Iepriekš neizziņotā vizītē Ukrainā tieši uz tās Neatkarības dienu ierodoties Indijas premjerministram Narendram Modi, galvenās gaidas bija — kādu vēsti viņš varētu nodot no agresorvalsts līdera Vladimira Putina, pie kura indiešu premjers viesojās pirms mēneša.
Vizīte Ukrainā bija pieskaņota Neatkarības dienas priekšvakaram, taču atskaņas un secinājumi no negaidītās vizītes, kas bija pirmā Indijas premjera vizīte Ukrainā visā abu valstu pastāvēšanas vēsturē, rodas vēl šobrīd, jo Narendra Modi ieradās ar divsimt cilvēku lielu delegāciju, kurā bija arī daudzu Indijas mediju korespondenti, kam Volodimirs Zelenskis noturēja lielu preses konferenci.
Indijas vieta ģeopolitikā un diplomātijā vienmēr bijusi īpaša. Pēc ilgiem sašķeltības un svešas varas gadsimtiem, pēc Otrā pasaules kara iegūstot pilnvērtīgu neatkarību no Britu impērijas (kas līdz ar to zaudēja impērijas statusu) un īstu demokrātiju, Indijas Republika visus Aukstā kara gadus bija redzama līdere t.s. Nepievienojušos valstu kustībā — tās bija Āzijas, Āfrikas un citas valstis, kas orientējās uz neatkarīgu ārpolitiku, nepieskaņojot to ne rietumvalstu, ne komunisma nometnei. Tāpēc Indija, Ēģipte, Pakistāna, Taizeme un citas līdzīgas valstis ļāva dzīvot normālai tirgus ekonomikai, lai arī šad tad eksperimentēja ar sociālisma elementiem. Indiešu kopumā noraidošo attieksmi pret Rietumiem diktēja viņu koloniālā pieredze ar britiem, taču piectūkstošgadīgā kultūra deva pareizo izpratni, ka tāpēc arī nevajag uzreiz mesties Kremļa apskāvienos.
Makroekonomiskā ziņā vēl 30 gadus pēc PSRS sabrukuma nekas daudz nebija mainījies: Indija ierasti pirka no Krievijas naftu un citas izejvielas, kā arī bruņojumu. Atkarība no krievu naftas ir viens no iemesliem, kāpēc Indija nav pievienojusies Rietumu sankcijām pret Krieviju, tāpat indiešiem ir jāpērk vismaz rezerves daļas un lādiņi Krievijas militārajam ekipējumam, kas sapirkts iepriekšējās desmitgadēs. Un bez tā nekur, jo savā Āzijas reģionā Indija izturas kā kodollielvalsts, kāda tā arī ir — indiešiem ir vismaz 172 kodolgalviņas. Ķīnai ir vairāk, Pakistānai — apmēram tikpat, un Indijai ir ilggadēja pieredze ar militāriem robežkonfliktiem gan uz šo valstu robežām, gan Džammu un Kašmiras štatā, gan Assamas separātistiem.
Pieredze ar agresīviem kaimiņiem, dažādiem bruņotiem separātistiem pašmāju vidē, teroristiem un kodolieročiem padarītu Indiju par diezgan loģisku starpnieci pārrunu vešanā starp Krieviju un Ukrainu. Tomēr ukraiņu sabiedrība pēc N. Modi vizītes Maskavā bija diezgan satraukusies, jo Indijai vajag no Krievijas gan naftu, gan ieročus, gan diplomātisku atbalstu indiešu ķīviņos ar pakistāniešiem, ķīniešiem un Kašmiras grupējumiem. Tikmēr no Ukrainas indieši nevarētu iegūt neko līdzvērtīgu — naftu un tās produktus ukraiņi paši importē, ieročus drīzāk atpirks no Indijas nekā eksportēs uz turieni, bet vietu pie ANO Drošības padomes galda piedāvāt nevar. Līdz ar to valdīja bažas, ka N. Modi vizīte būs iztulkojama kā “Putina pastnieka” darbība. Un nevajadzētu aizmirst arī tādu faktoru, ka Indija arvien darbojas kā neatkarīga spēlētāja pasaules reālpolitikā, kamēr Ukraina jau desmit gadus pēc savas ģeopolitiskās orientācijas ir izteikta rietumvalsts — brīžiem pat vairāk nekā dažas atsevišķas esošās ES vai NATO valstis.
Patlaban, vērojot vizītes oficiālos un neoficiālos rezultātus, var izteikt slēdzienu, ka N. Modi varbūt arī atveda kādus pārrunu nosacījumus no Kremļa, taču preses konferencē Indijas premjerministrs drīzāk izteicās pret V. Putinu: “Pagājušajā mēnesī, kad apmeklēju Krieviju, es ļoti konkrēti sacīju Putinam, ka problēmas [starp valstīm] nevar tikt risinātas kaujas laukā. Vienīgais veids — dialogs un diplomātija.”
Acīgi apskatnieki norādījuši, ka N. Modi vizītes dienā Maskavā notika trieciens pa Kijivas galveno bērnu slimnīcu “Ohmatdit”, kas licis Indijas premjeram saīsināt uzturēšanos Krievijā. Tagad V. Zelenskis viņu aizvedis aplūkot piemiņas vietu Krievijas triecienā nogalinātajiem un ievainotajiem bērniem (attēlā). Plus vēl tas fakts, ka šobrīd Ukraina demonstrē panākumus kaujas laukā pašas Krievijas teritorijā, ko Indija nevar nenovērtēt.
Vizītes noslēgumā V. Zelenskis rezumējis: “Šodien mēs saskaņojām četrus dokumentus: tā ir medicīniskā sfēra, tā ir sadarbība agrārajā virzienā, humānais atbalsts, tā ir kultūra. [..] Sagatavota arī augsne virzībai uz sadarbību un tirdzniecību mūsu valstu starpā militāri tehniskajā sfērā.”
Sadarbība lauksaimniecībā šķiet pašsaprotama. Indijā iedzīvotāju skaits drīz tuvosies pusotram miljardam — Ķīna ar savu tagad jau atcelto “viena bērna politiku” sen apdzīta, un viņiem visiem vajag ēst, savukārt Ukrainai savukārt vajadzīgs garantēts noiets savai kvalitatīvajai un lētajai labībai, kura treknajā stepes melnzemē aug piecreiz lielākos apjomos, nekā paši ukraiņi jebkad spētu patērēt.
Jau interesantāk izskatās sadarbība militāro tehnoloģiju jomā. Nav nekāds noslēpums, ka Indija — redzot krievu ieroču “panākumus”, “uzticamību” un “jaudu” cīņās pret Ukrainas Bruņotajiem spēkiem — arvien samazina ieroču iepirkumus Krievijā. Pagājušogad lielākā bruņojuma piegādātāja Indijas armijai jau bija Francija. Jaunā vienošanās varētu saturēt divus perspektīvus virzienus: pirmkārt, Indijas interesi par ukraiņu pašu izstrādātajām jaunajām tehnoloģijām (jūras droni “MAGURA 5” un “Sea Baby”, spārnotās raķetes “Neptun” un “Paļanycja”), bet tikpat labi arī vienošanās var signalizēt par Ukrainas interesi nopirkt vai iemainīt jebko, kas varētu palīdzēt cīņā pret Krieviju. Piemēram, ja Indijai būtu palikušas kādas 152 mm lādiņu rezerves padomju parauga artilērijai, ukraiņu armijnieki ar lielu entuziasmu nolietotu arī tādus.
