Piedzīvojot vēsu uzņemšanu Ķīnā, Azerbaidžānā un vairs neriskējot rādīties Dienvidāfrikā vai Armēnijā, šajās dienās Vladimirs Putins ieradies Mongolijā ar visai neskaidriem mērķiem.
Kopš pilnmēroga iebrukuma Ukrainā uzsākšanas un sekojoši Starptautiskās krimināltiesas izdotā aresta ordera Krievijas līderis vairs nevar ierasties tādās valstīs, kuras ir šīs tiesas dalībnieces un kurām attiecīgi būtu pienākums apcietināt Putinu. To vidū ir arī Mongolija. No otras puses — diplomātiskās konvencijas joprojām nosaka, ka oficiālās vizītes laikā viesiem ir pilnīga diplomātiskā imunitāte pret jebko, ieskaitot visu veidu tiesu pavēstes. Praksē diplomātiskā imunitāte vienmēr tiek uzskatīta par augstāku nekā izsludināšana meklēšanā — piemēram, pirms gadiem 20 agrākais Libērijas diktators Čārlzs Teilors, vēl nebūdams gāzts Otrā Libērijas pilsoņu kara rezultātā, tika atstāts brīvībā, kad ieradās uz samitu Ganā. Tikai viņa ierašanās brīdī kļuva zināms, ka toreizējais Hāgas tribunāls nesen izdevis pavēsti par kara noziegumiem, ko Teilors no Libērijas bija sponsorējis kaimiņvalstī Sjerraleonē, taču pēc intensīvām pārdomām Ganas varas iestādes tomēr izlēma atļaut Teiloram atgriezties savā valstī. Taču, kad Teilors paša izraisītajos pilsoņu karos zaudēja varu (oficiāli “beidzās prezidentūras termiņš”) un viņš pēc aizbēgšanas nometās dzīvot Nigērijā, tad jau pēc pāris gadiem viņu notvēra uz Kamerūnas robežas un izdeva Hāgai. Daudzgadīga procesa rezultātā Teilors tika notiesāts uz 50 gadiem, kas viņa vecumā nozīmē mūža ieslodzījumu, un tas ir tikai par tiem noziegumiem pret cilvēci, ko Teilora finansētās militarizētās bandas pastrādāja kaimiņvalstī, nevis paša vadītajā Libērijā, kura neizslēdz iespēju kaut kad pieprasīt sava bijušā tirāna izdošanu otrreizējai tiesāšanai dzimtenē. Izklausās pazīstami?
Ja Krievijā pie varas ir prezidents, kura īstā vieta būtu blakus Čārlzam Teiloram, tad Mongolija ir viena no stabilākajām un normālākajām Āzijas valstīm tajā reģionā, kuru parasti raksturo tādas galvaspilsētas kā Pekina, Phenjana, Biškeka un Kabula. Mongolijā ir brīva daudzpartiju demokrātija, brīvas vēlēšanas, tirgus ekonomika un saimnieciskā attīstība, bet cenzūra medijos vai internetā ir principiāli aizliegta. Kā var būt, ka šāda visnotaļ normāla valsts tagad visaugstākā līmeņa vizītē pieņem Starptautiskās krimināltiesas meklēšanā izsludinātu personu?
Ja kādas valsts vai kultūras piederīgie rīkojas it kā neracionāli un neloģiski, tad tādos gadījumos atbilde, kā likums, slēpjas vēsturē un tautas kopīgajā pieredzē. Mongoļi ir lepni par savu valodu, kultūru, par iekarojumiem un stepes impēriju varenības pilno vēsturi (Čingishana laikā mongoļu impērija kādu brīdi aptvēra 22% no visas pasaules sauszemes teritorijas), taču pirms 300 gadiem tauta bija nonākusi ķīniešu pakļautībā. Imperiālās Ķīnas sabrukuma periodā mongoļi mēģināja atjaunot savu valsti, par līderi izraugot no Lhasas atsūtītu augsta ranga lamu (Mongolijā valdošā reliģija ir Tibetas stila budisms), taču ar Bogdhana vārdu valdošais hans nostrādāja tikai no 1911. līdz 1924. gadam, kad pēkšņi nomira — un ne bez baumām par indētāju iesaisti no Maskavas.
Kopš tā laika Mongolijā sākās periods, kas saistīts ar Krievijas dominanci politikā. Problēma tāda, ka Mongolija ir pilnībā atkarīga no abām kaimiņvalstīm savu preču eksportā un izejvielu importā. Mongoļi pat nevar savas armijas bruņojumu ievest no jebkādas citas valsts, kas nav Krievija vai Ķīna, jo robežojas tikai ar divām šīm valstīm. Turklāt Mongolija ir gigantiska valsts teritorijas ziņā, būdama divarpus reizes lielāka par Ukrainu, tomēr iedzīvotāju skaits tajā pat mūsdienās ir tikai trīsarpus miljoni. Tātad nelielam iedzīvotāju skaitam jāprot aizsargāt milzīgas platības, kurās dominē kalni, tuksneši un cita cilvēkiem mazapdzīvojama vide.
