Ukrainas armijai izdevies atgūt 16 kvadrātkilometrus Pokrovskas virzienā. Tikmēr jau trešo mēnesi Krievijas armijai atkārtoti neizdodas ielauzties un nostiprināties Sumu un Harkivas apgabalos. Vladimirs Putins sadusmojies atsauca paša pasludināto pamieru. Šie apstākļi liecina par kārtējām izmaiņām karadarbībā.
Pirms nu jau vairāk nekā trim gadiem izgāžoties sākotnējam “zibenskaram” un piedzīvojot sakāvi Kijivas, Harkivas, Čerņihivas un Sumu apgabalos, iebrucēji pazaudēja milzīgus materiālos resursus un personālsastāvu. Tiem nepaspējot nostiprināties arī citos ieņemtajos apgabalos, ukraiņi 2022. gada vasaras zibenīgajā prettriecienā vispirms veica māņu uzbrukumu no Visokopiļjas mazpilsētas uz Hersonas lielpilsētas pusi, tad īstajā triecienā vispirms atbrīvoja teritorijas no Harkivas uz Donbasa pusi, bet pēc tam arī izdzina krievus no Hersonas. Un tad viss iestrēga.
Sākās savstarpējas novājināšanas un resursu izsmelšanas karš. Pirmajos kara desmit mēnešos Krievija bija pazaudējusi lielāko daļu no tās profesionālā dienesta un kontraktnieku armijas, kas 24. februārī sāka iebrukumu — visi atceras, kā jau pirmajā pilnmēroga kara ziemā uzbrucēji vervēja ārzemju algotņus un pašmāju cietumniekus. Karot līdzvērtīgos apstākļos Krievijas armija nekad vēstures gaitā nav pratusi, bet jo īpaši neprot manevrējošu karadarbību kustībā — lietu, kas savukārt ir ukraiņu iepraktizētais kara vešanas veids, un iznākumā Donbasa frontē sākās Pirmā pasaules kara cienīgs pozīciju karš.
Gan 1956. un 1968. gadā, apspiežot demokrātiju attiecīgi Ungārijā un Čehoslovakijā, gan 1979. un 1995. gada Ziemassvētkos iebrūkot attiecīgi Afganistānā un Čečenijas Republikā, gan 2008. gada karā Gruzijā un 2014. gada Krimas aneksijā vienmēr Krievijas armijas darbības modelis bijis tas pats: savākt milzīgu pārspēku un tad ar tankiem, raķetēm, aviobumbām brukt virsū nesalīdzināmi mazākiem kaimiņiem. Taču, ja daudz mazākais kaimiņš iztur pirmo gadu, tad var sekot Krievijas sakāve — tā notika gan Afganistānā, gan Pirmajā Čečenijas karā. Kad šis sākotnējais materiālais un dzīvais pārsvars iztērēts, bet agresijas upuri nedomā padoties, tad krievi atkrīt uz to vienīgo, ko patiesībā spēj — ķeras pie tiem uzbrukumiem, ko pēdējos gados jau pierasts dēvēt par “gaļas viļņiem”. Kā tie sākās pie Bahmutas, tā turpinājās dažādos Donbasa frontes sektoros, kamēr tagad jau pusgadu iestrēguši pie Pokrovskas.
Gan Ukrainas stingrie sabiedrotie (Baltijas valstis, Polija, Kanāda, Apvienotā Karaliste utt.), gan salīdzinoši svārstīgie (Vācija, Rumānija, lielā mērā arī ASV) gribēja redzēt jaunus rezultātus, un vēl jo lielāks pieprasījums bija Ukrainas iekšienē, ka jāatkārto Hersonas atbrīvošanas pretuzbrukums. Tāpēc 2023. gada vasarā Ukraina sāka plaši apspriesto pretuzbrukumu, jau pirms tam neslēpjot, kur tas notiks: uz dienvidiem no Zaporižjas, vietā, kur plaša stepe ļautu uzbrukt uz dienvidiem Krimas virzienā, uz rietumiem doties atbrīvot okupēto atomelektrostaciju Enerhodarā, bet uz austrumiem atveras ceļš caur Tokmaku uz Berdjanskas ostu pie Azovas jūras, kurā ukraiņu raķetes jau pirms tam bija aizdedzinājušas krievu desanta kuģus.
