās iespējas, tās ietvaru. Krievija neies uz pamieru bez sākotnēji izvirzītajiem nosacījumiem, ASV nepiekāpsies, kamēr nenotiks uguns pārtraukšana. Paredzams, ka sarunu nākamajā posmā tomēr notiks diskusijas par pamiera nosacījumiem, kas veiksmes gadījumā tiks parakstīti vienlaicīgi ar memorandu par kara beigām, kaut arī saturiski tas atgādinās “Brestas mieru” “Minskas protokola” formā. Tramps ir samierinājies šo “realitāti” un tagad mudinās Ukrainu un Eiropu uz piekāpšanos prasībām, no kurām tās gatavas atteikties apmaiņā pret pamieru vai mierizlīgumu. Tā bija “Trampa darījuma” sākotnējā jēga, un šajā ziņā viņš joprojām ir konsekvents. Ir visai dīvaini apgalvot, ka Putins “pielauza” Trampu, jo no sarunu sākuma abu viedokļi sakrita un līdz šim viņi spēlē tandēmā. Izmaiņām jānotiek, kad viņu starpā sāksies domstarpības.”
Krievijas propagandas mediji beidzot atplaukuši: “Mēs esam brīdī, kad spēku samērs strukturāli mainās - kad Krievija atkal tiek uzskatīta nevis par “izaicinājumu pasaulei”, bet obligātu globālā līdzsvara elementu. Trampa paziņojums, ka Krievijas izslēgšana no G8 bijusi stratēģiska kļūda, - tā ir ne tikai pagātnes revīzija, bet arī ASV jaunās ārpolitikas programmas ietvars. Uz aktīvu sarunu fona ar Kremli un mēģinājumiem vienoties par Ukrainas konflikta atrisināšanu tas ir nozīmīgs mājiens ASV - Krievijas divpusējo attiecību restartam. Vašingtona atzīst, ka bez Maskavas nedarbojas globālās drošības sistēma. Mēs runājam par atgriešanos pie "lielo spēlētāju" loģikas, kuri agri vai vēlu nonāk pie kompromisa. ASV līderis atzīmēja, ka viņa telefona sarunas ar Krievijas kolēģi iezīmēja "lielu miera progresu". Bet sarunas ir tikai neliela daļa no plašās ASV un Krievijas divpusējo attiecību un komunikācijas kanālu atjaunošanas stratēģijas “visaptverošai sadarbībai” - tirdzniecībai un sankciju atcelšanai. ASV faktiski apstiprina gatavību izbeigt konfliktu apmaiņā pret Krievijas atgriešanos globālajā ģeopolitiskajā arhitektūrā. To apliecina arī ASV valsts sekretāra Marko Rubio teiktais: “Ir bezatbildīgi, kad divas lielākās kodolvalstis nesarunājas.” Te jāpiemin Karību jūras krīze, kad, pateicoties komunikācijas kanālam Maskava - Vašingtona, izdevās novērst globālo katastrofu. Pašreizējo notikumu kontekstā šāda retorika iegūst krietni pragmatiskāku nozīmi: tā ir Krievijas nevis kā problēmas, bet kā institucionāli līdzvērtīga partnera atzīšana, kas spēj garantēt stabilitāti svarīgāko globālo drošības problēmjautājumu risināšanā, sākot no kodolbruņošanās eskalācijas atturēšanas politikas līdz pat energoresursu loģistikai.”
Ne mazāk nozīmīgs ir cits Rubio paziņojums: “ASV nesniedza Ukrainai militāras garantijas apmaiņā pret resursu darījumu. Šis signāls tiek adresēts vienlaikus vairākām mērķauditorijām. Pirmkārt, Kijevai - kā apstiprinājums, ka Ukraina nav subjekts, bet maiņas kārts lielvalstu darījumā. Otrkārt, Eiropai - kā brīdinājums, ka ASV negrasās iestigt svešā konfliktā. Un visbeidzot, Krievijai kā ielūgums uz “jauno reālismu”, kur Ukrainai ierādīta vieta ārpus ASV un Krievijas attiecību restarta.
Tramps paļaujas uz attiecību formāta Vašingtona - Maskava atjaunošanu kā svarīgāko ģeopolitisko lēmumu pieņemšanas kanālu, kur Ukraina ir sarunu un tirgošanās objekts. Savukārt Krievijai paveras iespēja panākumus kaujas laukā konvertēt politiskos līgumos. Tāpēc formulējumi ir tik svarīgi: ne tikai “izslēgšana no G8”, bet arī “kļūda”.”
