Rainai Ņištai jau sajucis palīdzības vešanas reižu skaits no Latvijas uz fronti — vairāk nekā simts. Pēdējās reizes bijušas uz Pokrovsku, kur dienē Rainas jaunais vīrs un kur viņa ar domubiedriem palīdz 151. atsevišķajai mehanizētajai brigādei.
Ventspils Galvenajā bibliotēkā skatāma dubultizstāde par Ukrainas tēmu: pirmajā stāvā ir gleznotāja Staņislava Bruna darbu izstāde, jo viņa senči cēlušies no Latvijas (Ulmaņlaikos tēvs dienējis prezidenta apsardzes pulkā), arī tagad Ventspilī ir radinieki. Viņa krāsu gamma ir izteikts pretstats tradicionālajai latviešu glezniecībai: mūsu gleznotājiem raksturīgas tumšas, smagas krāsas, un Latvijā pat mūždien brūnganais Purvītis skaitās raibi krāsains gleznotājs, bet Staņislavs Bruns glezno ukrainiski gaišos, vieglos un kontrastainos toņos, kādi šai kultūrai tik ļoti raksturīgi, ka redzami pat valsts karogā. Turpretī otrajā stāvā apskatāms kas pavisam cits: Ukrainas dokumentālā preses foto ceļojošā izstāde par aktuālajiem notikumiem, kas drīzumā dosies tālāk uz Hamburgu.
Dubultizstādei veltītais pasākums tāpēc organiski pārauga brīvprātīgo palīdzības vedēju stāstos par jaunāko, kas frontē pieredzēts. Raina Ņišta (iepriekšējā uzvārdā Boguža) Latvijā ir projektu vadītāja bērnu izglītošanai kokapstrādes amatniecībā, bet ik pēc pāris nedēļām ar kārtējo palīdzības transportu brauc uz fronti. Atšķirībā no lielākās daļas Latvijas palīdzības vedēju, kas tradicionāli atstāj aizvesto Ļvivā vai nodod vietējiem brīvprātīgajiem nekavējošai vešanai tālāk, Raina šobrīd ir “piestiprināta” Ukrainas Bruņoto spēku 151. atsevišķajai Sauszemes spēku mehanizētajai brigādei, tāpēc viņa brauc tieši uz fronti, aizvedot uz turieni Latvijā savākto palīdzību, bet no Pokrovskas atved stāstus, kas cits par citu šausminošāki. Tālāk — Rainas personiski pieredzētais.
“Donbass. Mirnogradā biju pirms mēneša, tagad tur vairs nevaram tikt. Fronte pavirzījusies, orki lien kā prusaki — milzīgiem bariem, savā ceļā iznīcinot visu, "atbrīvojot" no visa. Vieta, kur Mirnogradā apmetāmies, patiesībā slēpāmies un slēpām mašīnas — iznīcināta. Pavisam nejauši biju klāt brīdī, kad krievu gūsteknim — orkam, kurš uz Ukrainu atnācis slepkavot un iznīcināt, ukraiņu kara mediķi sniedza medicīnisko palīdzību. Puiši mani apzināti pasauca, lai būtu klāt nopratināšanā. Man bija iespēja šim orkam, it kā cilvēkam, bet nespēju viņu tā nosaukt, tāpēc teikšu — cilvēkveidīgam radījumam, uzdot visdažādākos jautājumus, runāt ar viņu. Tas bija smagi. Morāli — ļoti smagi. Piedevām vēl apzinoties, ka viņu drīz vien atbrīvos, apmainot pret sagūstītu ukraini.
Taču nevar vārdos izteikt, kādu naidu mēs izjutām, kad sešas dienas vēlāk uzzinājām: kamēr mēs pratinājām šo noķerto orku, tikmēr frontes otrā pusē okupanti nošāvuši sešpadsmit ukraiņu karagūstekņus, kas tikuši aplenkti, nolikuši ieročus un sagūstīti. Nošauti visi rindā, bet tiem, kas izrādījuši dzīvības zīmes, izdarīts kontrolšāviens galvā. (Informāciju par šo kara noziegumu sk. zemāk — red.)
Atmiņā atausa vectēva stāstītais par Latvijas okupāciju, par vectēva tēva un viņa brāļu nošaušanu Vandzenes un Iģenes mežos.
Galvā izskrēja cauri visi šausmu stāsti, kurus stāstīja uz Latviju atbraukušie bēgļi. Atmiņā atausa tie zvani, kad dzirdēju šāvienus, sprādzienus, bērnu un sieviešu kliedzienus… Sieviete, kura, glābjot sevi un savu bērnu, izglāba vēl sešus svešus, kurus paņēma no nošautiem vecākiem. Jā, es par to nerunāju… mani tak nesapratīs… daudziem tak kara Ukrainā nemaz nav!
Es vienmēr esmu sazvanāma, kaut nakts vidū… Es dzīvoju no zvana līdz zvanam. Savācu ziedojumus lūdzos, ubagoju, izkaucu, un tā varētu uzskaitīt ļoti daudz, pasūtu, pērku, pakoju, sūtu, vedu, atdodu… Savus bērnus neredzu un katru reizi saku, ka šī ir pēdējā reize... Ka man vairs nav spēka… Agrāk gadījās, ka naktīs zvana balsis krieviski un draud: “Mēs tevi nodursim! Ja vien uzzināsim, kur tu dzīvo.” Pēdējā pusgadā pārstājuši.
