Sākoties karam, Ukrainā uzplauka “klientu” bizness, proti starpnieki, kas vervēja ukraiņus darbam Eiropas uzņēmumos. Viņi palīdz noformēt darba dokumentus un pavada līdz darbavietai, bet par saviem pakalpojumiem atņem daļu no algas. Nereti viņi arī patur pie sevis darbinieku pases un dokumentus, lai tie nevarētu pamest darbu, ja viņus neapmierina apstākļi, izpētījis laikraksts “Ukrainskaja Pravda”.
“Es divus gadus strādāju Čehijā saldumu ražotnē,” savu stāstu “Ukrainskaja Pravda” žurnālistiem sāk Oleksandra. Viņa ir no Aizkarpatiem, pašlaik studē Mukačevas Valsts universitātē un apvieno darbu ar studijām.
“Pirmos rīs mēnešus viss bija lieliski: mums nodrošināja dzīvesvietu, ēdienu, visu nepieciešamo. Taču pēc tam pret mums sāka izturēties kā pret lopiem: dzīvojām pa astoņiem cilvēkiem vienā istabā, uz darbu bija jātiek pašiem, ceļa izdevumi un apdrošināšana bija jāapmaksā pašiem, ja vīza beidzās - tā bija mūsu problēma. Ar laiku tas kļuva nepanesami. Es pacietu to kādu laiku, bet pēc tam savācu mantas un nolēmu braukt mājās. Taču, kad tiku pieņemta darbā, man atņēma pasi un pateica, ka neatdos, kamēr neesmu nostrādājusi trīs mēnešus. Šis laiks vilkās neizturami ilgi, jo ļoti gribēju atpakaļ. Pēc trim mēnešiem man atdeva pasi, bet algu nesamaksāja. Paskaidroja, ka algu saņemtu tad, ja mani atbrīvotu uzņēmuma administrācija, taču es aizgāju pēc pašas vēlēšanās,” stāsta Oleksandra. Viņa Ukrainā atgriezās 2024. gada martā.
Oleksandras stāsts ir tikai viens no daudziem stāstiem par ukraiņiem, kas devās strādāt uz ārzemēm ar tā saukto klientu starpniecību. "Klienti" ir starpnieki, kas līgumā ar Eiropas uzņēmumiem vervē strādniekus Ukrainā. Viņi palīdz noformēt darba dokumentus un pavada līdz darbavietai, bet par saviem pakalpojumiem atņem daļu no algas. Nereti viņi arī patur pie sevis darbinieku pases un dokumentus, lai tie nevarētu pamest darbu, ja viņus neapmierina apstākļi.
“Tu nekad nevari precīzi zināt, cik "klienti" paņems no tavas algas. Viņi sola vienu summu, bet realitātē tā izrādās lielāka. Es mēģināju strādāt virsstundas, lai segtu dokumentu izmaksas un nopelnītu solīto algu, bet pat tādā gadījumā es saņēmu mazāk, nekā biju rēķinājusies,” atklāj Oleksandras kolēģe Viktorija.
Pirms pilna mēroga kara viņa strādāja rūpnīcā Mukačevā. Pēc atlaišanas nolēma doties uz ārzemēm, izmantojot "klientu" pakalpojumus, un iekārtojās rūpnīcā netālu no Prāgas, kur ražoja elektroinstalācijas.
Sākumā viņai solīja standarta darba grafiku - astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā. Taču, nonākot galā, izrādījās, ka jāstrādā 12 stundas dienā.
“Es strādāju arī brīvdienās, lai samaksātu par "klienta" pakalpojumiem. Sestdienās un svētdienās mums nebija ēdināšanas, tāpēc pārtika bija jāpērk pašiem, kas radīja papildu izdevumus. Mēs dzīvojām istabā pa sešiem cilvēkiem, vīrieši un sievietes kopā. Vadītāji pret mums izturējās slikti, mēs bijām tikai lēts darbaspēks. Pēc trim mēnešiem, kad no manas algas tika atvilkti maksājumi "klientam", izrādījās, ka esmu saņēmusi tikpat daudz, cik citkārt būtu nopelnījusi vienā mēnesī,” atcerējās Viktorija.
Tad Viktorija nolēma atgriezties mājās, jo tur viņu gaidīja vīrs un bērns. Vēlāk vīrs tika mobilizēts un jau divus gadus karo. Viktorija pēc astoņu mēnešu pārtraukuma atgriezās darbā Ukrainā, Aizkarpatos.
“Tur tu nevienam neesi vajadzīgs, esi tikai algots darbinieks svešā zemē. Tu maksā nodokļus citai valstij, apdrošināšanu citai valstij, kaut arī pēc pases un asinīm esi ukrainis,” savu viedokli pauž Maksims.
Viņš sevi dēvē par "harkivieti no Aizkarpatiem" vai "aizkarpatieti no Harkivas". Uz Čehiju viņš devās, lai nomaksātu kredītu par mājokli. Kad beidzās viņa līgums rūpnīcā Brno, viņam pateica: "Uz redzēšanos, jūs mums vairs neesat vajadzīgs." Aģentūra piedāvāja atrast citu darbu, bet viņš nolēma atgriezties Ukrainā.
“Es biju svešā valstī, nezināju nevienu, nekādu garantiju, nekādas drošības,” saka Maksims.
Tagad viņš strādā rūpnīcā mājās, Ukrainā. Viņam ir oficiāls darbs, medicīniskā apdrošināšana, atvaļinājums, pensijas stāžs. Viņš maksā nodokļus savai valstij un jūtas droši - viņam uz galvas nekrīt raķetes.
Rūpnīca, kurā tagad strādā “Ukrainskaja Pravda” sarunu biedri, ir atzīta par kritiski svarīgu Ukrainas uzņēmumu, un tās darbinieki nav pakļauti mobilizācijai. Kara dēļ darbaspēka krīze kļūst arvien jūtamāka, tāpēc uzņēmumi cenšas radīt apstākļus, kuros strādnieki justos vajadzīgi. Viņi piedāvā sociālos labumus, ko ārzemēs ukraiņi bieži nesaņem.
Šajā rūpnīcā darbiniekiem nodrošina transportu no dažādām apdzīvotām vietām, ir karstās ēdienreizes, un pēc trim strādātām maiņām seko trīs brīvdienas.
“Ārzemēs mēs esam tikai lēts darbaspēks. Viņi var piespiest strādāt, cik nepieciešams, pat ja tu to negribi. Bet šeit es varu aiziet pie vadītāja, izteikt savu viedokli, un viņš mani uzklausīs un mēģinās rast risinājumu,” saka Oleksandra. Viņa arī uzsver, ka Ukrainā viņai ir iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm, kas ārzemēs viesstrādniekiem bieži nav pieejama.
Kad mūsu sarunu biedriem jautā, kas nepieciešams, lai ukraiņi atgrieztos mājās, viņi visi atbild vienbalsīgi: drošība un normāli darba apstākļi.
“Mūsu lielākā problēma ir nenormālais kaimiņš un Krievijas izraisītais karš,” saka Maksims. “Ja būs drošība un darbs, cilvēki atgriezīsies.”
Arī Viktorija ir pārliecināta: tiklīdz karš beigsies, cilvēki sāks atgriezties.
“Visi, kas jau atgriezušies, stāsta draugiem ārzemēs, ka mājās ir darbs un labas iespējas. Un cilvēki tieksies atpakaļ. Kā saka: varbūt citur ir labi, bet mājās ir vislabāk.”
