Krievijas un Ukrainas dronu karā puses ne tikai sacenšas arvien ātrāku, lielāku, tālāk lidojošu, klusāk lidojošu, miniatūrāku un visādos citos veidos daudzveidīgāku dronu izstrādē, bet arī uzbrūkošo dronu likvidācijā, kas tagad jau ir atsevišķs kara vešanas aspekts.
Divarpus gadu laikā Krievija turpina nocietināties ieņemtajos Ukrainas apgabalos un dzīt nāvē savus “vienreizējās lietošanas” kareivjus, lēnām paplašinot teritoriju, uz ko ukraiņi atbildējuši ar pretuzbrukumu pašas Krievijas teritorijā. Ja tomēr kopējā kara “bilance” sauszemes karā pagaidām vēl ir Ukrainai par sliktu, tad Krievija piedzīvojusi sakāvi uz jūras — viņu slavenā Melnās jūras flote vai nu evakuēta uz tālākām ostām, vai guļ Melnās jūras dibenā, turklāt komentētājiem neapnīk izteikties par ukraiņu pašu būvētajiem jūras droniem, ka “Ukraina, būdama bez īstas kara flotes, sakāvusi Krievijas floti, pati neizejot no savām ostām”. Gaisa kaujās patlaban tāds kā ieildzis neizšķirts — pilnmēroga iebrukuma pirmajās nedēļās ukraiņi ar Rietumu ražojuma pretgaisa raķetēm un savu daudz mazāko, bet daudz labāk apmācīto un motivēto Gaisa spēku rokām gāza krievu lidmašīnas un helikopterus pa vairākiem dučiem dienā, bet tagad lielākoties notiek īsi uzlidojumi krievu pozīcijām, kas atbild ar tāldarbības aviācijas palaistām raķetēm un KAB (planējošās bumbas), ballistiskajām raķetēm un “Kinžaliem”, ko var palaist no simtiem kilometru attāluma un kuru palaidējiem ukraiņu lidotāji netiek klāt neatkarīgi no tā, ir iedevuši Rietumi F-16 vai nav.
Toties dronu karš ir faktiski jauna veida karadarbība, kas piedzīvo tik eksponenciālu attīstību kā varbūt vienīgi aviācija Pirmā pasaules kara četros gados vai tanku būve Otrajā pasaules karā. Dronu attīstība bija relatīvi lēna ap 2000. gadu — tolaik ar militāro bezpilota lidaparātu saprata lielu un dārgu kaujas mašīnu, kuras zināmākais piemērs bija amerikāņu “Predator”. Par pirmo militāro konfliktu, kurā droni jau darbojās gandrīz vai kā atsevišķa ieroču šķira un lielā mērā noteica iznākumu, kļuva Azerbaidžānas un Armēnijas kārtējās kaujas par Kalnu Karabahu 2020. gada rudenī. Tajā reizē Azerbaidžāna guva izšķirošu uzvaru, atgūstot kontroli pār 80% no šīs teritorijas, un šie guvumi 2023. gada septembrī ļāva azerbaidžāņiem lauzt pamieru, vienas diennakts laikā sakaut atlikušos armēņu spēkus reģionā un pilnībā likvidēt separātisko Karabahas pārvaldes struktūru. Jau 2020. gada rudenī 44 militāro sadursmju dienas izvērtās par turku ražojuma “Bayraktar” dronu reklāmas pasākumu — ne diena nepagāja bez jauniem videokadriem, kā “Bayraktar”, paliekot augstu gaisā neredzams armēņu kareivjiem no zemes, likvidē kārtējos pretiniekus un viņu pozīcijas, kurās redzamā PSRS parauga tehnika (ložmetēji un automāti, kāds lielgabals, mīnmetēji vai granātmetējs utt.) pilnīgi neko nevar padarīt automatizētajam nāves nesējam debesīs.
