Visu pasaules valstu, tajā skaitā Latviju iekļaujošās Eiropas Savienības izredzes panākt pieņemamus nosacījumus eksportam uz Amerikas Savienotajām Valstīm kļuvušas atkarīgas no Ķīnas spējas ne tikai pašai boikotēt tirdzniecību ar ASV, bet arī organizēt starptautisko tirdzniecību pasaulē, apejot ASV.
Kamēr citas valstis tikai gatavojās un solīja, ka ASV prezidenta Donalda Trampa 2. aprīlī paziņotajai ASV importa likmju paaugstināšanai likšot pretī atbilstošas ievedmuitas likmes ASV eksportam, Ķīna šādas atbildes likmes reāli noteica. ASV atbildēja uz Ķīnas atbildi, Ķīna - uz ASV atbildi Ķīnas atbildei. Ķīna arī paguva pirmā pateikt, ka tālākās atbildes uz atbildēm būs tikai spēles ar cipariem, jo tas jau vienalga, vai muitas likme ir 100%, 200% vai 500%. Ar jebkuru no šādām likmēm eksporta/importa darījumi vairs nevar notikt, ja tiem jānotiek legāli un jābūt ar ekonomisku, nevis politisku, militāru vai simbolisku jēgu. Pateicoties Ķīnas stingrajai stājai, gan pati Ķīna, gan visas pārējās valstis ir panākušas no D. Trampa divas atkāpšanās vai vismaz piekāpšanās. Pirmkārt, ASV uz kādu laiku atbrīvojusi no tirdzniecību apturošajām muitas likmēm Ķīnā ražotās elektropreces. Otrkārt, pārējām valstīm 2. aprīlī paziņoto likmju piemērošana atlikta uz trijiem mēnešiem. Šīs valstis vai Eiropas Savienība u.c. valstu grupējumi dižojas arī ar savu ieguldījumu D. Trampa paziņoto likmju pagaidu novēršanā, jo D. Trampu esot ietekmējusi ne vien Ķīnas rīcība, bet arī šo valstu gatavošanās rīkoties tāpat, kā rīkojusies Ķīna. D. Trampa piekāpšanās ir devusi nākamo iespēju pāriet no vārdiem pie darbiem. Tātad ir noteikts termiņš, kādā pasaules valstīm jārada iespaids par ASV preču izslēgšanu no pasaules tirdzniecības, ierobežojot gan importu no ASV, gan eksportu uz ASV.
Ķīna kļuvusi par pasaules pārstāvi cīņā ar ASV, t.i., ar tās prezidentu D. Trampu. Tagad Eiropas Savienība, tajā neietilpstoša Lielbritānija utt. vairs nevar atļauties ne iepīkstēties par kaut kādiem uiguriem vai tibetiešiem, kurus ķīnieši vardarbīgi asimilējot. Nesmuki, protams, bet attiecībā pret ASV par upuri kļuvusi Ķīna, kas pelnījusi līdzjūtību un atbalstu, cik nu mūsu ierobežotie spēki ļauj. Vismaz nedarīsim neko tādu, kas varētu mazināt Ķīnas iedzīvotāju atbalstu Ķīnas Komunistiskajai partijai, kas uzņēmusies galveno lomu cīņā par brīvo tirdzniecību visā pasaulē. Pirmkārt, Ķīnas un ASV tirdzniecības apjoma samazināšana šobrīd apmēram uz pusi nodara lielus zaudējumus ASV (patērētājiem, uzņēmumiem ar to darbiniekiem un īpašniekiem, valsts un pašvaldību budžetiem u.tml.). Otrkārt, Ķīna uzņēmusies organizēt preču, vispirms jau energoresursu plūsmas, apejot ASV. Treškārt, Ķīna rāda pasaulei piemēru, kā cīnīties ar ASV tirdzniecības karā.
