Divarpus gadu garumā pasauli nav beiguši pārsteigt ukraiņu izlūki, diversanti, dronu operatori un partizāni okupētajās teritorijās. Vairāki avoti tagad noņēmušies skaidrot, no kurienes tāda kompetence un zināšanas, kam Krievija īsti neko nevar likt pretī.
Vairāki militārie blogi neatkarīgi cits no cita sākuši publicēt apskatus par Ukrainas un ASV specdienestu kontaktu vēsturi un attīstību, kas ar laiku pāraugusi ne pārāk uzticības pilnā sadarbībā, kur abas puses bieži vien gribējušas pasūtīt viena otru pie velna. Rezultāts tomēr izvērties spīdošs, un jautājums — ko mēs šeit atkal no ukraiņiem varam mācīties?
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija izformēja un aizliedza VDK, pārņēma kartotēku, datubāzes un visu citu, ko čekisti nebija paspējuši iznīcināt vai aizvest uz Maskavu. Bijušajiem čekistiem tika aizliegts ieņemt jebkādus valsts amatpersonu amatus un startēt vēlēšanās. Latvija savus specdienestus, tāpat kā armiju, floti un Gaisa spēkus, atjaunoja no nulles, tāpēc par mūsu Bruņotajiem spēkiem, Drošības policiju, MIDD un tamlīdzīgām institūcijām šaubas nekad nav radušās — iedzīvotāju aptaujās šīm iestādēm bieži vien ir augstāks reitings nekā baznīcai. Tāpat rīkojās mūsu Baltijas kaimiņi, taču ne Armēnija, Gruzija vai Ukraina.
Krievijas Federācija 1991. gadā savu KGB sadalīja FSB un SVR struktūrās, bet Armēnija, Gruzija un vairākas citas postpadomju valstis savus specdienestus vai nu veidoja uz agrāko vietējo KGB struktūru bāzes, vai vienkārši pārdēvēja KGB jaunā vārdā, vai pat nevīžoja abreviatūru nomainīt (Baltkrievija). Ukrainas SBU radās diezgan tipiskā veidā — 1991. gada beigās Ukraina, gatavojoties parakstīt Belovežas vienošanos par PSRS formālo likvidāciju, izveidoja savu dienestu organizētās noziedzības, bandītisma, terorisma un korupcijas apkarošanai, taču saglabājot amatos lielāko daļu no padomju laika “nagu maucējiem”. Rezultātā SBU ieguva negatīvu reputāciju, jo drīz vien regulāri tika konstatēts, ka par SBU darbiniekiem pārsauktie vecie čekisti ir sākuši saaugt ar tiem bandītiem, korumpantiem un ieroču kontrabandistiem, kurus viņiem tā kā vajadzētu ķert.
Vēl vairāk: tajos gados, kuros Ukraina svārstījās starp Rietumiem un Maskavu, prokrievisko prezidentu Leonīda Kučmas un Viktora Janukoviča laikos SBU virsnieki devās uz Krieviju piedalīties kopīgās “mācībās” ar FSB, jo abas valstis tolaik vēl gribēja “padziļināt sadarbību un partnerību”. Eiromaidana revolūcijas laika “Neatkarīgās” aptaujātie revolucionāri par valsts iestādēm izteicās apmēram šādi: “Iekšlietu ministrijas spēki, iekšlietu karaspēks, “Berkut” un “menti”, SBU — mēs uzmanāmies no viņiem visiem tikpat ļoti kā no Janukoviča finansētā Antimaidana. Bet armija ir cita lieta. Mūsu armija pret tautu neiet.” (Jāpiezīmē, ka tobrīd vēl bija runa ne par pašreizējo Ukrainas armiju, kas darbojas pēc NATO standartiem un daudzviet tos pārsniedz, bet par tobrīdējo postpadomju armiju.)