“ASV - Krievijas sarunas par Trampa un Putina tikšanos valstu attiecību restartam ir galīgās saskaņošanas stadijā. “Restarta samits” radikāli mainīs Krievijas un Amerikas attiecības un to loģiku. Tiek apspriests ne tikai Ukrainas konflikts - Maskava un Vašingtona gatavo kompleksu vienošanos paketi, kurā iekļautas valstu nozīmīgākās sadarbības jomas: tiks atsākts ieroču kontroles dialogs (ieskaitot konsultācijas par ASV un Krievijas kodolieroču kontroles līgumu START), saskaņoti ekonomiskās sadarbības principi, panāktas vienošanās par sankciju atcelšanu un ietekmes sfēru pārdali, apspriesta atteikšanās no konfrontācijas politikas un konfliktu noregulējuma mehānismu izstrāde.
Jaunais ASV - Krievijas līgums funkcionāli atgādinās Helsinku vienošanās, pielāgotas XXI gadsimta situācijai. Tramps par spīti milzīgajam ASV “deep state” spiedienam negrasās atteikties no sadarbības un dara visu, lai panāktu divpusēju darījumu ar Maskavu, kas uzņemsies Vašingtonas svarīgākā sabiedrotā lomu konfrontācijā ar Pekinu un globālistiem. Krievija un ASV darbojas kā divas lielvaras, apzinoties konfrontācijas iespējamās robežas, un atgriežas pie atturīga interešu savstarpējas atzīšanas formāta. Tāpēc gaidāmajā ASV un Krievijas līderu sanāksmē būs runa ne tikai par attiecību normalizāciju - tā iezīmēs neatgriezeniskas ģeopolitiskās izmaiņas pasaulē. Mēs esam pasaules globālās kārtības transformācijas priekšvakarā ASV un Krievijas interesēs.”
Kremlim tuvie mediji pludina informāciju, ka Putins telefonsarunā ar Trampu sūdzējies par ES līderu un NATO vadības "murgainajiem paziņojumiem" par iespējamo Krievijas uzbrukumu.
Avoti, kas pazīstami ar abu valstu vadītāja sarunas detaļām, apgalvo, ka "šai tēmai tika pievērsta īpaša uzmanība - tās apspriešanai tika veltītas apmēram 20 minūtes". Putins apliecinājis ASV prezidentam, ka Krievijai nav un nevar būt uzbrukuma plānu rietumvalstīm ne īstermiņā, ne ilgtermiņā:
"Tam vienkārši nav nekādu priekšnoteikumu - nav nedz teritoriālu strīdu, ne citu iemeslu. Pat rusofobijas bums kaut vai tajās pašās Baltijas valstīs nesen ir noplacis, tāpēc šādiem konfliktiem nav saskatāmi pat hipotētiski iemesli. Krievijai nav nekādas motivācijas tik neapdomīgai rīcībai - arī Kremlī nesēž muļķi un labi saprot, ka NATO izmantos visus pieejamos militāros resursus, lai aizsargātu jebkuru alianses dalībvalsti.”
Tramps atbildējis, ka ASV ciena Krievijas Federācijas nostāju, bet nav gatavas ticēt tikai vārdiem un papildus šādiem vārdiskiem apliecinājumiem paļausies arī uz izlūkošanas un sabiedroto sniegto informāciju.
Krievijas prezidents sarunās ar Donaldu Trampu un viņa palīgiem bārstījies ar vēsturiskiem stāstījumiem, izmantojot Trampa nezināšanu par Ukrainu, raksta amerikāņu žurnāls.
“Lai pretotos Putina manipulāciju tehnikai pie sarunu galda, nepieciešama izpratne par faktiem. Neraugoties uz Ukrainas un Eiropas diplomātu mēģinājumiem Trampu šādiem kontaktiem sagatavot, Baltais nams nereti izrādīja vienaldzību par detaļām un dziļāku konteksta izpratni - tas rezultējās ar publiskiem misēkļiem. Piemēram, nesenajās sarunās ar Eiropas vadītājiem Tramps nekavējoties aicināja uz sarunām par pamieru, aizmirstot, ka tās norisinās jau vairākas dienas. Bet Stīvam Vitkofam martā radās grūtības nosaukt Ukrainas reģionus, uz kuriem pretendē Krievija. Kad Trampam neizdevās panākt ātras kara beigas, viņš pēkšņi atklāja, ka tas viņam ir pārāk sarežģīts pasākums, lai spētu ietekmēt tā gaitu. Šķiet, ka Tramps vairs nav ieinteresēts izdarīt spiedienu ne pret vienu no karojošām pusēm, lai panāktu mieru,” rezumē žurnāls.
