Izdevuma “The Insider” sarunu biedrs, kurš dezertēja no Krievijas armijas, tāpat kā daudzi citi tika ar viltu piespiests parakstīt līgumu un bez sagatavošanas iemests priekšējā frontes līnijā. Viņš dienēja sešus mēnešus, tika smagi ievainots un aizbēga. Vīrietis stāsta par ārpustiesas nāvessodu piespriešanu karavīriem, kuri atsakās piedalīties “gaļas” uzbrukumos, frontē plaši izplatīto alkoholismu un narkomāniju, kā arī attieksmi pret Krievijas militārpersonām armijā.
“2023. gada rudenī kādā naktī izgāju no mājas, lai dotos uz tuvējo veikalu, kad apstājās patruļas mašīna un prasīja uzrādīt dokumentus. Man nebija līdzi pases, tāpēc nācās doties uz nodaļu. Viņi sāka mani grūstīt, teica, ka pret mani ir pavēste, un iedeva kaut kādu papīru - mobilizācijas pavēli vai tamlīdzīgi. Viņi teica, ka pēc trim dienām man ir jādodas uz frontes līniju. Man esot bijusi pavēste, un viņi prasīja, kāpēc es neierados militārajā reģistrācijas un iesaukšanas birojā. Viņi it kā par mani apžēlojās, teica, ka, ja es parakstīšu līgumu, varēšu doties kaut kur palīdzēt slimnīcā. Es domāju - nu, ja mani sūta prom, tad kāda starpība? Es iešu parakstīt līgumu, varbūt tas man palīdzēs. Parakstīju līgumu sestdien, bet jau otrdien mani nosūtīja uz fronti. Apmēram pēc nedēļas es jau biju frontes pirmajā līnijā.
Atceros, ka 20 cilvēki gāja bojā tajā pašā vakarā. Neviens neatgriezās. Neviens pat nesasniedza tankus. Nākamajā dienā atkal sūtīja - vēl 20 cilvēkus. Viņus gaidīja tas pats liktenis,” stāsta dezertieris.
Lai mazinātu iespēju, ka Ukrainas novērošanas droni pamana Krievijas armijas karavīrus, komandieriem dzimusi ideja - sūtīt cilvēkus “miglā”, kad saule jau riet vai lec, un šajā laikā droni redz daudz sliktāk. Tomēr, neskatoties uz to, pāris dienu laikā nācās apglabāt vēl apmēram 30 cilvēku.
“Tad viņi izdomāja, ka var laist nevis piecus cilvēkus vienlaikus, bet gan divus. Sāka pienākt ziņas, ka mēs gandrīz esam ieņēmuši to ciematu, kas bija mūsu mērķis, ka mēs jau esam visur, bet realitātē mēs līdz tam pat netikām.
Cilvēki tika dzīti uz nokaušanu tikai tāpēc, ka komandieris, bijušais veikala apsargs, sapņoja redzēt sevi “Pirmajā kanālā”, ka viņš ir tāds karotājs. Viņam bija vienalga, ko tas prasīs…” atminas bijušais Krievijas armijas karavīrs.
Ciema “ieņemšanas” laikā trūka munīcijas, ūdens, pārtikas. Vēl 70 cilvēku gāja bojā nedēļas laikā.
“Apšaudes vai bruņotu sadursmju vispār nebija, jo neviens pat nesasniedza pozīcijas. Bet bija visu redzošie droni. Bija sajūta, ka Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir vismaz 50 reižu pārsvars bezpilota lidaparātos. Tas ir grūtākais - kad tu pamet zemnīcu un saproti, ka tevi var redzēt. Un jebkurā brīdī tu vari tikt nogalināts. Izgāju uz tualeti, iegāju atpakaļ, un pēc 30 sekundēm vietā, kur gāju uz tualeti, piezemējās divas bumbas,” atceras dezertieris.
Divu nedēļu laikā no 250 cilvēkiem dzīvi bija palikuši tikai kādi 15 vai 20, no kuriem 10 bija ierēdņi, visādi vadu komandieri, rotas komandieris. Mobilizēto bija palicis ļoti maz.
