6. augusta rītausmā artilērija likvidēja Krievijas bruņoto spēku nocietinājumus uz robežas, un svešā valodā runājoši, Rietumos apmācīti kareivji devās iekšā Krievijas teritorijā — kaut kas nebijis kopš Otrā pasaules kara. Un visi to ir uztvēruši apbrīnojami mierīgi, pat tie, pa kuru zemi tagad bradā NATO parauga zābaki.
Pārsteigums bija gan ukraiņu spēja savākt neesošos resursus un slepenībā sakoncentrēt tos uzbrukumam, gan pareizi izveidotā “kara migla” tā, lai par plāniem nenojaustu ne pretinieki, ne sabiedrotie, ne kādi no nedaudzajiem neitrālajiem novērotājiem, cik nu mūsdienu pasaulē tādi vēl palikuši attiecībā uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. Turklāt nežēlīgā patiesība ir tāda, ka plāns bija jāsargā pat vairāk no Rietumu sabiedrotajiem — ja par ideju ieņemt kādu daļu no pašas Krievijas Federācijas teritorijas uzzinātu atbalstītāji, kādi no tiem noteikti aizliegtu izmantot savus dotos ieročus, bruņutehniku, sakaru līdzekļus vai ekipējumu iebrukumam Krievijā.
Mēnesis pagājis, sabiedrotie nostādīti fakta priekšā, un ko nu vairs iebilst, ka vācu tanki un britu bruņumašīnas braukā pa Kurskas apgabalu. Taču problēma saglabājas: briti, amerikāņi un vācieši joprojām neļauj ar savām “Storm Shadow”, ATACMS un “Taurus” raķetēm apšaudīt mērķus Krievijas Federācijas teritorijā, no kā būtu lielāka jēga. Jau 2022. gada pavasarī starptautiskās normas un līdzšinējā prakse viennozīmīgi ļāva Maskavai apgalvot, ka lidojumu aizlieguma zonas izsludināšana vai fiziska robežu blokāde uz jūras vai sauszemes ar militāra spēka palīdzību būtu saprotama kā kara akts — piemēram, ja poļu vai britu iznīcinātājs virs Ukrainas teritorijas notriektu krievu kara lidmašīnu vai ja amerikāņu karakuģi ieietu Melnajā jūrā un nobloķētu Krievijas Melnās jūras kara flotes iziešanu no Novorosijskas ostas, tad šāda rīcība nozīmētu attiecīgās NATO valsts iesaistīšanos karā Ukrainas pusē. Tāpēc, par spīti izmisīgiem ukraiņu lūgumiem un apelēšanas pie visiem veselajiem saprātiem un emocijām, lidojumu aizlieguma zona virs Ukrainas netika izveidota: pēdējo 35 gadu vēsturē visas tās dažas reizes, kad starptautiskā sabiedrība lēmusi par lidojumu aizlieguma zonas izveidi virs Irākas vai kādām Balkānu valstīm, tas noticis pēc ANO mandāta saņemšanas. Un šajā gadījumā, kā zināms, ir bezcerīgi pat jautāt, jo — lai cik absurdi tas neizklausītos — mūsdienu briesmīgākā agresorvalsts ne tikai nav izslēgta no ANO, bet joprojām sēž tās Drošības padomē ar veto tiesībām pār jebkuru ANO lēmumu!
Viena lieta ir britu karavīri ar britu bruņumašīnām, kas nevar braukāt pa Krievijas teritoriju, neskaitoties par britu iebrucējiem Krievijā, bet pavisam cita lieta ir ukraiņu karavīri, kas pēc NATO valstīs saņemtas militāras apmācības ar NATO valstu bez maksas piegādātu ekipējumu saimnieko pa Kurskas apgabalu ar NATO parauga ieročiem rokās. Šādā gadījumā NATO valstis neskaitās konflikta dalībnieces, jo arī Krievija daudzkārt ir piegādājusi savus ieročus un instruktorus visvisādām valstīm (Indija, Vjetnama, dažādas Āfrikas valstis utt.), kas pēc tam to visu vairākkārt izmantojušas militāros konfliktos, taču pašu Krieviju tāpēc neviens par attiecīgā kariņa dalībnieci neuzskata. Tagad nu Maskava dabū pārliecināties, ko nozīmē atrasties šādai situācijai pretējā pusē.
Tā kā pāri robežai izlietu karaspēku vairs nesasmelsi, atbalstītāji Ukrainai nekādu kritiku nav izteikuši, savukārt neitrālās valstis arī klusējušas, jo aktīvi nosodīt ukraiņus par militārām darbībām pret ilggadējo agresoru būtu vairāk nekā dīvaini. Putina reakcija, ja neskaita viņa apmaksāto propagandistu ķengāšanos, bijusi diezgan nekāda, kas izriet no vairākiem pamatojumiem. Kā jau iepriekš rakstījām, Krievijas vēsturē bijušas daudzas reizes, kad dažādi pretinieki (livonieši, poļi, zviedri, Krimas tatāri, visādi stepju klejotāji utt., un tā līdz pat hitleriešiem) ieņēmuši mazākas vai lielākas Krievijas teritorijas uz kādu laiku, taču beigās Krievija tās atguvusi. Toties vēršanās pret Krievijas “varas vertikāli”, kā to pagājušajā gadā darīja Prigožins ar saviem dumpiniekiem, nozīmē vērsties pret Krievijas valstiskuma un elites būtību, kam svarīgi saglabāt savu politisko, militāro un policejisko varu. Tāds dumpis tiek apspiests nekavējoties. Ukraiņi no tā ir mācījušies un nepretendē uz politiskās varas veidošanu, aizstāšanu vai kaut daļēji pārņemšanu Krievijā, pat ieņemtajā apgabalā ne, tādējādi neizraisot bažas Kremlī par varas zaudēšanu.