Ukraiņu pretuzbrukums pilnībā iestrēga tranšejās tieši tāpat kā krievu uzbrukumi Časivjarai un Vuhļedarai. Gaidītā izrāviena uz Džankoju un Simferopoli vietā ukraiņi knapi atbrīvoja Robotines mazpilsētu. Nedēļām ilgi kaujas risinājās ap vietu ar nosaukumu Pjatihatka — burtiskā tulkojumā “Piecas mājeles”. Krievijas armija bija mācījusies no kļūdām un sabūvējusi nocietinājumus, kas kļuva pazīstami kā “Surovikina līnija”, bet ukraiņiem Rietumu sabiedrotie bija iedevuši aptuveni piektdaļu no solītās palīdzības, tajā skaitā mazu daļu no apspriestajām “Bradley” bruņumašīnām un artilērijas lādiņiem. Ofensīva nebija sekmīga, un amatu zaudēja virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, kurš tika nosūtīts par Ukrainas vēstnieku uz Londonu. Vienlaikus Ukrainas Jūras spēki ar jūras droniem un pašmāju ražojuma raķetēm sakāva krievu Melnās jūras floti, nogremdējot vai ostās sabumbojot vismaz 27 karakuģus un vienu zemūdeni, novedot pie plaši citētā jociņa rietumvalstīs: “Krievu kara floti sakāvusi valsts, kurai pašai savas īstas kara flotes nav!”
Nākamā ziema aizritēja lielākoties pozīciju karā, ukraiņiem tā arī nespējot pārraut “Surovikina līniju” un citus nocietinājumus, bet arī krievi nespēja izdarīt neko līdzvērtīgu. Uzzinot, ka Harkivas apgabalā izzagta nocietinājumu būvē paredzētā nauda, krievi atkal uzbruka šai pilsētai, bet nekas neiznāca — nocietinājumus jau aizstāja dronu aizsardzība visos attiecīgajos frontes sektoros.
Tā kā uz 2024. gada vasaru fronte bija iestrēgusi no abām pusēm, tad jaunais Ukrainas Bruņoto spēku komandieris Oleksandrs Sirskis izdarīja neiedomājamo — nospļāvās uz to, ko teiks Rietumu partneri, un iebruka Kurskas apgabalā pašas Krievijas teritorijā. Jau iepriekš tādus reidus bija veikuši Ukrainas pusē karojošie antiputinisti no krievu brīvprātīgā korpusa un leģiona “Svoboda Rossiji”, kam tagad pievienojās jaunais bataljons “Sibīrija” ar tiem burjatiem, jakutiem u.c., kas tikuši iesaukti Z armijā, ieraudzījuši karu Ukrainā, visu sapratuši un pārgājuši pretējā pusē. Taču pagājušogad Kurskas, šogad arī Belgorodas apgabalā ar dažādiem panākumiem darbojas nevis kādas mazas brīvprātīgo vienības, sastāvošas no pašas Krievijas pilsoņiem (kam tur tiesības atrasties jebkurā gadījumā), bet Ukrainas armijas pulki ar Rietumu tankiem un bruņumašīnām.
Preventīvi iebrūkot Krievijas teritorijā, Sirskis argumentēja — tādā veidā jācenšas novērst Krievijas gatavoto atkārtoto iebrukumu Harkivas, Sumu un varbūt arī Čerņihivas apgabalos, ko krievi īslaicīgi ieņēma 2022. gada pavasarī. To, ka šāds pamatojums nebija tikai retorika, parāda fakts, ka šī gada sākumā krievi tiešām centās atkārtoti uzbrukt Harkivai, pārraut robežu Sumu apgabalā un pagarināt fronti Kupjanskas virzienā. Kad tas neizdevās, jo ukraiņu izlūkdroni bija konstatējuši uzbrucēju spēku koncentrāciju, tad Krievija ar planējošajām bumbām un raķetēm apšaudīja Sumu pilsētu, izraisot vēl nebijuša līmeņa slaktiņu civiliedzīvotāju vidū, parādot: Kremļa iepriekš sasniegtie antirekordi nav galīgie.
Uz visiem ukraiņu mēģinājumiem lauzt kara gaitu vai izstrādāt jaunus dronus, pašgājējhaubices “Bohdana”, raķetes “Paļanicja” utt. pretējā puse trīs gadu laikā atbildējusi vienādi: ar kaujas darbību eskalāciju. Tagad jau dīvaini šķiet, ka pirmajā pilnmēroga kara vasarā iebrucēju zaudējumi bija vidēji ap 250 cilvēkiem dienā. Pienākot rudens lietavām, kad karadarbība plakanajās ukraiņu melnzemes stepēs tradicionāli noplok, Krievija kauju intensitāti patiesībā dubultoja, uzturot to visu nākamo ziemu un neapstājoties arī pavasara šķīdonī, novedot pie aptuveni 600 cilvēku ikdienas zaudējumiem. Vasarā krievu zaudējumi ikdienā nedaudz nokrita, jo tagad jau tie bija ukraiņi, kas gāja pretuzbrukumā. Bet otrajā pilnmēroga kara ziemā Krievija atkal intensificēja kaujas darbības, kas tagad jau prasīja līdz 1000 okupantu dzīvībām vidēji ik dienu, 2024. gadā pieaugot līdz vidējam zaudējumu līmenim 1500 diennaktī. Bet aizvadītajā ziemā vidējais krievu diennakts zaudējumu līmenis jau sāka pārsniegt divus tūkstošus.