Jau drīz pēc Pirmā pasaules kara izdevību saoda padomju ideologi, kas pēc varas sagrābšanas Krievijā bija nozvērējušies sākt “vispasaules revolūcijas” eksportu. Mongolija bija viena no acīmredzamajām kandidātēm — nesen atguvusi neatkarību, taču ar vājām institūcijām, bez izteiktiem vietējās sabiedrības līderiem un bez vadošiem ekonomiskajiem spēkiem, turklāt aizraujas ar reliģiju, kuras pamatā ir nevardarbība un līdzcietība. Krievu uzdevumu atviegloja apstāklis, ka ķīnieši paši bija aizņemti ar savas valsts
sabrukumu un cīņām starp marksistiem, nacionālistiem, japāņu okupantiem, Rietumu intereses pārstāvošajiem opija karteļiem utt., un attiecīgi Mongolijā drīz vien pie varas tika totalitārs režīms, kuru vadīja “vietējais Staļins” — Horlogīns Čoibalsans. Gan viņš, gan turpmākie Mongolijas Tautas Republikas vadītāji vienmēr orientējās uz PSRS, tajā skaitā ieviesa kolektivizācijas, izrēķināšanās, personības kulta un masīvas propagandas prakses. Kad Ķīnā pie varas nonāca komunisti, taču Pekinai drīz vien izcēlās šķelšanās ar Maskavu, tad Mongolija sākotnēji palika PSRS pusē, taču vēlāk izdarīja pareizos secinājumus. Oficiāli paliekot komunistiska, Mongolija sāka tuvināties t.s. nepievienojušos valstu grupai, kurā ir tādas valstis kā Indija, Bangladeša, lielākā daļa Āfrikas utt., kas oficiāli nav ne Vašingtonas, ne Maskavas orbītā.
Augošā nacionālā pašapziņa un reformu nepieciešamība radīja augsni mierīgai revolūcijai, kas sākās jau 1989. gada decembrī un trīs mēnešos darīja galu komunistu diktatūrai, tātad pārmaiņas Mongolijā bija uzvarējušas jau tad, kad mūsu Augstākā padome vēl pat nebija nobalsojusi par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika Mongolijā mierīgi mainījušās valdības, deputāti, prezidenti utt., bet valsts nosaukums pēc atteikšanās no komunisma noīsināts no Mongolijas Tautas Republikas uz vienkārši Mongoliju — kaut arī mūsdienās valsts beidzot ir vairāk demokrātiska tautas republika nekā jebkad iepriekš savā vēsturē.
Ārzemēs populāra mongoļu valstsvīra piemērs ir Elbegdordže Cahiahīns — bērnībā ganījis lopus kalnos, viņš ieguva iespēju mācīties kara žurnālistiku Padomju Savienībā. Taču Krievijas vietā viņš nokļuva studēt Ļvivas Politehniskajā institūtā, kur iepazinās ar Rietumukrainas eiropeisko kultūru. Atgriezies mājās, viņš kļuva par vienu no brīvas publicistikas proponentiem Mongolijā, dibināja medijus, kļuva par vienu no dekomunizācijas ideologiem, vēlāk tika ievēlēts par deputātu, premjeru un prezidentu. Jau pēc otrā pilnvaru termiņa, vairs nebūdams ierobežots ar oficiālās diplomātijas līniju, viņš nosodīja Putina iebrukumu Ukrainā un publiski aicināja Krievijas Federācijā dzīvojošos, bet mongoļiem radniecīgos burjatus, kalmikus, tuviešus un citas Āzijas tautības pārcelties uz Mongoliju, lai izvairītos no iesaukšanas Z armijā. To pamanīja ierindas krievi, un simttūktoši izmantoja Mongolijas piedāvāto iespēju, lai aizbēgtu no Putina režīma 2022. gada pirmajā pusē. Pašreizējais prezidents Hurelsuhs Uhnāigīns kā savu mērķi izvirzījis enerģētisko neatkarību no Krievijas un valsts saimnieciskās kapacitātes stiprināšanu.
To, ka mongoļu diplomātija prot rīkoties smalki, norāda Putina vizītes oficiālais pamatojums: apspriest “reģionālos jautājumus”. Tātad Āzijas reģiona jautājumus, nevis Krievijas vēlmi padarīt Mongoliju atkal par savu ģeopolitisko satelītu, lai ar jauna sabiedrotā palīdzību izdarītu spiedienu uz Ukrainu un Rietumiem. Putins vakar aizvests parādīt godu Čingishana statujai — diezgan dzēlīgs mājiens, ņemot vērā, ka Čingishans iekaroja arī mūsdienu Krievijas teritoriju. Turklāt protestētāji rādījuši Ukrainas karogu, ko policija gan novākusi, taču bez īsta entuziasma. Ukrainai te simpatizētāju nav mazums, kaut vai tāpēc, ka Volodimirs Zelenskis te bērnībā nodzīvojis sešus gadus kopā ar komandējumā atsūtīto tēvu un vēl tagad atceras pāris vārdus mongoliski.