Janukovičam aizbēgot caur Krimu uz Rostovu, armija palika savā vietā un uzsāka cīņu pret Donbasa separātistiem, tikmēr līdz pat 90% no SBU darbiniekiem arī aizbēga uz Krieviju, paņemot līdzi visus dokumentus, ko vien varēja, bet datorus pielaižot pilnus ar ļaunatūru. Valentīns Nalivaičenko, diplomāts un politiķis, kurš jau reiz bija vadījis SBU t.s. oranžo reformatoru laikā un 2014. gada februārī atkal tika iecelts par SBU vadītāju, atgriezās pie pilnībā sasistas siles: dienestu faktiski nācās pārbūvēt no jauna. Tomēr tas bija arī pluss: tā kā dienestā esošie kremlini bija prom, atskaitot neizbēgami atstātos “kurmjus”, varēja reformēt visu.
Nalivaičenko uzņēma kursu partnerattiecību veidošanai ar Lengliju, kas sākumā atsaucās ļoti negribīgi, jo Baraka Obamas administrācija negribēja dot Ukrainai nekādu ASV savāktu informāciju, kas ukraiņiem noderētu cīņā ar prokremliskajiem separātistiem. Līdz Malaizijas lidmašīnas notriekšanai SBU jau bija tiktāl atjaunojusies, ka spēja nevis izmantot amerikāņu pamestās informācijas druskas, bet pretēji — ukraiņi ieguva un sniedza visai pasaulei datus reālā laika režīmā par to, kā krievi notriekuši civilo lidmašīnu, ieskaitot separātistu un viņu Krievijas kuratoru telefonsarunas par Malaizijas lidmašīnas nogāšanu un mēģinājumiem to noslēpt.
Taču tādas dažādu laikmetu un valstu spiegu institūcijas kā SBU, KGB, FSB, SVR, CIA un SIS (MI6), kas mēģina iefiltrēties pretinieku vidū, vervēt aģentus, pieķert dubultaģentus un zagt informāciju, ir pavisam kas cits nekā armijas izlūki. Pēdējie ir tie, kas naktī lien pāri ierakumiem, pēta ienaidnieku no droniem, veic reidus pa pretinieka aizmuguri, lec ar izpletņiem, taisa diversijas un ņem gūstekņus ar nolūku no tiem izspiest noderīgas ziņas. Sarkanās armijas izlūkdienests GRU, par kura eksistenci uzzinājām tikai pēc PSRS likvidācijas un kas sevī ietvēra ne tikai informācijas vākšanu, bet arī “specnaza” vienības un visu veidu elites kaujiniekus, mūsdienu Krievijā ir pamainījis nosaukumu, bet saglabājis visas funkcijas un milzīgās iespējas.
Lai sev nelabvēlīgo tendenci mainītu, Ukrainas armija aktivizēja savu Aizsardzības ministrijas Galveno izlūkošanas pārvaldi, kas tagad arī ārzemēs pazīstama ar savu saīsinājumu HUR MO vai vienkārši HUR. Karojot pret separātistiem Donbasā, armijas izlūki strauji uzaudzēja prasmes, un tās sāka novērtēt arī amerikāņu partneri, kas sāka pieņemt ukraiņu armijas izlūkus apmācībā pie sevis. Antiteroristisko operāciju Donbasā (ATO) pēc vairākiem gadiem nomainīja OOS jeb Apvienoto spēku operācija — lai atbildētu uz Krievijas hibrīdoperācijām, ukraiņi savus OOS dalībniekus raksturoja kā “hibrīdu starp armijas elites vienību un spiegošanas organizāciju”.
Mainoties ASV prezidentiem un administrācijām, sadarbība starp amerikāņu un ukraiņu specdienestiem tomēr kopumā aprobežojās ar atsevišķu vienību trenēšanu un datu apmaiņu, kas izskatījās tā, it kā ukraiņi ar Krievijā iegūtiem izlūkdatiem katru reizi pirktu amerikāņu negribīgo atbalstu. Piemēram, amerikāņi palīdzēja apmācīt ukraiņu izlūkvienību nr. 2245, kuras dalībnieks Kirilo Budanovs tagad jau ir HUR priekšnieks, taču prasīja pretī noderīgus materiālus.
