Pirms 30 gadiem šajā laikā no Ukrainas tika vestas ārā un atdotas Krievijai tās atombumbas, raķetes un mobilie palaišanas kompleksi, kas tur atradās kopš padomju laikiem. Aizsākās nebeidzamas debates — vai pareizi, ka ukraiņi labprātīgi atteicās no kodolvalsts statusa?
Pēc PSRS likvidācijas Latvijai bija pašsaprotams, kas jādara ar mūsu teritorijā izvietotajiem padomju kodolieročiem: tā kā Krievijas Federācija pasludināja sevi par PSRS tiesību un saistību pārņēmēju, tad Krievijas armijai, izvācoties no Latvijas, jāsavāc sev līdzi visas atombumbas, starpkontinentālās ballistiskās raķetes no to pazemes šahtām, kā arī stratēģiskie bumbvedēji ar to nestajiem ieročiem, neskaitot visu citu veidu bruņojumu, kas arī jāizved. (Kāds latviešu politiķis, kurš tolaik strādāja Latvijas — Krievijas pārrunu grupā par karaspēka izvešanu, vēlāk rezumēja Latvijas pozīciju šādi: “Mēs uzstājām uz to, ka krievu armijai ir jāaizved līdzi visi un jebkuri ieroči, ekipējums, aprīkojums un viss pārējais. Neko nedrīkst atstāt pie mums, pat ne tādas lietas, kas varētu noderēt Latvijas armijai, jo tas krieviem dos ieganstu te atstāt kaut kādu savu kontingentu it kā apsardzes un uzraudzības nolūkos vai vēl kā citādi. Vēlākie notikumi Ukrainā ar krievu Melnās jūras flotes bāzi Krimā parādījuši, cik mūsu nostāja bijusi pareiza!”)
Krievi no Latvijas vēl īsti nebija sākuši izvest savus ieročus un kareivjus, kad neatkarību atguvusī Latvija jau 1992. gada 21. janvārī — tātad mazāk nekā mēnesi pēc PSRS formālās likvidācijas papīra parakstīšanas Belovežas gāršā — pievienojās vispasaules Kodolieroču neizplatīšanas līgumam (“Treaty on the Non-Proliferation of Nuclear Weapons”, kas pirmoreiz stājās spēkā 1970. gada 5. martā). Pavisam to parakstījušas 190 valstis, taču piecas šo līgumu nav ratificējušas: Ziemeļkoreja, Indija, Pakistāna, Izraēla un Dienvidsudāna. Pēdējā no tām ir pārāk jauna (neatkarību ieguvusi 2011. gadā), lai būtu paspējusi visas konvencijas ratificēt, trīs pārējās ir atklātas kodolvalstis, savukārt Izraēlas nostāja ir tīšuprāt izvairīga: uz jautājumu, vai Izraēlai ir izdevies izstrādāt savu atombumbu, tās oficiālā pozīcija ir: “Mēs neatbildam uz šo jautājumu!”
Budapeštas memorands par drošības apliecinājumiem patiesībā sastāv no četriem identiskiem politiskajiem nolīgumiem, kas parakstīti 1994. gada 5. decembrī Budapeštā notikušajā Eiropas drošības un sadarbības konferencē. Trīspusējo papildu vienošanos pēc saskaņošanas janvārī vēlreiz Maskavā parakstīja Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks, Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins, ASV prezidents Bils Klintons. Dokumenti bija nepieciešami, lai Baltkrievija, Kazahstāna un Ukraina varētu parakstīt Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, un vēlāk pievienojās kodolvalstis Francija un Ķīna, dodot savus drošības apliecinājumus vēl atsevišķos dokumentos. Apvienotā Karaliste kļuva par vēl vienu garantu Budapeštas memorandam.
PSRS laikā Baltkrievijā un Kazahstānā izvietoto kodolieroču skaits bija pārāk mazs, lai to izvākšana sagādātu grūtības. Ukrainas gadījumā tikai pirmā partija vien veidoja 200 kaujas galviņu, un procesam kopumā bija nepieciešami vairāki gadi. Par kodolieroču labprātīgu atdošanu Ukraina pretī saņēma krievu kodoldegvielu ukraiņu civilajām atomelektrostacijām, taču šī vienošanās daļa kādu laiku palika nepubliskota, jo krievi negribēja, lai baltkrievi un kazahi arī sāktu prasīt kodoldegvielu.
Budapeštas memorands ir tipisks sava laikmeta liecinieks — Ukraina rādīja priekšzīmi citām valstīm, atsakoties no kodolieroču izvietošanas savā teritorijā, un lielvalstis sacentās savā starpā, lai kļūtu par šo dokumentu parakstītājām. Aukstā kara beigas tika apzīmogotas arī šādā veidā.
