Kāpēc cauri Ukrainai turpinās Krievijas naftas un gāzes tranzīts?

© Depositphotos

Ukrainas armijai šonedēļ rīkojot reidus pa Kurskas apgabalu, starptautiskajās ziņās nonāca Sudžas sādža, jo tajā atrodas sūkņu centrāle, kas joprojām pumpē Krievijas gāzi cauri Ukrainai uz Eiropu. Nav pārtraukts arī naftas tranzīts, kas daudziem liek uzdot jautājumu — kāpēc tas joprojām notiek?

Lai cik dīvaini nebūtu, joprojām — desmit gadus pēc Krimas aneksijas un pilnmēroga kara trešajā gadā — ir spēkā deviņdesmitajos gados noslēgtie un 2009. gadā atjaunotie līgumi starp Maskavu un Ukrainas valsts uzņēmumiem par Krievijas gāzes un naftas tranzītu caur Ukrainas teritoriju Eiropas patērētāju vajadzībām. To izbeigšana plānota tikai no nākamā gada 1. janvāra, ja vien notikumu attīstība Kurskas apgabalā nepanāks gāzes tranzīta pārrāvumu vēl līdz tam.

Protams, jau Eiromaidana revolūcijas laikā, bet jo īpaši Krimas aneksijas un 2014. gada Donbasa kauju laikā, atskanēja saucieni, ka vajag pārtraukt agresorvalsts naftas un gāzes tranzītu uz pārējo Eiropu, kā rezultātā 2014. gada jūnijā un oktobrī Ukrainas valsts uzņēmums “Naftohaz” vērsās Stokholmas arbitrāžā, kā to paredzēja līgumi, par vairāku miljardu dolāru piedziņu. “Gazprom” atbildēja ar pretprasību par 46 miljardu dolāru piedziņu, un tiesvedības līdz 2019. gadam novērsa Ukrainas iespēju lauzt līgumus vai pārtraukt tranzītu. Izrādījās, ka Ukrainas tranzīta gāzesvadi nodrošina vismaz pusi, ja ne 60% no Krievijas ikgadējā gāzes eksporta Eiropas virzienā (neskaitot Ķīnu, Baltkrieviju utt.), tāpēc Krievijai šie maģistrālie gāzesvadi ir vairāk vajadzīgi, nekā Ukrainai vajadzīga nauda par šo tranzītu.

Iznākumā “Gazprom” prasība piedzīt no ukraiņiem 46 miljardus dolāru tika noraidīta, savukārt “Naftohaz” prasība tika apmierināta par precīzi desmitreiz mazāku summu. Pēc savstarpējo ieskaitu atrēķināšanas summa saruka līdz divarpus miljardiem dolāru, taču galvenais bija panākts: “Gazprom” zaudēja, tāpēc padevās un sāka slēgt mierizlīgumu, viens no kura nosacījumiem bija — tranzīts jāturpina.

Ukraina beigās piekrita šiem nosacījumiem, jo tranzīts nāca par labu partneriem — Eiropas valstīm, kuras tolaik vēl importēja lēto krievu gāzi, turklāt ukraiņi ar savu uzvedību pasvītroja, ka turpinās ievērot vienošanos un nelauzīs kontraktu pat ar agresorvalsti, kura no savas puses turpretī netur cieņā nekādus pašas parakstītus līgumus vai konvencijas. Taču jau tolaik bija zināms, ka kontrakts par naftas un gāzes tranzītu galīgi izbeidzas 2025. gada 1. janvārī.

Krievija, saprotams, gribētu (lai cik absurdi tas šobrīd neizklausītos) pagarināt komerciālo kontraktu ar valsti, pret kuru karo jau gadiem, taču šoreiz nav redzamas indikācijas, ka tas varētu notikt. Situācija ir mainījusies pēc būtības nevis Krievijā, bet tajās valstīs, kas caur Ukrainu transportējamo krievu naftu un gāzi saņem. Pirmkārt, Serbija iepriekš bija pilnībā atkarīga no “Gazprom” piegādēm, taču aizvadītā gada decembrī tika pabeigts jauns cauruļvads ar Bulgāriju, kas caur kaimiņvalsti ļaus saņemt gāzi no Azerbaidžānas, kuras prezidents arī apmeklēja atklāšanas ceremoniju, un Ukraina šo aspektu ņem vērā. Otrkārt, Slovākijā pie varas atgriezies prokremliskais premjers Roberts Fico, kura ekonomikai svarīgās Krievijas naftas un gāzes piegādes Ukraina nav ieinteresēta nodrošināt — kamēr šajā kaimiņvalstī bija ukraiņiem labvēlīgs premjers, ukraiņi nemēģināja apturēt Krievijas energoresursu tranzītu, bet tagad zudusi motivācija palīdzēt slovākiem. Treškārt, arī Ungārijas premjers Viktors Orbāns nopelnījis to pašu — ja iepriekšējā desmitgadē, kad risinājās disputi starp “Naftohaz” un “Gazprom”, Ungārijas valdību vēl varēja nodēvēt par zināmā mērā neitrālu attiecībā pret Ukrainu un Krieviju, tad tagad jau visa pārējā Eiropas Savienība izturas pret Orbāna valdību kā pret Kremļa interešu lobētājiem.