Putins atteicās no pamiera, mētājās ar ultimātiem, bet Tramps to visu vēroja, pieņēma un turpināja neko nedarīt - izdarīt spiedienu uz Krieviju viņš negrasās, jo ir vieglāk izdarīt spiedienu uz upuri nekā agresoru. Tādā veidā ātri sasniedzot pseidorezultātu un sagādājot iespēju pastāstīt “vidēji statistiskajam” vēlētājam Oklahomā, cik veiksmīgi izdevies izbeigt karu Ukrainā. Trampam ir vienalga, kā beigsies karš Ukrainā, galvenais - lai tas vispār izbeidzas.
Putina stratēģija - karš līdz spēku izsīkumam, laika vilcināšana un nogaidīšana. Trampa stratēģija - darbības imitācija. Trampa pozīciju var mainīt tikai viņa personīgo un ASV Republikāņu partijas reitingu kritums.
Pateicoties Trampam, ASV strauji zaudē agrāko statusu, ietekmi, autoritāti un privilēģijas, kas šim statusam seko, piemēram, īpašo ASV dolāra un ASV parādsaistību statusu, pasaules cilvēkresursu un intelektuālā kapitāla (smadzeņu) pieplūdumu un koncentrāciju Amerikas Savienotajās Valstīs un daudz ko citu.
Ukrainas resursu izsīkums noritēs ātrāk nekā Krievijā, tas izraisīs negodīgas kara beigas.
Spēcīgo agresija pret vājākiem kļūs par normu. Strauji palielināsies valstu skaits, kas savai drošībai centīsies iegūt kodolieročus vai jaunus “Pastardienas ieročus” (piemēram, kosmosā). Bet tas palielinās to izmantošanas riskus agresijai pret citiem, nevis aizsardzībai. Melīga, amorāla un neprincipiāla lielvalstu politiskā elite var izraisīt jaunus globālus satricinājumus un kataklizmas.
“Eiropai Ukraina ir buferis ar Krieviju,” raksta Polijas iknedēļas ziņu žurnāls “Polityka”. Trīs gadus Rietumi ar ukraiņu rokām darbojās pret Maskavu. Tagad kļuvis skaidrs, ka pat eiropiešu “Labas gribas koalīcijas” spēki neglābs Ukrainu no nonākšanas Krievijas ietekmes sfērā. Eiropa var tikai samierināties. Krievija pievāks Ukrainu. Un Eiropas karspēks nepalīdzēs.
ASV militārais izdevums “19FortyFive”: “Eiropa piebeidz Ukrainu: katrs Briseles solis tuvina Kijivas kapitulāciju. Eiropa dzīvo fantāziju pasaulē, ka apņēmības pilnās runas var apturēt Krievijas ekspansiju Ukrainā. Faktiski Brisele, atsakoties no reālas diplomātijas, tikai tuvina Kijivas režīma nāvi. Bet Ukrainas militārā sakāve ir Eiropas "murga scenārijs".”
21. maijā tika atzīmēta fiziķa, padomju disidenta, Nobela prēmijas laureāta Andreja Saharova atceres diena. Zīmīgs šķiet viņa citāts, kas attiecināms arī uz pašreizējo lielvalstu līderu - pasaules likteņu lēmēju darbošanās motīviem: “Muļķa cilvēkā uzkrājas un kūsā milzu bioloģiskā enerģija. To nenomāc ne sirdsapziņa, ne šaubas. Viņa pašlepnums ir milzīgs, morāle tam sveša. Viņš var izdarīt jebko, bet jo īpaši tādu aizrauj destruktīvais iznīcināšanas un pasaules pārbūves azarts."
Un vēl. Tiem, kuri apgalvo, ka PSRS “pagājušā gadsimta 30. gados negatavojās agresīvam karam”, nav pat jāizlasa hrestomātiskās kulta rakstnieka Viktora Suvorova (Rezuna) Otrā pasaules kara vēstures grāmatas, pietiks ar tā laika “padomju pionieru rakstnieka” Arkādija Gaidara darbiem, kas piesātināti ar karu - burtiski dvako pēc tā. Visi šie Gaidara garadarbi pārblīvēti ar agresiju un varoņiem - militāristiem. Tajos nepārtraukti notiek kara apmācības, gatavošanās iebrukumiem, bērni mācās šaut un līmēt finiera tankus utt. Šos Staļina impērijas varoņus pārņēmusi totāla spiegošanas mānija un karojošas trakās mājas atmosfēra, kuras iemītnieki jebkurā brīdī gatavi doties un "atbrīvot darbaļaudis līdz pašai Atlantijas okeāna malai". Jeb, atceroties klasiķa spārnoto frāzi: “Krievijā 10 gadu laikā mainās viss, bet 200 gadu laikā - nekas.”