Otrkārt, Kremļa nekādo reakciju uz Kurskas apgabala daļu zaudēšanu analītiķi skaidro ar loģisko faktu, ka iespējamās personālsastāva un tehnikas rezerves jau iesaistītas tranšeju karā Donbasā. Tāpēc pretī ukraiņiem nosūtīti nekam nederīgie “kadirovieši”, kas aizbēguši pirms kontakta ar pretinieku, kā arī “Rosgvardijas” vienības (kas primāri domātas nekārtību, mītiņu un protestu apspiešanai pašu mājās, līdzīgi kā OMON padomju laikos, nevis karadarbībai pret īstu, apbruņotu pretinieku) un kaut kādas pašpasludinātas kazaku biedrības. Ukraiņi vispirms devās uz priekšu, cik ātrums atļāva, tad attīrīja ieņemto teritoriju, sāka nostiprināties un pēc divām nedēļām paziņoja, ka izveido savu administrāciju, lai nodrošinātu kārtību — un ne vairāk. Patlaban kādi trīs Krievijas bataljoni ielenkti stūrī starp Seimas upi un ukraiņu jaunajām pozīcijām: uzbrucēji cer saņemt viņus gūstā, lai papildinātu karagūstekņu apmaiņas fondu.
Kopš patlaban aktuālā pretuzbrukuma pirmās nedēļas ukraiņi nav slēpuši, ka primārais mērķis ir racionāls — nodrošināt buferzonu gar Sumu apgabalu, kuru Krievija pāri robežai apšauda jau divarpus gadus, lai Krievijas lielgabali vairs nesniegtos līdz ukraiņu apdzīvotajām vietām. Protams, visi saprot, ka vienlaikus pretuzbrukuma psiholoģiskais mērķis ir pacelt gan savējo, gan sabiedroto garastāvokli. Tomēr mēneša laikā nav izdevies piespiest krievus noņemt no Donbasa frontes spēkus un likt tos pārsviest uz Kurskas apgabalu. Kā ziņo Lietuvas armija, tad tā vietā uz Kurskas apgabalu tiek pārsviestas rezerves vienības, kas līdz šim bija dislocētas Kaļiņingradas apgabalā. Vakar Volodimirs Zelenskis publiskojis aprēķinu, ka kopumā krievi varētu būt pārdislocējuši līdz pat 60 tūkstošiem lielas rezerves, taču tas pagaidām nav mainījis kara gaitu.
Viena no industriālās Doneckas vēl industriālākajām piepilsētām ir Avdijivka. To jau pirms 10 gadiem centās ieņemt separātistu spēki, taču tas neizdevās līdz pat šim laikam — Avdijivka palika ukraiņu kontrolētā izvirzījumā, kas iesniedzās DNR “robežu” iekšienē. Šogad Krievijas armija vispirms likvidēja šo ukraiņu izvirzījumu, tad izveidoja pati savu izvirzījumu uz pretējo pusi un pēdējos mēnešus cenšas veidot uzbrukuma smaili Pokrovskas virzienā. Ukraina te var turēties pretī nedēļām un mēnešiem, taču prakse rāda, ka krievu “gaļas viļņi” agri vai vēlu sagrauj pilsētu tik briesmīgi, ka aizstāvjiem tajā vairs nav iespējams noturēties, lai kā viņi to censtos. Tā notika ar Bahmutu, ar Soļedaru, pie Kļiščijivkas un pie Vuhļedaras, vēl agrāk ar Marjinku un Volnovahu, jo ne reizi vien iepriekšējos 10 gados esam rakstījuši — plakanajā Ukrainas stepē, kur nav atrodami meži, kalni, gravas vai purvi, vienīgais aizsegs kareivjiem ir pilsētu un ciemu ēkas. Tāpēc par katru apdzīvotu punktu risinās tik briesmīgas kaujas, un tagad kārta diemžēl pienākusi Pokrovskai. Varas iestādes steidzina Pokrovskas atlikušo iedzīvotāju evakuāciju.
Ar pretuzbrukumu Krievijas teritorijā Ukraina cenšas lauzt kara gaitu, jo — pretēji krievu metodei dzīt nāvē pašiem savus karavīrus — ukraiņi cenšas atrast iespējas tādam karam, ko vienmēr slavējuši senie karavadoņi no Sun Tzu līdz Klauzevicam un Žominī un ko Otrajā pasaules karā vispirms darīja Rommels un Rundštets, bet pēc tam Montgomerijs un Patons: tā ir manevrējoša karadarbība kustībā. Ukraiņu bruņotajos spēkos šāda veida karā meistari ir visi — sākot ar jebkuru nacgvardu kājnieku, kas pieradis veikt prettriecienus, apturēt ieskrējušos krievus un dzīt viņus atpakaļ, un beidzot ar komandieri Oleksandru Sirski, kas vadīja gan Kijivas aizstāvēšanu 2022. gada pavasarī, gan tam sekojošo pretuzbrukumu no Harkivas uz Donbasa pusi ar Hersonas atbrīvošanu, gan tagadējo kara pārnešanu uz Kurskas apgabalu. Loģika skaidra — ja nevar manevrēt pa savu zemi, tas jādara ienaidnieka teritorijā.
Tomēr mēneša laikā ukraiņu panākumi robežas otrā pusē nav apturējuši Krievijas stūrgalvīgo virzīšanos uz Pokrovsku. Situācija karā kopumā saglabājas neizšķirta, pārsvars joprojām Krievijas pusē. Sekmīgā ukraiņu nostiprināšanās Kurskas apgabalā vēl neizskatās pēc lūzuma karā, lielākie notikumi vēl priekšā.