Un tad es redzu to zēnu/vīru acis frontē, kuri saņem palīdzību. Skumjas, sastingušas, bet laimīgas, jo beidzot viņus uzklausīja, sadzirdēja, palīdzēja, sajuta, ka nav aizmirsti… Un tad, kad tu viņus satiec, tevi apskauj kā vecu draugu un klusi, no sirds, saka paldies… Un hospitālī redzi zēnus/vīrus, kuri ir uzvarējuši pašu nāvi. Kuri ir iznākuši no elles, un katram savs stāsts. Un tu viņiem atved visvienkāršākās lietas: gultas veļu, jaunas bikses, apakšveļu, mazgāšanas līdzekli un daudz, daudz gardumus. Un viņi priecājas, jo viņus atceras — vienkārši tāpat.
Liels gandarījums ir, kad naktī un tumsā frontes tuvumā kontrolpunktos mūs aptur karavīri un saka: “Tu taču esi Raina! Paldies par visu atvesto!” Simt punktu, es šos konkrētos karavīrus neesmu pirms tam satikusi. Tātad mūsu palīdzību zina, novērtē.
Biedrība “Mūsu ligzda” visu laiku meklē ziedojumus, jo visu laiku vajadzīgi ģeneratori, nakts redzamības ierīces un daudz kas cits. Vajadzības tik daudzas — nauda degvielai un mašīnu iegādei (protams, pieņemam ziedojumos arī pašas mašīnas un degvielu), šobrīd mērķis ir savākt 5000 eiro medicīniskās evakuācijas mašīnai un daudz kam citam.
Tu mēnesi vāc naudu, lai iegādātos lietas, kas tik ļoti vajadzīgas uz “nulltās” līnijas. Viss savākts, braucam! Bet — vairs nesteidzieties. Jo viņi neatgriezās… Tie, kas kļuva par taviem draugiem un gara radiniekiem — viņi neatgriezās no kaujas…
Un tad telefona zvans no kāda karavīra mātes, kura vairs nav… Vienkārši tavs numurs ir pēdējais telefonā, ar kuru viņš runāja… Un viņa runā, runā, runā… un tu vairs nevari saprast, jo vārdi iesprūst galvā un neko vairs nedzirdi, jo bēdas ir tik spēcīgas.
Un tad zvana puiša radinieki, ar kuru nav varēts sazināties jau 36 dienas, un viņiem nav nekādas informācijas, izņemot — “pazudis bez vēsts”. Un viņi lūdz palīdzību, lai vismaz kaut ko uzzinātu… Bet kā? Tu viņus nomierini, lai gan pati jau sen visu saproti…
Pa to laiku necilvēciskā vienaldzība, kas dzirdama visapkārt: “Nevajag runāt par karu… Dzīve ir skaista…”
Tikmēr vajadzību saraksts aug. Tu nezini, ko pirmām kārtām sākt meklēt, jo viņi visi tagad ir savējie… Tu noslauki asaras un ej turpināt lūgties, ubagot, izkaukt, vākt, iesaiņot, sūtīt… vest… Kā es ienīstu karu un tā uzsācējus, kas lien sagraut svešas zemes!”
Tiktāl Rainas Ņištas stāstītais, ko papildina oficiālā informācija par masveidīgo kara noziegumu: 2. oktobrī Ukrainas ģenerālprokuratūra paziņoja, ka tur aizdomās Krievijas okupantus par 16 neapbruņotu karagūstekņu noslepkavošanu Pokrovskas virzienā pēc tam, kad “Telegram” kanālos sāka izplatīties video, kurā redzams, kā gūstā saņemti ukraiņu karavīri iznāk no meža masīva. “Pēc tam, kad viņus izkārtoja rindā, okupanti apzināti atklāja uz viņiem uguni, lai nogalinātu. Ievainotie, kas izrādīja dzīvības pazīmes, tika nošauti no tuvas distances,” teikts prokuratūras paziņojumā.
Ģenerālprokurors Andrijs Kostins informēja, ka pilnmēroga kara trešajā gadā šis ir “masveidīgākais zināmais gadījums, kad frontes līnijā noslepkavoti ukraiņu karagūstekņi”, un tā “nav nejaušība, bet gan mērķtiecīga Krievijas militārās un politiskās vadības politika”.
Jau iepriekš tika ziņots, ka no gūsta atbrīvoto un pret krieviem apmainīto ukraiņu kareivju veselības stāvoklis parādījis, ka 95% no gūstā kritušajiem ukraiņiem tikuši spīdzināti vai ilgstoši badināti, kas ir jauns nelietības līmenis, pat ja salīdzina ar jebkuru no pagājušā gadsimta kariem — ieskaitot abus pasaules karus. ANO Cilvēktiesību uzraudzības misijas ziņojumā, kas publicēts 1. oktobrī, ir apkopots, ka visplašāk izmantotās spīdzināšanas metodes pret ukraiņiem ir sišana, elektrošoki, smacēšana un miega trūkums.
