Mēneša laikā ziņām par ziemeļkorejiešu armijnieku iestāšanos karā Krievijas pusē kļūstot no sensācijas par “jauno normalitāti”, varam izteikt prognozi, ka šāda notikumu attīstība mudinās Ukrainu aicināt Latviju un citas tai draudzīgās valstis nosūtīt savu karavīru kontingentu aizmugurē veicamajiem uzdevumiem.
Atskaitoties par trīs mēnešu “speciālo militāro operāciju”, kuru Ukrainas Bruņotie spēki turpina veikt Kurskas apgabalā, Oleksandrs Sirskis informējis par Krievijas zaudējumiem: 7905 kritušie, 12 220 ievainotie, 717 saņemti gūstā un atvesti no Krievijas teritorijas, lai papildinātu gūstekņu apmaiņas fondu. Kurskas apgabalā tāpat sasisti 54 krievu tanki, vismaz 276 bruņumašīnas, 112 artilērijas vienības un vairāk nekā 650 citu militāro transportlīdzekļu. Tātad kauju intensitāte Kurskas apgabalā nav liela, ja salīdzina ar Donbasa fronti — tur Krievijas bruņotie spēki šādus tehnikas zaudējumus cieš nepilnas nedēļas laikā. Komandieris vēlreiz atzīmējis, ka Ukrainas armija pārgājusi Krievijas robežu, lai preventīvi novērstu Krievijas iebrukumu Sumu apgabalā un Ukrainas apdzīvoto vietu apšaudīšanu no pierobežas pozīcijām.
“Krievija Kurskas apgabalā spiesta tagad izvietot 45 tūkstošus kareivju un cenšas viņu skaitu palielināt, tāpēc viņi cenšas tur ievilkt karavīrus no Ziemeļkorejas,” rezumē Sirskis. Līdz šim bijušas dažādas ukraiņu un Rietumu aplēses, ka uz oktobra beigām Krievijā varētu būt iesūtīti 11 līdz 13 tūkstoši ziemeļkorejiešu, no kuriem daļa vēl iziet papildapmācību un sagatavošanu kaujām stepē, tātad šo “papildspēku” kopskaits ir samērā neliels un tam prognozējama tendence vienīgi palielināties.
Kā jau pieklājas valstij ar savā ziņā brutālāko režīmu pasaulē, Ziemeļkorejā obligātais dienests vīriešiem (izņemot, protams, režīma balstiem un elites dēliem) ilgst 10 gadus, sievietēm (no kurām iesauc kādu piektdaļu) — “tikai” septiņus gadus. Zaldātiem ne vien jātrenējas, bet arī jābūvē armijas objekti, jāstrādā pārtikas audzēšanā un armijas uzturdevu, ekipējuma utt. ražošanā. Pieņemts, ka tikai pēc izdienēšanas un demobilizēšanās, sasniedzot 30 gadu vecumu, var veidot ģimeni un radīt bērnus. Tādā veidā ap 30% no ziemeļkorejiešu populācijas ir vai nu aktīvajā dienestā, vai izdienējuši, vai skaitās armijas rezervē.
Visai šai milzu armijai, kas regulāri draud atsākt karu ar Dienvidkoreju, veic kodolizmēģinājumus, izmēģina starpkontinentālās ballistiskās raķetes virs Japānas un pēc tam ņirgājas, solot “vairs netraucēt Dienvidkorejas prezidenta miegu ar raķešu izmēģinājumiem piecos no rīta”, ir viena problēma. Ziemeļkorejas armija nav karojusi kopš 1953. gada, kad tā tika izdzīta no pussalas dienvidpuses — ja neskaita dažādas spēka demonstrēšanas sadursmes uz demarkācijas līnijas. Attiecīgi ziemeļkorejiešu armijai nav bijusi nekāda pieredze īstā karadarbībā, neraugoties uz valsts totālo militarizāciju. Pat Latvijas armijai pēdējā ceturtdaļgadsimtā ir iegūta lielāka militārā pieredze, piedaloties miera uzturēšanas misijās Balkānos, Irākā, Afganistānā un Āfrikā — turpretī ziemeļkorejiešus tādās pretī neņem aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņu režīms ir viens no tiem, kuru dēļ parasti tādi miera uzturētāji vispār ir vajadzīgi.