Valsts departamenta juristi Vašingtonā memoranda sagatavošanas gaitā tekstā iestrādāja vārdus “drošības apliecinājumi”, nevis “drošības garantijas”: ja ASV un Apvienotā Karaliste, vēlāk nākot klāt Francijas un Ķīnas parakstiem, dotu “drošības garantijas apmaiņā pret atteikšanos no kodolieroču izvietošanas”, tas nozīmētu militāra spēka lietošanu agresijas gadījumā, taču NATO valstis šādas garantijas sniedz pamatā viena otrai savā starpā saskaņā ar Ziemeļatlantijas līguma 5. punktu. Tāpēc arī “drošības apliecinājumi” dokumentu galaversijās. Ar šodienas acīm šķiet neticami, ka Krievijas Federācija pati kļuva par vienu no tām valstīm, kas parakstīja šos “drošības apliecinājumus” Ukrainai — diez vai parakstīšanas laikā, kad Krievija bija kļuvusi atvērta sadarbībai ar Rietumiem, bet tās prezidents Jeļcins bija liberālākais Krievijas līderis, kāds vien šīs valsts vēsturē bijis, kādam no Budapeštas memoranda gatavošanā iesaistītajiem varēja ienākt prātā, ka drošības garantijas būs nepieciešamas pret vienu no dokumentu parakstījušajām pusēm, kas pati apņēmusies šīs garantijas sniegt…
Ukrainas sabiedrībā memorands izsauca zināmu skepsi jau parakstīšanas brīdī, bet kopš Krimas aneksijas 2014. gadā liela daļa sabiedrības uzskatīja, ka Budapeštas memorands ir izgāzies, jo nav spējis atturēt Krieviju no agresijas. Vēsture parādījusi, ka Ukraina darījusi nepareizi, atsakoties no kodolieročiem. Uz tobrīd vēl nenovāktajām Maidana barikādēm bija izliktas karikatūras, kas attēloja Budapeštas memorandu kā tualetes papīra rulli. Kā nekā memorandā ietverti šādi punkti:
Ukrainā (un ārpus tās) viens no stingri izplatītiem viedokļiem ir tāds, ka memorands ir izgāzies, jo neesot atturējis Krieviju no uzbrukšanas. Turklāt krievu kodolieroči atkal ievesti un izvietoti Baltkrievijā — līdzīgi kā PSRS gados. Pat Bils Klintons 2023. gadā izteicis nožēlu, ka savulaik piedalījies dokumentu parakstīšanā. “Neviens nedomā, ka krievi būtu pamanījušies veikt savas izdarības, ja Ukrainai joprojām būtu tās [kodol]ieroči,” ASV eksprezidents sacījis intervijā Īrijas sabiedriskajai raidorganizācijai RTE.
Un vienlaikus tas pats Budapeštas memorands var tikt vērtēts diametrāli pretēji. Lai arī tas nedeva cietas “drošības garantijas”, reālajā notikumu gaitā ASV, Apvienotā Karaliste un Francija ir stingri nostājušās Ukrainas pusē, palīdzot ar ieročiem, munīciju, lādiņiem, kareivju apmācību, izlūkdatiem, humāno palīdzību un visu pārējo. Pat Donalda Trampa mētāšanās un haotiskie lēmumi nav izbeiguši ASV militāro palīdzību ukraiņiem. Faktiski šo valstu sniegtais atbalsts Ukrainai iziet ārpus 1994. gada dokumentā noteiktajiem “drošības apliecinājumiem”, lai arī par pilnvērtīgām “drošības garantijām” runāt vēl nevaram — rietumvalstis nedrīkst atklāti pieteikt karu Krievijai, kamēr Kremlis nav militāri uzbrucis Budapeštas memoranda garantētājām. Pat vēlākā papildu parakstītāja Ķīna uzvedas tādos veidos, ko var pielīdzināt Budapeštas memoranda tādai kā vispārīgai ievērošanai lielos vilcienos: ķīnieši atklāti neatbalsta Krieviju militāri, ierobežojuši arī civilo preču eksportu uz Krieviju, vairāk ražo un piegādā dronus ukraiņiem nekā krieviem un kopumā diplomātiski darbojas savās pašu interesēs, starptautiskajā arēnā nepalīdzot Kremlim — un tas principā šajā situācijā ir sasniegums. Komunistiskā Ķīna ar saviem resursiem varētu taču atklāti nostāties Kremļa pusē, tā kā Ziemeļkoreja, un tai neko īsti padarīt nevarētu.
Budapeštas memoranda periodu Ukrainā savulaik ar svaigu ārpusnieka skatu parādījis neviens cits kā Džekijs Čans, kura 1996. gada filmas “First Strike” notikumi lielākoties risinās Ukrainā. Šajā filmā jau tolaik tālredzīgi uzpeldēja visas tās problēmas, kas vēlāk izgaismojās reālajā dzīvē — stratēģisko ieroču kontrole, Krimas jautājums, globālās organizētās noziedzības saplūšana ar Krievijas interesēm un Krievijas FSB ģenerāļu vadošā loma šajā procesā. Šo filmu ieteicams noskatīties vēlreiz — ar šodienas acīm tā izskatās vēl interesantāka nekā pirms gandrīz 30 gadiem.