Krievijas gāze joprojām plūst uz Ungāriju un Slovākiju, taču ukraiņi pārtraukuši naftas tranzītu, jo ielikuši “Lukoil” savā nacionālajā sankciju sarakstā — šai Krievijas kompānijai bija līdz šim izdevies panākt izņēmuma stāvokli ES un NATO valstu sankcijās attiecībā uz trim ES valstīm. Eiropas Savienība pirms diviem gadiem aizliedza naftas importu no Krievijas, taču atstāja izņēmumu Ungārijai, Čehijai un Slovākijai, jo šīs valstis pilnībā atkarīgas no Krievijas naftas importa. Kā atzīmē “Reuters”, ukraiņi joprojām transportē tādu jēlnaftu, kas nepieder Krievijas valsts uzņēmumam, bet nāk no citiem piegādātājiem, kas nav pakļauti sankcijām.

Jūlijā Ungārija un Slovākija oficiāli vērsās pie Eiropas Komisijas ar aicinājumu Briselei būt par vidutāju un mainīt Ukrainas lēmumu, atkal atļaujot “Lukoil” izcelsmes naftai tikt izpumpētai caur Ukrainas teritoriju, taču pretī saņēma praktisku padomu — izmantojiet “JANAF/Adria” cauruļvadu, kas savieno jūsu naftas pārstrādes rūpnīcas ar Horvātijas ostām un kam ir neizmantota kapacitāte!

Acīmredzot Budapeštā nebija gaidījuši šādu ieteikumu, jo Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto pauda: “Horvātija nav uzticama valsts tranzītam, uz kuru varētu paļauties,” atsaucoties uz it kā piecas reizes paaugstināto tranzīta maksu. Horvātu ārlietu ministrs Gordans G. Radmans uz to atbildēja: “Tas ir politiski dziļi aizskarošs apgalvojums, ko mēs negaidījām no oficiāla valsts pārstāvja, uz kā ļaundabīgajiem gājieniem mēs ilgi esam atbildējuši ar ekstrēmu savaldību un atturību!” Ko tālāk darīs Ungārijas un Slovākijas naftas pārstrādātāji, pagaidām zināms nav.

Visinteresantāk ir ar Moldovu. Skaidrs, ka arī šī valsts vēsturiski ir bijusi pilnībā atkarīga no Krievijas gāzes. Taču tagad Moldova ir to valstu skaitā, kas vajadzības gadījumā var saņemt gāzi no Azerbaidžānas caur Turciju, Bulgāriju un Rumāniju pa “TurkStream” un citiem cauruļvadiem. Patlaban lietotais Ukrainas cauruļvads ieiet Moldovā caur Piedņestras separātistu kontrolēto teritoriju, un lielākā daļa no gāzes paliek Piedņestrā, kur darbina lielāko termoelektrostaciju — tās ražotā strāva pēc tam apgādā visu Moldovu, ne tikai Piedņestru. Taču, kā jau to var gaidīt no Krievijas, te visu laiku darbojusies shēma: krievi piegādā Piedņestrai gāzi it kā uz parāda, ļauj Piedņestras blēžiem ražot elektrību, pārdot to pārējai Moldovai par naudu, sadalīt virspeļņu un vēl apgalvot, ka Piedņestras prokremlisko separātistu elektrostacijas gāzes parāds esot Moldovas likumīgās, demokrātiskās, uz Eiropu orientētās valdības parāds “Gazprom”!

Lai palīdzētu tikt galā ar šo situāciju, Eiropa piešķīra 300 miljonus eiro jaunas energokompānijas “Energocom” dibināšanai, kas vispirms kļuva par elektrības tirgotāju, bet vēlāk — arī par gāzes importētāju no ES virziena. To redzot, “Gazprom” nolēma izdarīt spiedienu uz moldāviem, 2022. gada decembrī pārtraucot dabasgāzes piegādes, taču jaundibinātā “Energocom” lieliski tika galā ar situāciju, pilnībā nosedzot Moldovas patēriņa vajadzības ar gāzi un elektrību no Rumānijas puses. To redzot, “Gazprom” pēc trim mēnešiem gāzes piegādes atjaunoja, taču jau bija par vēlu — šobrīd krievu gāzi dedzina vairs tikai Piedņestrā, bet pārējā Moldova saņem gāzi no citurienes. Piedņestras elektrību pagaidām vēl pārējā Moldova lieto, taču no 1. janvāra pāries uz trūkstošās elektrības importu no Rumānijas, kad būs izbūvēti vajadzīgie augstsprieguma savienojumi ar kaimiņvalsti. Separātistu termoelektrostacija tad apstāsies jebkurā gadījumā — Ukrainai šajā datumā reizi par visām reizēm būs galīgās tiesības izbeigt krievu gāzes tranzītu, jo beidzot iestāsies situācija, kurā ukraiņu sabiedrotie un partneri vairs necietīs no Krievijas piegāžu apturēšanas, savukārt zaudētājos paliks vienīgi Kremļa draugi.

Pasaulē

Kamēr pa Rīgas ielām laiski klaiņo retais iebraucējs, tikmēr Čehijas galvaspilsētu katru gadu apmeklē astoņi miljoni tūristu. Prāgas iedzīvotājiem par to nemaz nav prieks. Tūristu pūļi ierodas pilsētā galvenokārt pēc lētā alkohola. Ko piedāvā pilsētas vadība? To pētījuši mediju platformas “Deutsche Welle” (DW) žurnālisti.

Svarīgākais