“Kad es ierados, tas ciems vēl bija vairāk vai mazāk neskarts. Pēc trim nedēļām tā vispār nebija, tur bija palikušas tikai drupas un līķu mākoņi. Es ļoti ilgi strīdējos ar komandieri. Es teicu: "Es nekur neiešu uz nevienu šaut, jūs varat mani nošaut šeit. Es būšu evakuācijā - izvelkot līķus un ievainotos - un jūs ar to varat darīt, ko vēlaties.” Man nav medicīniskās izglītības, nekad nebiju saskāries ar asinīm. Un tad ceturtajā nedēļā izvilku no kaujas lauka puisi, kurš trīs dienas gulēja ievainots. Viņam bija apdedzināta roka un kāja. Es nezinu, kā viņš izdzīvoja. Roka jau sāka pūt. Es jautāju: "Kas man jādara?" Viņi man saka: “Nogriez viņam roku.” Sagatavojos un devos. Es to nocirtu ar cirvi, ko izmanto malkas skaldīšanai... Es to nocirtu ar ceturto reizi, un viņi man teica pa radio, kā to apstrādāt. Pēc tam divas dienas negulēju. Viņa liktenis pēc tam man nav zināms. Izvilku vēl vienu puisi - viņam bija norauts žoklis, roka līdz plecam un puse kājas. Viņi pat negribēja viņu aizvest. Komandieris teica - man tas nav vajadzīgs, tagad man kaut kas jādara vēl viena cilvēka labā. Dienu vēlāk tas puisis teica - es tikai gribu mirt, jo viņš jau saprata, ka tās ir beigas… Reiz mani sūtīja ar zālēm, lai es aizvedu pārsējus, nedaudz ūdens... Es nonācu pie šīs vietas, tur bija daudz kritušu koku. Apkārtne bija pauguraina, tāpēc zem sakritušajiem baļķiem bija tāda kā sprauga. Rāpos tālāk, kur baļķi gulēja blīvāk. Biju jau ielīdis līdz vidum un jutu kaut ko mīkstu, irdenu un asu smaku. Es paskatījos zem sevis un redzēju formas tērpus, es redzēju mirušus puišus. Viņi tur bija jau trīs vai četrus mēnešus, ķermeņi sākuši sadalīties. Es vienkārši rāpoju pāri līķiem. Man sākās panika,” pārdzīvotajā dalās dezertieris.
Viņš atminas arī gadījumu, kad bataljona komandieris speciāli aizsūtījis kaujā tikko uz fronti atsūtītu karavīru, jo bija apvainojies uz viņa radiniekiem, kuri bija aizsūtījuši vēstuli prokuratūrai par piespiedu mobilizāciju.
Komandieris visu laiku dzēris. Sūtījis savus padotos pēc dzeramā pa “nāves ceļu”. Kad kādu ievainoja, tad atstāja nomirt, jo sūtīt kādu pakaļ bijis bīstami.
“Gandrīz visi dzer. Daži komandieri izmanto promedolu. Katram militāristam pirmās palīdzības komplektā jāiedod promedols - viena vai divas kapsulas. Bet viņi to izsniedz tikai uz papīra. Jums iedeva aptieciņu, jūs par to parakstījāties, bet tajā nebija zāļu. Frontē bija viens promedola atkarīgais, par devu viņš varēja visu. Viņš skrēja apkārt un pārmeklēja līķus. Jums ir nepieciešams kaut kāds tēmēklis ložmetējam vai kas cits - viņš skrien uz pašu “priekšgalu”, lai izlaupītu līķus, gandrīz skrienot pretī Ukrainas bruņoto spēku pozīcijām, lai tikai dabūtu devu,” stāsta dezertieris.
Noticis arī tā - ja kāds neesot pildījis pavēli, viņu piesējuši pie koka un no piecu līdz 10 metru attāluma citiem likuši šaut. Vai arī uzvilkuši divas ložu necaurlaidīgas vestes. Uz šīm divām vestēm komandieris šauj ar ložmetēju. Pat ja šādā gadījumā kāds izdzīvo, viņam tiek salauztas visas ribas. Un viņš vienkārši lēnām nomirst. Vai arī uzliek ķiveri galvā - un ar pistoli šauj uz ķiveri…
“Es personīgi neredzēju nāvessodus, bet, spriežot pēc tā, ko redzēju ar līķiem, tas viss ir taisnība. Bet neviens frontē nerunā, nav nekādu “ejam gāzt Putinu”. Protams, viņi saka, ka viņš sarīkoja kaut kādas stulbas lietas, kuras nevienam nevajag. Pat "patrioti", kad viņi ierodas, ļoti drīz sāk teikt: "Ko mēs te esam aizmirsuši, kāpēc mums tas vajadzīgs?" Ir daži “urāpatrioti”, bet viņi, kā likums, nedzīvo ilgi, jo viņi pirmie bēg un pirmie tiek “nolikti”,” atceras dezertieris.
Visiem, kuri gatavojas doties karā, lai kaut ko iekarotu, viņš saka: “Ņemiet ieroci un uzreiz iešaujiet sev galvā. Rezultāts būs tieši tāds pats.”
