No Čečenijas joprojām pienāk informācija par vietējo iedzīvotāju piespiedu nosūtīšanu uz Ukrainas fronti. Viena no Krievijas armijas rindu papildināšanas metodēm ir spīdzināšana, izmantojot plastmasas caurules un elektriskās strāvas triecienus. Vietnes “Kavkaz.Realii” (kavkazr.com) līdzstrādnieki aptaujājuši vairākus dezertierus no Ziemeļkaukāza un Krievijas dienvidiem par to, kādēļ viņi nolēma bēgt no armijas, kā arī intervēja cilvēktiesību aktīvistu, projekta “Go in the Forest” pārstāvi Ivanu Čuviljajevu.
Novembrī kļuva zināms, ka vairāk nekā tūkstotis 20. motorizētās strēlnieku divīzijas Krievijas karavīru, kas izvietoti Volgogradas apgabalā, atteicās cīnīties Ukrainā un aizbēga no armijas.
Pēc mobilizācijas sākuma Krievijā 2022. gada rudenī cilvēktiesību projekts “Go in the Forest” palīdz izvairīties no iesaukšanas karā pret Ukrainu un sniedz atbalstu karavīriem, kuri nolemj atstāt armiju. Divu darbības gadu laikā projekts ir saņēmis tūkstošiem pieteikumu un palīdzējis daudziem līguma karavīriem bēgt no valsts un atrast patvērumu ārzemēs.
Projekta “Go in the Forest” pārstāvis Ivans Čuviljajevs intervijā portālam “Kavkaz.Realii” pastāstīja, kāds 2024. gads bija tiem, kuri atsakās cīnīties, par darbu ar dezertieriem no Krievijas dienvidu reģioniem un Ziemeļkaukāza, kā arī par attieksmes maiņu pret Krievijas dezertieriem.
“Go in the Forest” pārstāvis pastāstīja, ka Rietumu sabiedrība ir būtiski mainījusi savu uztveri. ““The New York Times” pagājušā gada septembra numurā publicēts Sāras Topoles raksts, kas veltīts krievu dezertieriem. Man šķiet, ka visi lielākie pasaules mediji ir publicējuši rakstus par šo tēmu. Pakāpeniski parādījās ne tikai interese, bet arī izpratne: šie cilvēki nav nozieguma līdzdalībnieki, bet gan tā upuri. Šis vēstījums izklausās arvien pārliecinošāks,” sacīja I. Čuviljajevs.
Vairākas Eiropas valstis ir paziņojušas par gatavību uzņemt dezertierus. Oktobrī kļuva zināms par militārpersonu grupu, kas aizbēga uz Kazahstānu un saņēma ieceļošanas dokumentus Eiropā. Šis ir pirmais šāda veida gadījums. Ir svarīgi, lai Eiropas iestādes atteikumu piedalīties karā pielīdzinātu pretkara aktivitātēm, piemēram, dalībai mītiņos vai vajāšanai par Ukrainas iebrukuma kritizēšanu.
Attieksmes maiņa pret dezertēšanu izraisīja lielu dezertieru skaita pieaugumu. Tagad viņiem ir reāla cerība, sapratne, ka aiz viņiem stāv spēks - nevis burtisks, politisks vai militārs, bet drīzāk morāls atbalsts no cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un visas sabiedrības. Šis atbalsts nepamet viņus aci pret aci ar Krievijas “gaļasmašīnu”.
Cik daudziem karavīriem “Go in the Forest” palīdzējis pamest Krieviju? “Kopš 2022. gada rudens esam saņēmuši vairāk nekā četrus tūkstošus apelāciju. Tēlaini izsakoties, ar mūsu palīdzību dezertēja vesels pulks. Tas ir daudz. Un puse no tiem bija pagājušajā gadā. Lielākā daļa šo cilvēku tagad dzīvo Armēnijā. Viņu pārvietošanas process Eiropā ir tikai sācies. Tas ir mūsu kolēģu darbs no “Russie-Libertés” kustības, “InTransit” un citām organizācijām. Bez viņu līdzdalības mehānisms vienkārši nedarbotos,” stāstīja I. Čuviljajevs.
I. Čuviljajevs sarunā minēja kādu piemēru par mobilizētu cilvēku no Rostovas reģiona, kurš pameta fronti nevis traumas dēļ, kā tas bieži notiek, bet vienkārši atstāja vienības pagaidu izvietošanas punktu. Galvenās grūtības ir pārvarēt daudzus kontrolpunktus okupētajā Donbasa teritorijā un uz robežas ar Rostovas reģionu.
Jau desmit gadus kopš Luhanskas un Doneckas okupācijas tur praktiski nav pilnvērtīgas robežas, taču to joprojām ir ārkārtīgi grūti šķērsot. Kāpēc, piemēram, okupētajās teritorijās neieplūda mātes, meklējot savus pazudušos dēlus, kā tas bija deviņdesmitajos gados Čečenijā? Jo ir gandrīz neiespējami apiet kontrolpunktus. Robežas ar priekšējo zonu tiek apsargātas daudz nopietnāk nekā jebkura cita robeža ar Ukrainu, piemēram, Belgorodas reģionā, situāciju izskaidroja cilvēktiesību aktīvists.
Viņš uzsvēra, ka šis mobilizētais cilvēks varēja iziet cauri kontrolpunktam tikai tāpēc, ka viņš pats ir no Rostovas un jaunībā viņa vectēvs viņu ierakstīja kazaku reģistrā. Formāli tam nebija nekādas nozīmes, bet tas darbojās. Kopš 2014. gada kazaku formējumi ir regulāri braukuši starp Luhansku un Rostovu, viņiem pat bija sava armija atamana Kozicina vadībā. Kad robežsargs datu bāzē ieraudzīja, ka viņš ir iekļauts kazaku reģistrā, jautājumu nebija.