Kad Ukraina, gribot pierādīt savu vērtību Rietumu acīs, piegādāja Vašingtonai pilnus dokumentus par Krievijas plāniem attiecībā uz savu kodolzemūdeņu arsenālu un tā modernizācijas iespējām, amerikāņi piekrita līdzšinējo negribīgo palīdzību pārvērst pilnvērtīgā partnerībā, ieskaitot ekipējuma un tehnoloģiju nodošanu, taču ar vienu nosacījumu: HUR ir pilnībā jāatbrīvojas no jebkurām padomju un postpadomju saiknēm. Sekojošajai fāzei šobrīd ir iegājies nosaukums operācija “Zelta zivtiņa” (“Operation Goldfish”) — nav zināms, vai tajā iesaistītie paši lietojuši šo vārdu, taču publikā tiek izplatīts priekšstats, ka nosaukums nāk no igauņu anekdotes, kurā divi makšķernieki noķer zelta zivtiņu gluži kā krievu pasakā. “Jā, es tiešām esmu tā pati zelta zivtiņa no krievu pasakas,” zivtiņa apstiprina. “Bet kā mēs lai to zinām?” jautā igauņi. “Es taču runāju ar jums krieviski un esmu gatava izpildīt jūsu trīs vēlēšanās!” zivtiņa atbild. Viens no makšķerniekiem jau sāk izdomāt savas trīs vēlmes, bet otrs igaunis nekavējoties ņem akmeni un nosit zelta zivtiņu: “Mēs nevaram uzticēties nekam, kas runā krieviski!!!”
Ar šādu pieeju, amerikāņu "mudināta" (drīzāk gan drīzāk izpildot diktātu), ukraiņu Aizsardzības ministrija sāka atvaļināt visu HUR personālsastāvu, kam bija gadījies mācīties vēl padomju laikā vai kas neprata valsts valodu dzimtās valodas līmenī. HUR rindās tāpēc šobrīd reti kurš ir vecāks par 30 līdz 35 gadiem, un pat Budanovam kā pašam vecākajam virsniekam ir tikai 38 gadi. Piemēram, visiem zināmais Aleksejs Arestovičs dienēja HUR un devās izlūkgājienos pāri frontes līnijai laikā, kad vēl Donbasā notika ATO, bet brīdī, kad to nomainīja modernizētā OOS, Arestovičs un viņa gadagājuma cilvēki tika no HUR atvaļināti vai aizrotēti.
Kas notiek, ja to nedara, parāda labi zināmais piemērs ar Budanova neveiksmīgo Krimas reidu. Izmantojot no ASV saņemto jauno ekipējumu un apmācību, “Zelta zivtiņas” pasākumu rezultātā pie rīcības iespējām tikušie “jaunie karstgalvji”, uzzinājuši par Krievijas plāniem uz anektēto Krimu pārdislocēt jaunu eskadriļu ar kaujas helikopteriem, nolēma veikt mazu, negaidītu reidu un attiecīgos helikopterus lidlaukā paspridzināt. Bet, tā kā Kijiva tobrīd vēl bija pilna ar krievu “kurmjiem”, par operācijas plānošanu kāds no tiem uzzināja, noinformēja Maskavu, un Budanova vienības piepūšamās laivas Krimā tika sagaidītas ar ložmetējiem. Ukraiņi tika ievainoti, knapi tika atpakaļ un deva lielisku iespēju izpriecāties Kremļa propagandistiem, jo īpaši tāpēc, ka krievi pārtvēra arī sekojošo nikno telefonsarunu starp tobrīdējo ASV viceprezidentu Džo Baidenu un Ukrainas prezidentu Petro Porošenko. Taču spējas uz šādu pārdrošu aktivitāti, neraugoties ne uz ko, pievērsa nākamā prezidenta Volodimira Zelenska uzmanību, un viņš paaugstināja Budanovu par HUR priekšnieku.