Kopumā jau daudzus desmitus gadu Mongolija, būdama iespiesta starp Ķīnu un Krieviju, ietur ļoti saprātīgu ārpolitiku, kuras pamatā ir savu vajadzību īstenošana, nestrīdoties ne ar vienu. Tas ļāvis Mongolijai būt par krīžu risinātāju, ne radītāju — piemēram, pirms dažiem gadiem Uhnāigīns bija vidutājs smagās sarunās starp Japānu un Ziemeļkoreju par pēdējās veiktajiem ballistisko raķešu izmēģinājumiem virs Japānas teritoriālajiem ūdeņiem. Putina vizīte Ulānbātarā jāskata šādā kontekstā — lai arī Mongolija ir Starptautiskās krimināltiesas statūtus ratificējusi, mongoļi reāli nevar arestēt kaimiņvalsts līderi, ja paši ir mūžīgās ģeogrāfiskās spīlēs starp Krieviju un Ķīnu. Turklāt izdot Putinu uz kaut kurieni varētu tikai tad, ja Ķīna piekristu šāda arestanta tranzītam caur savu valsti, kas nav SKT dalībniece.
Toties Mongolija, būdama rietumnieciska demokrātija, var kalpot par neitrālu starpnieku kuluāru aktivitātēs, jo Rietumi drīzāk ņems par pilnu Mongoliju, bet ne Ķīnu kā potenciālu pārrunu vedēju. Pāris reizes gadā Kremlis ar preses sekretāra Peskova vai ārlietu ministra Lavrova muti izplata runas par “gatavību sarunu sākšanai”. Līdz šim varbūtības par sarunu sākumu tika virzītas ar tādu valstu starpniecību (Ķīna, Baltkrievija), kas drīzāk ir Krievijas sabiedrotās, tāpēc Ukraina noraidījusi šāda veida pārrunu iespējamību. No otras puses — nesen Ukrainas un Rietumu sarīkotajā miera samitā neitrālajā Šveicē krievi nepiedalījās (no malas pat izskatījās, ka nemaz netiek pielaisti). Uz šāda fona miermīlīgā Mongolija varētu būt tā, kam Putins varētu nodot informāciju par saviem kārtējiem nosacījumiem, ko pēc tam kā uzticamu uztvertu gan Ukrainā, gan tās partnervalstīs. Citi sarunu kanāli jau pierādījuši savu neefektivitāti.
Pat ja Krievija šādas vizītes gribētu izmantot savas ietekmes vairošanai, Kremlim te nepiemīt parastais ietekmes instrumentu komplekts. Mongolija pēdējos 35 gadus attīstījusies bez Krievijas iesaistes, pieaug iedzīvotāju skaits, ir brīva informatīvā vide, no svešvalodām primārā ir angļu, bet krievu valodas zināšanas mazinās. Populāra ir ne tikai kaimiņu ķīniešu valoda, bet arī korejiešu — mongoļiem mūsdienās šķiet pieņemamāk braukt mācīties un strādāt uz brīvo un demokrātisko Dienvidkoreju, nevis komunistisko Ķīnu. Mongoļi ir vai nu budisti, vai neticīgie, vai uztur nacionālās šamaņu tradīcijas, kas nozīmē, ka te nav atrodami Maskavas patriarhāta pareizticīgie. Nav redzamas ziņas, ka kāda no politiskajām partijām atklāti vai paklusām ņemtu naudu no Kremļa. Nākamgad plānots padomju laika kirilicas vietā paralēli ieviest atkal tradicionālo mongoļu alfabētu, kura atjaunošanā kavēklis drīzāk ir tehnoloģiskas grūtības: tā ir viena no retajām rakstībām pasaulē, kur teksts iet vertikāli no augšas uz leju, un tas joprojām sagādā problēmas datorsistēmām.
Iespējams, vislabāk par skaita ziņā nelielās mongoļu tautas potenciālu liecina tās mūzikas popularitāte ārpus valsts. Ķīnā dzīvojoši mongoļi izveidojuši visā pasaulē zināmas metāla grupas “Tengger Cavalry” un “Nine Treasures”, no kurām pēdējā spēlējusi gan Rīgas klubos, gan festivālā “Zobens un lemess”. Bet Mongolijas kultūras lielākā eksportprece — folkmetāla grupa “The HU”, kas metāla spēlēšanai izmanto tikai tradicionālos tautas instrumentus, spēlēs mūsu “Palladium” jau šajā svētdienā.
Mongolija mūsdienās:
