Krievijas Ārlietu ministrija publicējusi sarakstu ar 81 ārvalstu mediju, kuriem tagad Krievijā ir bloķēta piekļuve. Pirms tam plašsaziņas līdzekļi Krievijā tika bloķēti katrs atsevišķi.
Attiecīgo paziņojumu Krievijas Ārlietu ministrija publicēja 25. jūnijā. Oficiāli Ārlietu ministrija šo aizliegumu krieviem lasīt ārvalstu medijus sauc par atbildi uz ES Padomes pieņemto lēmumu bloķēt Eiropā saturu no “RIA Novosti”, “Izvestija” un “Rossiyskaya Gazeta” - Krievijas valstij piederošiem vai ar Kremli saistītiem mediju holdingiem.
Krievijā tautai aizliegto mediju sarakstā tagad ir mediji no Austrijas, Beļģijas, Bulgārijas, Ungārijas, Vācijas, Grieķijas, Dānijas, Īrijas, Spānijas, Itālijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Nīderlandes, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Slovākijas, Slovēnijas, Somijas, Francijas, Čehijas, Zviedrijas un Igaunijas - kopā 81 medijs. Tas nav pilnīgs saraksts - piemēram, “nra.lv” vai “delfi.lv” Krievijā jau sen nav atverami jeb pieejami.
Tagad Krievijā būs liegts lasīt arī tādus medijus kā “lsm.lv”, “apollo.lv”, “tvnet.lv”, “diena.lv”, “lrt.lt”, “15min.lt”, “lrytas.lt”, “propastop.org”, “err.ee”, “delfi.ee”.
Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma Ukrainā Kremlis ir bloķējis piekļuvi tūkstošiem vietņu - ne tikai ārvalstu medijiem, bet arī tiem, kas darbojas krievu valodā. Tādējādi krieviem ir aizliegts lasīt un dalīties ar materiāliem no trimdas lielākajiem krievvalodīgajiem medijiem “Meduza”, kura redakcija Latvijā darbojas jau 10 gadus, telekanāla “Doždj”, kas kara sākumā pārcēlās uz dzīvi Latvijā un pēc tam tika izraidīts no turienes un pārcēlās uz Nīderlandi, izmeklēšanas kanālu “The Insider media” un “Important Stories” medijiem. Šīs vietnes ne vien Krievijā bloķētas - tās tiek pasludinātas par “nevēlamām organizācijām”: tās nevar oficiāli lasīt, saites uz viņu materiāliem nevar publiski kopīgot - lieguma pārkāpums skaitās kriminālnoziegums, pat ja Krievijas iedzīvotājs publicē saiti uz, piemēram, 10 gadu vecu “Meduza” materiālu savā “Facebook” kontā. Vēl jo vairāk Krievijas iedzīvotāji šajos medijos nedrīkst strādāt, nedrīkst tiem sniegt intervijas vai komentārus - tas viss Krievijā ir pakļauts kriminālsodam.
Starp citu, Krievijā ir bloķēti arī “Facebook”, “Instagram”, “X” (“Twitter”), “TikTok”. Marka Zakerberga uzņēmums “Meta” Krievijā ir pat atzīts par ekstrēmistisku organizāciju. Arī par sludinājumu izvietošanu “Instagram” kontā Krievijā draud kriminālsods.
Taču mediju vai sociālo tīklu bloķēšana nenozīmē, ka krieviem nav pieejams “aizliegto mediju” saturs. Kopš kara sākuma daudzi Krievijas iedzīvotāji ir iemācījušies izmantot VPN — pakalpojumus bloku apiešanai, kas “slēpj” lietotāja patieso atrašanās vietu. Viens no galvenajiem padomiem, ko vienmēr sniedz informācijas drošības eksperti, ir savā tālrunī instalēt VPN pakalpojumu un parādīt citiem, kā to izmantot.
Piemēram, ja dodaties uz “Instagram” segmentu krievu valodā, jūs pat nesapratīsiet, ka Krievijā šis pakalpojums ir bloķēts - jaunas meitenes turpina filmēt videoklipus modernas mūzikas pavadībā, puiši tiem atzīmē "patīk", cilvēki ievieto fotoattēlus no savu brokastu mirkļiem, dalās ar iespaidiem no ceļojumiem, dalās laimīgos personīgās dzīves mirkļos. Tas pats attiecas uz opozīcijas medijiem: redaktori jau sen ir iemācījušies apiet bloķēšanu, un lasītāji ir iemācījušies apmeklēt šo mediju tīmekļa vietnes, lai uzzinātu alternatīvo pasaules ainu tai, ko ziņo valsts televīzija. Visu cieņu Eiropas medijiem. Tā pati “Meduza” regulāri stāsta krieviem par Baltijas valstīm: piemēram, par Latvijas prezidentu, par palīdzību Ukrainai, par kultūras pasākumiem krievu valodā Rīgā. Medija tehniskā nodaļa jau sen ir atradusi veiksmīgus veidus, kā tikt galā ar aizliegumiem un bloķējumiem.
Kāpēc Kremlis bloķē medijus? Atbilde ir acīmredzama. Cilvēki no Krievijas drošības dienestiem cenšas kontrolēt informatīvo lauku, lai internetā iekļūtu tikai Kremlim izdevīga informācija. Tāda paradigma varētu darboties 70. gados, kad PSRS otrā persona bija Putina elks, VDK vadītājs Jurijs Andropovs, bet 21. gadsimtā tas nedarbojas. Viņiem ar prieku “palīdz” salīdzinoši jauni speciālisti - piemēram, Valsts domes deputāts Antons Goreļkins vai Jevgeņija Prigožina darbinieks Aleksandrs Maļkevičs, kuri kūsā ar idejām par “Rietumu” resursu aizliegšanu un Vikipēdijas vai “YouTube “iekšzemes analogu” radīšanu. Apmaiņā viņi no budžeta prasa “tikai dažus miljardus rubļu”, kas palīdzēs mainīt krievu attieksmi pret karu Ukrainā vai ieaudzināt viņos “patriotisku” garu. Vai man jāsaka, ka neviena no šīm idejām nedarbojās un Krievija vēl nav izstrādājusi nevienu “vietējo analogu”? Tas notiek nevis tāpēc, ka Krievijā nav labu IT speciālistu, bet gan tāpēc, ka lietotājiem Krievijā nav nepieciešams Vikipēdijas vai “YouTube” “analogs” - viņi lieliski var apiet visus blokus.
Kremlim un tā daudzajām drošības iestādēm vienkārši nav instrumentu, lai cīnītos pret brīvu informācijas apriti. Regresisti vienmēr atpaliks vairākus soļus no progresa. Galvenais, lai paši bloķēto mediju redaktori neaizmirstu, ka viņi strādā nevis tādēļ, lai cīnītos pret Putinu, bet ka viņi strādā lasītāju labā, kuriem ir svarīga godīga, objektīva informācija.
Sistēma darbojas abos virzienos: Kremļa īstenotā Eiropas mediju bloķēšana oficiāli tiek pozicionēta kā atbilde uz Krievijas mediju bloķēšanu Eiropā. Bet vai tas nozīmē, ka krievvalodīgie eiropieši pārstās patērēt krievvalodīgu saturu tiešsaistē? Galu galā viņi arī zina, kā izmantot VPN.