Ķīna ielaidusies karā, kas nav viegls pat tad, ja tas daudzkārt paciešamāks nekā īstais karš. Pēdējās dienās sociālajos tīklos tiek eksponēts nepārskatāmi liels daudzums videoreportāžu no Ķīnas uzņēmumiem, kas apturējuši darbu. Acīm redzamais liek ticēt vārdiem, kādus mums nākas dzirdēt tulkojumā uz angļu, krievu u.c. pie mums lietotām valodām, ka tajā, tajā un vēl arī tajā uzņēmumā nekāda ražošana nenotiek, ka uzņēmumi nevarēs maksāt darbiniekiem algas utt.
Morāle liecībām par Ķīnā apturētajiem uzņēmumiem tāda, ka tirdzniecības karā Ķīnai nāksies kapitulēt, jo tā cieš četrreiz lielākus zaudējumus nekā ASV, ja salīdzina Ķīnas eksportu uz ASV ar ASV eksportu uz Ķīnu. Taču netrūkst arī pretēju prognožu, ka Ķīna tomēr stiprāka par ASV. Pirmais un galvenais, ka Ķīnas sabiedrība daudz mazāk izlutināta un Ķīnas vara daudz stingrāka nekā ASV. D. Trampa piekāpšanos Ķīnai un pasaulei traktē kā piemēru tam, cik ASV prezidents īstenībā vājš kā amatpersona. Atkāpšanos no augstajām muitas likmēm esot panākuši pieci ASV senatori, kas saklieguši uz D. Trampu. Viņi paziņojuši, ka viņu vēlētājus nedrīkst atstāt bez jauniem mobilajiem telefoniem u. tml. Ķīnā ražotām mantiņām, ja tās vai nu vispār neieved ASV, vai izliek pārdošanai par dubultaugstām cenām.
Tiek minēti vēl citi argumenti, kāpēc Ķīna spēcīgāka par ASV. Ķīna taču savākusi ASV valsts parādzīmes gandrīz triljona ASV dolāru vērībā. Tāpēc tagad Ķīna varot šīs parādzīmes pārdot. Tādā veidā iegūtie dolāri aizvietotu vairs neesošā eksporta dolārus darbu apturējušo uzņēmu un to darbinieku pabalstīšanai. Tikpat svarīgi, ka ASV parādzīmju pārdošana nodarītu zaudējumus ASV Valsts kasei. Nākamās parādzīmes tai nāktos pārdot nevis solīdajai Ķīnai, bet finanšu spekulantiem, kuri pērk parādzīmes tikai no tādām valstīm, kas spiestas maksāt divreiz, trīsreiz utt. augstākas likmes par aizdevumu, nekā maksā citu valstu uzticību izpelnījušas valstis.
Te gan jautājums, kas pirks no Ķīnas ASV parādzīmes, ja Ķīna ar savu pārdošanas piedāvājumu būs atklājusi, ka tie ir slikti vērtspapīri. Tāpēc līdz šim drošu ziņu Ķīnas rīcībā esošo ASV parādzīmju izpārdošanu nav, pat ja izpārdošana reāli notiek. Proti, ASV parādzīmju pievilcības pamatā ir to likviditāte - iespēja tās nopirkt un pārdot kaut trīsreiz dienā. Tāpēc vajadzīgs laiks, lai tiktu atklātas mērķtiecības šajā tirdzniecībā, ja tādas vispār būtu.
Līdz šim zināmās Ķīnas atbildes ASV muitas likmēm tāda, ka Ķīnas lielākās valsts komercbankas ierobežojušas darījumus ar ASV dolāriem, ka Ķīna apturējusi “Boeing” lidmašīnu pirkšanu no ASV un retzemju metālu pārdošanu uz ASV.