Līdz ar to ziemeļkorejieši vienmēr ir centušies svešos konfliktos būt klāt kā “novērotāji”, ja ne dalībnieki — tā bijis Vjetnamas karā, Kambodžas cīņās “sarkano khmeru” laikā, bet tuvāk mūsdienām — arī Sīrijā un citur Vidējos Austrumos. Tā viņi cenšas ne tikai atbalstīt valstis un režīmus, kas varētu veicināt Ziemeļkorejas izlaušanos no starptautiskās izolācijas, vai notirgot kādu savu produkciju: viņu galvenā vajadzība ir pēc militārās pieredzes, kādu var iegūt vienīgi reālos kaujas apstākļos.
Ziemeļkoreja pamanās pelnīt, ražojot Krievijas armijai lādiņus Aukstā kara laikmeta lielgabaliem, piegādājot tekstilizstrādājumus, raķetes “Hwasong” un tamlīdzīgus resursus, jau šī gada sākumā parādoties aprēķiniem, ka krievu izmantotā 155 milimetru diametra artilērija vairāk nekā pusi no izšautajiem lādiņiem saņēmusi no Ziemeļkorejas. Tagad visi analītiķi ir vienisprātis — lai cik daudz vai maz kareivjus Phenjana nosūtītu uz Krieviju, valdība piesavināsies lielāko daļu no viņu algām, jo ekonomiski izolētais Kimu režīms cieš no mūžīga ārvalstu valūtas bada. Patlaban bonusi par viena brīvprātīgā pieteikšanos Krievijas armijā var sasniegt pat 50 tūkstošu dolāru ekvivalentu, bet “kontraktnieku” mēnešalgas parasti ir ap 2000 dolāriem. Ja ziemeļkorejieši ierodas karot Krievijā nevis brīvprātīgi, bet pēc pavēles, tad tiek uzskatīts, ka šo naudu saņem Phenjana, varbūt atmetot zaldātiem kādus grašus. Ziemeļkorejā ir 24 miljoni iedzīvotāju, bet visu viņu saražotais kopprodukts — labi ja 20 miljardi dolāru gadā, tātad uz pusi mazāk nekā Latvijai ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju.
Līdz šim visas ziņas par Ziemeļkorejas kareivju iesaisti kaujas darbībās pret Ukrainas armiju saistās ar pašas Krievijas teritoriju, nevis Donbasu, Aizkrāci vai Krimas virzienu. Tas ir tāpēc, ka jebkādas trešās valsts regulārā karaspēka ierašanās uz Ukrainas zemes un uzbrukums Ukrainas armijai vai iedzīvotājiem būtu tiešs kara pieteikums Ukrainai, un pat Ziemeļkoreja to nevar atļauties. (Gan Ukrainas, gan krievu armijas rindās karo dažādu valstu pilsoņi — piemēram, Ukrainas Bruņotajos spēkos blakus latviešu frontes mediķiem 2022. gada vasaras lielajā pretuzbrukumā gāja kolumbiešu militārie profesionāļi, kamēr krievi līgst gurkhas no Āzijas, taču abas puses šādus ārzemniekus noformē kā “profesionālā dienesta karavīrus”, lai izvairītos no apzīmējuma “algotņi”, jo starptautiskās tiesību normas algotņu izmantošanu nemaz neparedz.) Turpretī Ziemeļkorejas regulārās armijas bataljonu atrašanos Ukrainas teritorijā nekādi nevarētu izskaidrot pat ar viņu savervēšanu jebkādā ne visai legālā algotņu grupējumā tā iemesla dēļ, ka izdienējušam ziemeļkorejiešu militāristam nemaz nav iespējams tā vienkārši izbraukt no savas valsts, lai pieteiktos kādā privātajā militārajā korporācijā.