Kopš Krievijas pilnmēroga iebrukuma sākuma ukraiņi izmantojuši daudzus desmitus “Bayraktar”; 2022. gada vidū rūpnīca ziņoja, ka pilnā režīmā strādājot tikai Ukrainas aizsardzības vajadzību apmierināšanai. Viena lidaparāta cena nav zināma, taču Lietuvā un citur veiktās pūļa finansēšanas kampaņas rādīja, ka viens eksemplārs maksā ap pieciem miljoniem eiro. Kremļa propaganda, cenšoties atbaidīt no ziedošanas Ukrainai, vispirms izplatīja vēstījumus, ka lietuviešu saziedotais “Bayraktar” esot ticis notriekts savā otrajā vai trešajā lidojumā, bet pēc tam — ka tas līdz notriekšanai gaisā esot noturējies trīsarpus minūtes. Kad nu krievu propagandisti ar to bija plātījušies vairākas nedēļas, notikumam attiecīgi apaugot ar iepriekš nedzirdētām detaļām, tad “Baykar” rūpnīca paziņoja, ka lidaparāts beidzot ir saražots un pirms vešanas uz Ukrainu tiks aizvests atrādīt lietuviešiem, lai visi ziedotāji varētu pie tā nobildēties.
Ar laiku Krievija sāka adaptēties pašu uzsāktās militārās avantūras īstenošanai, un okupācijas armija arvien biežāk sāka notriekt vidējā augstumā un salīdzinoši lēni lidojošos “Bayraktar”. Pēdējās īsteni sekmīgās operācijas šiem droniem bija Čūsku salas atkarošana, noturēšana un kreisera “Maskava” nogremdēšana: te divi “Bayraktar” pievērsa sev kreisera uzmanību, kamēr nāvējošo triecienu deva divas ukraiņu ražojuma raķetes “Neptun”, kuras pielidoja Krievijas karakuģim. Visa 2023. gada laikā ziņas par “Bayraktar” ienāca reti, un tās pašas vienmēr bija sliktas: vai nu krieviem izdevies kādu notriekt, vai vēl kāds ieklīdis Rumānijā un nogāzies, vai arī vēl viens pazaudējis sakarus ar vadību tieši virs Kijivas, tāpēc ukraiņiem nācies to notriekt pašiem. Kopš 2023. gada pirmās puses “Bayraktar” tikuši novirzīti izlūkošanai un tikai retu reizi veikuši triecienus mērķiem. Uz šī fona izrādījās pareizi, ka pēc dziedātāja Ralfa Eilanda iniciatīvas latviešu vāktie ziedojumi “Bayraktar” nosūtīšanai uz Ukrainu beigās tika pārvirzīti mūsu pašu ražojuma dronu iegādei, kas turklāt bija pieejami uzreiz no rūpnīcas Mārupē un nebija jāgaida mēnešiem ilgi.
Krievijas droni, tādi kā “Orlan”, nebija saražojami tādā skaitā, kā to Kremlim gribētos, tāpēc krievi iepirkuši Irānas ražotos “Shahed”, līdz sāka tos kopēt un ražot ar savu nosaukumu. Kad tie pirmo reizi tika palaisti pa Kijivu no Baltkrievijas puses, tad sabiedrības acīs tas izskatījās drīzāk pēc anekdotes: “Uzbruka irāņu parauga “lidojošie mopēdi” ar nosaukumu “Heraņ-2”, kas ielidoja no Baltkrievijas teritorijas un nometa uz ukraiņu pozīcijām 3 kg kartupeļus.” Attiecīgi ukraiņi, kā to “Neatkarīgā” ne reizi vien ir novērojusi notikumu vietās, parasti neņem īsti nopietni gaisa trauksmes, kuras izsludina pēc “lidojošo mopēdu” konstatēšanas. Cita lieta — krievu ballistiskās raķetes, “Kinžal”, “Iskander” un S-300. Tad visi skrien uz pagrabiem.
Tādā veidā Ukrainas karā pret iebrucējiem ir nomainījušās jau vairākas dronu paaudzes. Dārgo un lēno “Bayraktar” aparātu vietā stājušies lētāki un ātrāki droni. Karā izmantojumu sev atrod visu veidu tehnika — sākot ar 500 dolāru vērtu ķīniešu ražojuma “Mavic” un beidzot ar ceturtdaļmiljonu izmaksājušu vietējā ražojuma “Paļanycja”, kas apvieno drona un spārnotās raķetes īpašības. Frontē dienējoša dronu vadītāju vienība diennakts laikā spēj nolietot līdz trīsdesmit mazajiem FPV droniem, kas spējīgi nest vien granātu uz ienaidnieka ierakumiem, bet lieljaudas un tāldarbības droni tiek rūpīgi gatavoti koordinētiem uzbrukumiem dziļi pretinieka aizmugurē.