Labākajā gadījumā jāizdara tā, lai atteikšanās no tirgošanās ar ASV nestu nevis ciešanas, bet ieguvumus no tirdzniecības, kurā ASV vairs nepiedalās. Arī šajā gadījumā pasaule skatās uz Ķīnu kā galveno šādu darījumu organizatori. Pagājusī nedēļa beidzās ar Spānijas premjera Pedro Sančesa ierašanos Pekinā pēc tā, ko viņš tiešām dabūja no Ķīnas Komunistiskās partijas un valsts vadītāja Sji Dziņpina. Dabūja vārdus, ka “Ķīnai un Eiropai kopīgi jāstājas pretī vienpusējai iebiedēšanas praksei”. Tika prezentēts Ķīnas automobiļu ražošanas uzņēma plāns uzbūvēt ražotni Spānijā, no kuras Ķīnas markas automobiļus pārdošot Ziemeļāfrikas valstīm.
Savukārt šīs nedēļas notikums ir Sji Dziņpina piecu dienu brauciens pa Vjetnamu (vizīte noslēgusies ar 45 līgumu parakstīšanu, parādīšanu u.tml.), Kambodžu un Malaiziju. Sji Dziņpina valdīšanas stils ir fotografēties tagadējās Vjetnamas dibinātāja Ho Ši Mina mauzolejā, nevis savās mājās izskaidroties ar ASV pasūtījumus zaudējušo uzņēmumu īpašniekiem un darbiniekiem.
Runā, ka tagad galvenais vjetnamieši darbs esot preču zīmju “Made in China” noplēšana vai vismaz aizlipināšana ar preču zīmēm “Made in Việt Nam" un tālāka Ķīnas preču pārpakošana sūtīšanai uz ASV. No vienas puses, Vjetnama ir to it kā 75 valstu skaitā, kuras, pēc D. Trampa vārdiem, stāvot rindā ar lūgumu kaut mazliet pazemināt viņa noteiktās muitas likmes. Jau 4. aprīlī D. Tramps publiski atzīmēja, ka bijis “produktīvs zvans” no Vjetnamas komunistu partijas un tādējādi arī valsts vadītāja To Lama. Taču šonedēļ viņš uzskatīja par vajadzīgu atzīmēt arī Ķīnas un triju kaimiņvalstu vadītāju tikšanās sēriju ar tādiem vārdiem, ka tās esot "brīnišķīgas tikšanās” ar mērķi “apskrubināt (screw) Ameriku".
Kamēr Spānijas premjers viesojās Ķīnā, tikmēr Francijas prezidents Emanuels Makrons ar pretenzijām uz Eiropas līdera vietu vismaz tik ilgi, kamēr Vācijā pilntiesīga vadītāja vispār nav, pagājušo nedēļu noslēdza ar aicinājumu vest sarunas ar ASV no spēka pozīcijām: “Francija ir gatava. Eiropai arī jābūt gatavai. Jāsaglabā skaidra galva un vienotība, stingri jāaizstāv savas intereses.”
Lielbritānija ASV pretspēlētāju kompānijā esot deleģējusi savas bijušās kolonijas Austrāliju un Kanādu, kas kaut kādu līgumu veidā demonstrējot naftas un gāzes eksporta pārvirzīšanu no ASV uz Ķīnu. Latvijas pieredze ar nacionālo interešu objekta statusa piešķiršu un atņemšanu Skultes gāzes pieņemšanas terminālim brīdina neticēt pat valsts vārdā rakstītiem vārdiem, kamēr nav izdarīts kaut kas acīm redzams.
Pasaules tirdzniecības karā ar ASV daudzsološu precedentu sniedz gan Ukraina un tās prezidents Volodimirs Zelenskis personīgi, gan Krievija un tās diktators Vladimira Putins personīgi. Viņi abi atļāvušies nepildīt ne savus, bet D. Trampa priekšvēlēšanu solījumu apturēt karu pāris dienās pēc D. Trampa stāšanās amatā. Tagad D. Trampam jāpazemojas līdz savu solījumu izpildei vai laušanai. Par to D. Tramps satrakojies ārkārtīgi. Bet - tik un tā iespējams viņa solījumus nepildīt pat tādā situācijā, kas V. Zelenska gadījumā uz robežas ar traģēdiju. Ja pat viņš atļaujas D. Trampu neklausīt, tad tas lipīgs piemērs tiem, kuri pagaidām atrodas daudz lielākā drošībā.