Līdz ar to loģiskas izklausās ziņas, ka Ziemeļkorejas kareivju tūkstoši iesaistās cīņās pret Ukrainu vienīgi pašas Krievijas teritorijā, jo Maskavai ir tiesības oficiāli uzaicināt pie sevis kādas citas valsts kontingentu, bet Ziemeļkorejai ir tiesības šo uzaicinājumu pieņemt. Turpretī ziemeļkorejiešu atrašanās uz Ukrainas zemes ar ieročiem rokās, ja viņi šauj pa Ukrainas aizstāvjiem, būtu agresīva kara akts. Un pretēji — ja kādas NATO valsts pilsoņi (būdami vienalga kādā statusā pie Ukrainas armijas) ar ieročiem rokās ierastos Kurskas apgabalā, Kremlis to varētu iztulkot kā kara aktu. Tāpēc ukraiņi rūpīgi uzmanās, lai kaujas darbībās robežas viņā pusē piedalītos tikai Ukrainas un pašas Krievijas pilsoņi, kas karo krievu Brīvprātīgā korpusa, leģiona “Svoboda Rossiji” un bataljona “Sibīrija” pusē.
Krievu loģika saprotama: ja Kurskas apgabalā karo padsmit tūkstoši ziemeļkorejiešu, tad atbrīvojas tikpat daudzi krievu kareivji, kurus pārsviest uz Donbasu nākamo “gaļas viļņu” uzbrukumiem. Tomēr viss iespējamais efekts jau šobrīd beidzies, jo kara intensitāte ir pieaugusi tiktāl, ka šobrīd Krievija zaudē vidēji no 1000 līdz 1500 cilvēkiem diennaktī (skaitot gan kritušos, gan sagūstītos, gan tiktāl sakropļotos, ka tie vairs nebūs cīnītāji, pat ja izdzīvos). Krievija novembrī zaudējusi 40 520 cilvēku — rekordmēnesis visu triju gadu laikā, un kauju intensitāte pastiprinās. Tātad Ziemeļkorejas patlaban atsūtītie padsmit tūkstoši Kurskas apgabalā kompensē varbūt aptuveni vienas nedēļas zaudējumus Donbasa frontē. Zinot, ka Phenjanai ir mūžīgs valūtas trūkums, bet lielas armijas rezerves, savukārt Kremlim ir mūžīgs frontinieku iztrūkums, bet nauda pagaidām vēl turas, nav grūti nojaust, uz kurieni situācija virzīsies tālāk.
Ziemeļkorejas atklāta iesaistīšanās karā, tās kontingentam pagaidām karojot Krievijas teritorijā, bet atbrīvojot Krievijas resursus pārsviešanai uz Ukrainas teritoriju, pietuvina scenāriju, kurā NATO valstis nosūta savus spēkus miera garantēšanai Ukrainas brīvajā daļā, atslogojot ukraiņu armiju no dažādiem apsardzes, loģistikas, apmācību utt. uzdevumiem aizmugurē, lai lielāks kareivju skaits varētu cīnīties frontē. Gada sākumā pirmais par savu kareivju nosūtīšanu uz Ukrainu ierunājās Francijas prezidents Emanuels Makrons. “Neatkarīgā” jau rakstīja, ka starptautiskās tiesību normas neaizliedz, piemēram, Baltijas valstu un Polijas armijas apakšvienībām, saņemot Ukrainas valdības uzaicinājumu, ieņemt pozīcijas miera garantēšanai vietās, kurās karadarbība nenotiek.
Ukrainas armija spiesta tērēt cilvēkus un resursus, turot savas vienības uz Ukrainas — Baltkrievijas robežas: kā zināms, Baltkrievija atbalsta Kremli, taču karadarbībā pati nav piedalījusies. Tomēr pilnmēroga iebrukuma pirmajos mēnešos Baltkrievija atvēlēja savu teritoriju, lai caur to agresors uzbruktu Kijivai no ziemeļiem. Ja NATO valstis apņemtos pēc Ukrainas uzaicinājuma izvietoties dziļumā gar robežu, nodrošinot otro un trešo aizsardzības līniju (pieņemot, ka uz pašas robežas turpinās patrulēt ukraiņu robežsargi), tad Ukrainai rastos iespēja atbrīvot lielu daudzumu personālsastāva un attiecīgas ieroču rezerves, lai to visu pārmestu uz fronti.
Šāds scenārijs vasarā bija maz iespējams un arī šobrīd vēl neizskatās nenovēršams, taču Ziemeļkorejas karavīru klātbūtne Kurskas apgabalā ir paaugstinājusi teorētisko varbūtību, ka Latvijas kareivjiem un zemessargiem varētu rasties iespēja kļūt par miera garantiem atsevišķos Ukrainas apgabalos, kas neatrodas tiešā frontes tuvumā.