Arvien biežāk militārie blogeri, analītiķi un atvērto datu interpretētāji sāka uzdot jautājumu: cik ilgi Krievija to izturēs? Ziemeļkorejas kareivji Kurskas apgabalā jau kļuva par pierastu lietu, un Ukrainas teritoriju tie neapdraud, taču pavisam cita lieta ir indiešu, sīriešu algotņi Ukrainas teritorijā, kam pēdējā mēneša laikā pievienojušies arī pirmie sagūstītie “krievu armijnieki” no Senegālas un Ķīnas. (Ukrainas prezidents par diviem noķertajiem ķīniešiem: “Man ir aizdomas, ka viņu tur patiesībā ir stipri vairāk nekā šie divi.”) Dati apliecina, ka Krievija sākusi iztērēt no Aukstā kara laikiem palikušos tanku un bruņutransportieru krājumus, tagad ukraiņi katru dienu iznīcina vidēji mazāk par desmit krievu tankiem — ne tāpēc, ka būtu pazudusi kāre no droniem filmēt degošus krievu tankus, bet to frontē ir aizvien mazāk. Kopumā ukraiņi sašāvuši 10,5 tūkstošus tanku un vairāk nekā 22 tūkstošus krievu bruņumašīnu, tāpēc iebrucēji arvien vairāk izmanto parasto transportu (džipus, kravas mašīnas, mikroautobusus), ko likvidēt ir vēl vieglāk — to skaits likvidētās tehnikas tabulās tagad jau bieži vien pārsniedz 100 vienību katru diennakti.
Pēdējo divu mēnešu laikā krievu ikdienas zaudējumu statistika nokritusies no diviem tūkstošiem uz 1000 līdz 1500 kritušajiem, sakropļotajiem, bezvēsts pazudušajiem, ar turpmāku lēni lejup ejošu tendenci. Vai pēc trim pilnmēroga kara gadiem Kremlim beidzot būtu mazinājusies asinskāre? Diez vai. Tātad kaujas laukā novērojamie cipari liecina, ka beidzot vērojamas pirmās resursu izsīkuma pazīmes uzbrucēju pusē.
Šādos gadījumos, kad agresoram beidzot sāk parādīties nespēja atvietot zaudētos resursus, okupanti parasti atceras par diplomātijas eksistenci. Kā trīs gadus no vietas visus mācījis Aleksejs Arestovičs — Kremlis tieši pirms sarunām cenšas sasniegt maksimālus panākumus kaujas laukā, lai ierastos uz sarunām ar maksimāli spēcīgu pozīciju. Tas izskaidrotu pavasara ofensīvu, kura šoreiz Krievijai prasījusi vēl vairāk dzīvību nekā citreiz, bet devusi proporcionāli mazākus teritoriālos guvumus nekā jebkad.
Artilērijas stobru, tanku un personālsastāva iztrūkuma situācijā neatliek nekas cits kā izmēģināt “vienpusēju pamieru uz Lieldienām”. Taču, tā kā nav pirmā reize, kad krievi militāra konflikta laikā izsludina it kā uguns pārtraukšanu, bet patiesībā turpina šaut, ukraiņi tam bija gatavi un atbildēja simetriski uz katru šaušanu. Iznākumā cerētā 30 dienu pamiera vietā iestājās tāds kā “puspamiers” uz 30 stundām, kas beigās neko nedeva — starptautiskā sabiedrība uz šo “pamieru” reaģēja kā uz acīmredzamu liekulību. Pēc tam izrādījās, ka “pamiera” laikā krievi zaudējuši 650 kaujinieku, pāris tanku un piecas bruņumašīnas — tātad aptuveni pusi no parastā zaudējumu līmeņa. Tagad jau krieviem pauzi karadarbībā, lai sakopotu spēkus, vajag vairāk nekā ukraiņiem.
Līdz ar to šis “vienpusējais pamiers”, kas sekoja pirms tam izgāzušamies krievu pavasara uzbrukumiem, visdrīzāk parāda — lūzums karā vēl iestājies nav, taču iniciatīva drīz var sākt stratēģiski nosvērties uz Ukrainas pusi. Ja netiks panākts īsts pamiers un ja karš nepārvērtīsies par kārtējo “iesaldēto konfliktu”, kas neko neatrisina līdz galam un tikai sagādā iemeslus nākotnes kariem atkal un atkal.