Šī vasara devusi kārtējo kvalitatīvo lēcienu dronu karadarbībā. Lai traucētu dronu lidošanu, abas puses lieto REB — šis saīsinājums būtu latviskojams kā “radioelektronikas bremzēšana”, jo tās būtība ir jaukt signālus, lai drons vairs nevarētu uzturēt sakarus un videokanālu ar savu operatoru. Lieli un pamatīgi droni, tā kā Latvijas “Edge Autonomy” ražotie, spēj ilgāku laiku lidot paši ar mākslīgā intelekta palīdzību — mēs jau to pārbaudījām pirms četriem gadiem, kad testēšanas laikā viens no tādiem droniem aizmuka no operatora un pēc tam trīs dienas uz savu galvu lidinājās apkārt, bet viss beidzās labi, jo tolaik pasažieru lidojumi Latvijā tāpat nenotika kovida ierobežojumu dēļ.
Tagad pret mazajiem droniem, kas paredzēti izlūkošanai, tanku un bruņutehnikas, personālsastāva likvidēšanai, visu laiku notiek traucēšana — patiesībā frontei tuvumā labāk nerādīties bez sava REB aparāta. “Visiem transportiem, arī mūsu mašīnām, ar ko evakuējam ievainotos, obligāti jālieto REB. Ja ne, tad pretinieks dažu dienu laikā no saviem izlūkdroniem pamanīs, ka tāds transports te sācis braukāt, ievēros mūsu mašīnu un bliezīs pa mums,” vēl pavasarī ziņoja latviešu frontes mediķis, kas pazīstams tikai ar segvārdu Dņipro Spoks, gatavodamies no biedrības “Agendum” saņemt par ievainoto evakuācijas mašīnām pārbūvētus minivenus, kas konfiscēti dzērājšoferiem.
Vēl lielākas pūles speciālisti veltī, lai mēģinātu sabojāt ielidojošus pretinieka tāldarbības dronus. Un tagad izskatās, ka te var runāt par progresu, ko vislabāk parādīja nakts no 29. uz 30. augustu. Šajā naktī, atriebjoties ukraiņiem par kārtējo sekmīgo dronu triecienu vilni pa Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām, kur tika iznīcināts aprīkojums, ēkas un tvertnes, bet negāja bojā cilvēki, krievi veica vienu no masīvākajiem uzlidojumiem Ukrainai visa šā gada laikā. Laida gan raķetes, gan aviobumbas, gan visu veidu dronus, tajā skaitā vairāk nekā 50 “Shahed” (loģika ir tāda, ka lielākam gaisā esošu vienību skaitam ukraiņu Gaisa spēkiem grūtāk izsekot un grūtāk paspēt visus notriekt). Taču konkrētajā gadījumā ukraiņi ziņoja, ka “notriekuši 24 dronus, 25 nokrita paši, trīs aizlidoja atpakaļ”. Tas nozīmē, ka Ukrainas pretgaisa aizsardzība iemācījusies “lidojošos mopēdus” ne tikai notriekt, bet arī lidojuma laikā tā sabojāt, ka tie nokrīt, mērķi nesasnieguši, vai arī kļūst tik dezorientēti, ka aizklīst uz citu pusi. Jau iepriekš bijuši gadījumi, kad krievu droni nokrituši Baltkrievijā, nevairojot šīs valsts iedzīvotāju uzticību Kremļa avantūrām, tāpat vairākkārt ziņots par Krievijas bezpilotnieku iekļūšanu Polijas gaisa telpā. Tas liek izdarīt secinājumu, ka dronu karā līmenis paaugstinās, un tas tiešā veidā attiecas arī uz mūsu valsts aizsardzību potenciāla konflikta gadījumā.