Krimas reids nebija vienīgais moments, kas gandrīz izjauca HUR un Lenglijas partnerību. Ukraiņi revanšējās un pierādīja savas spējas, arvien pieaugošākā ātrumā zogot Krievijas klasificēto informāciju, piegādājot dronu paraugus, vācot ziņas par krievu hakeru iejaukšanos vēlēšanās rietumvalstīs utt. HUR pierādīja savas spējas, sprādzienos likvidējot vai smagi savainojot separātistu bandformējumu vadoņus Motorolu, Zaharčenko, Plotņicki un citus. Tuvojoties pilnmēroga iebrukumam, amerikāņi palīdzēja HUR izveidot pagrīdes noliktavas ar ieročiem, sprāgstvielām un ekipējumu tajos reģionos, kas varētu nonākt okupācijā, vienlaikus atstājot apmācītus cilvēkus, kas bija gatavi nonākt krievu aizmugurē, lai varētu veikt partizānu darbību.
Kopš pilnmēroga iebrukuma ir kļuvuši redzami nosacītās “Zelta zivtiņas” operācijas rezultāti. Divu gadu laikā Budanovam ar saviem jūras droniem ir izdevies pilnībā sakaut krievu Melnās jūras floti, no kuras trešdaļa tagad guļ jūras dibenā līdz ar flagmani “Maskava” vai ir sabojāta līdz nefunkcionēšanas līmenim, bet pārējie kuģi evakuēti uz tālākām ostām, no kurām riskē iziet tikai retu reizi, vairs nespējot kavēt ukraiņu graudu eksportu. Bet Sauszemes spēku izlūkvienības, karojot pret “vāgneriešiem”, separātistiem un citiem algotņiem pie Bahmutas un Časivjaras, ir tā uztrenējušas prasmes, ka Rietumi aicina savus HUR partnerus palīgā iznīcināt krievu algotņu formējumus Āfrikā, kur pēdējos divos gados Ukraina izvērsusi atsevišķu “ēnu karu” pret krievu kaujiniekiem Sudānā, Mali un citur.
Kādus secinājumus vajadzētu izdarīt Latvijai, skatoties uz šiem rezultātiem? Vispirms ir acīmredzami, ka Latvija tā arī 35 gadu laikā nav veikusi savu “Zelta zivtiņas” ekvivalentu. Mūsu sabiedrība kopumā lielākoties ir atbrīvojusies no padomju mantojuma — piemēram, neviens neturēs aizdomās Zemessardzi, robežsardzi vai armiju par nelojalitāti valstij, jo tās no 1992. gada tika veidotas pilnībā no nulles, pieturoties pie NATO standartiem. Tikmēr pie mums turpina darboties vecā postpadomju prokuratūra, tiesu sistēma un policija, kas savulaik tika vienkārši pārdēvēta no “LPSR milicijas” par “LR policiju”, taču savu korumpēto postkomunistisko būtību nemainīja, un tas pats notika ar prokuratūru un tiesām.
Ukrainā vecās iekšlietu iestādes tika pilnībā reformētas drīz pēc Eiromaidana, likvidējot iepriekšējās struktūras citu pēc citas, kolīdz to vietā bija saformēta “jaunā” policija. Vecie “menti” netika uz jaunajām policijas vienībām pārcelti, un lielākā daļa zaudēja amatus, jo neizgāja pāratestāciju. Tas pats liktenis gaidīja t.s. briljanta prokurorus un prokremliskus tiesnešus, kādus Ukrainā ik pa laikam konstatē vēl tagad, bet Latvijā šāda veida reformas nav notikušas vispār, un tas ļauj iekšlietu un tieslietu iestādēs turpināties postpadomju korupcijas un nekompetences praksei. Ja ukraiņi pārņem, piemēram, mūsu Valsts kontroles pieredzi un trenējas kopā ar mūsu Bruņotajiem spēkiem Ādažos, tad mums laiks pārņemt Ukrainas “Zelta zivtiņas” pieredzi.