Par bēgšanu no Krievijas armijas I. Čuviljajevs stāsta, ka tas ir kā “izlēkt” no cietuma un nepieļaut kļūdas. “Saskaņā ar Putina likumdošanu jūs automātiski esat noziedznieks pēc vismaz diviem Kriminālkodeksa pantiem, par kuriem jūs varat saņemt līdz 15 gadiem cietumā. Nav iespējams rīkoties šo tiesību normu ietvaros, jo mēs runājam par totalitāras valsts likumiem. It kā 1937. gadā kādam izdevās aizbēgt no NKVD izmeklētājiem vai no Staļina nometnēm - saskaņā ar padomju likumiem šādi cilvēki arī bija noziedznieki.
Visi militāristi, kas vērsās pie mums, mēģināja likumīgi atstāt armiju. Viņi atsaucās uz līguma termiņa beigām, nopietnām slimībām, trīs vai vairāk bērnu klātbūtni, bet tiesas ignorēja visus viņu argumentus. Uz frontes līniju tiek nosūtīti karavīri bez kājas vai ar lādiņa fragmentu krūtīs. Ikvienam, kurš sazinājās ar mums, ir veselas mapes ar dokumentiem un atbildēm no dažādiem departamentiem - no tiem, iespējams, jūs varat uzbūvēt nelielu māju,” pastāstīja cilvēktiesību aktīvists.
“Lielākajai daļai dezertieru nav mērķa doties dzīvot uz Franciju vai Vāciju. Viņu galvenā vēlme ir izmantot savas tiesības atstāt fronti un izkļūt no kara. Tas ir ārkārtīgi grūti. Uzdevums atgādina mīklu par vilku, kazu un kāpostiem.
Šo problēmu joprojām ir iespējams atrisināt, taču nav iespējams nepārkāpt Putina likumu - militāristi to pārkāpj, paliekot dzīvi. Vienīgās tiesības, kas viņiem ir, ir mirt nākamajā uzbrukumā. Tas iepriecinās komandierus un Kremļa “spokus”,” uzskata I. Čuviljajevs.
Visu trīs kara gadu laikā Ukrainā ir bijuši ziņojumi ar šokējošām detaļām par karavīru turēšanu bedrēs, pagrabos, viņu spīdzināšanu un slepkavībām Donbasa teritorijā. I. Čuviljajevs uzsvēra, ka 2024. gadā nekas nav mainījies.
Ikviens, kurš atrodas frontes līnijas zonā, kaut kādā veidā saskaras ar to. Pat ja cilvēkam ir paveicies un komandieri viņu nav piekāvuši, uz viņu, visticamāk, tika kliegts vai draudēts. Bēdīgi slavenais spīdzināšanas cietums karavīriem okupētajā Luhanskas apgabala teritorijā, Zaicevā, turpina pastāvēt. Kā tur bija izplatīta pieķēdēšana pie kokiem un turēšana bedrēs, tā tas joprojām tiek izmantots arī šodien.
Uz žurnālista jautājumu, vai 2025. gadā var mainīties situācija ar militārpersonu tiesībām un kam būtu jānotiek, I. Čuviljajevs atbild tieši: “Putinam ir jāmirst, un režīmam ir jāmainās. Tas arī viss. Valstij ir jākļūst tādai, lai tās iedzīvotājiem būtu vismaz dažas tiesības. Pašreizējā sistēmā tas nav iespējams. Kādas tiesības var būt valstī ar šādu Kriminālkodeksu un pārrakstītu konstitūciju? Protams, mums vēl nevajadzētu rēķināties ar situācijas uzlabošanos.”
Pastāv uzskats, ka lielākā daļa krievu slēdz līgumus ar Aizsardzības ministriju maksājumu dēļ, lai uzlabotu savu ģimeņu finansiālo stāvokli.
“Deviņiem no desmit krieviem vienā vai otrā veidā ir naudas problēmas. Un pēc 2022. gada situācija acīmredzami nav uzlabojusies. Kad līguma karavīrs cenšas pārliecināt, ka viņš patiesi tic Vladimira Solovjova pārraidēm, jūs sākat uzdot jautājumus. Pēc piecām minūtēm izrādās, ka viņam ir trīs aizdevumi, pāris mikrokredīti un hipotēka. Tā tas ir vienmēr. Tas ir stabili.
Ikviens, kurš paraksta līgumu, to dara naudas dēļ. Cita stimula nav, un valsts to ļoti labi saprot. Kādi baneri karājas uz ielām vai tā sauktajos Z resursos? “Skrien, aizstāvi Kurskas apgabalu”? “Glāb Donbasu no ukronacistiem?” Nē. Cilvēkus uz militārajiem reģistrācijas punktiem vilina vienīgais arguments - solījumi par lielu naudu. Un šīs summas nav no federālā budžeta. Reģioniem ir pienākums atrast līdzekļus un patstāvīgi stimulēt tos, kuri vēlas uzvilkt formas tērpu,” apgalvoja I. Čuviljajevs.
Vai miljoniem rubļu tiešām paliek krievu ģimenēs? Izrādās, ka nē. “Lielākā daļa naudas tiek atņemta uzreiz pēc militārpersonu ierašanās vienībā. Visi tiek aplikti ar nodokļiem. Tad par savu naudu viņiem ir jāpērk ķiveres, uzkabes, ložu necaurlaidīgās vestes un pat pārtika. Tas ir fakts, ko jau apstiprinājuši daudzi karavīri. Bet tiem, kas tikai paraksta līgumu, šie apstākļi joprojām bieži paliek nezināmi,” atklāja cilvēktiesību aktīvists.
