Kara liesmās Čerņihiva atkopjas, strādā un cīnās

Šis ir piemiņas stends Ukrainas varoņiem no Čerņihivas, kuri gāja bojā 2014. un 2015. gadā, kad Ukrainai bija jācīnās pret Krievijas inspirēto separātistu teroru. Diemžēl 2022. gads atnesa vēl daudz vairāk ciešanu un asaru © Māris Krautmanis

Reportāža no kara plosītās Ukrainas

Jūnija sākumā pats personīgi piedalījos humānās palīdzības misijā, kurā no Ogres uz Čerņihivas, Doneckas un citiem Ukrainas apgabaliem tika nogādāti 26 transporta līdzekļi - džipi, pikapi, saldētava, ātrās palīdzības mašīnas un daudz dažādu frontei un pašvaldībām noderīgu lietu. Ceļojumā gūtie iespaidi ir tā vērti, lai ar tiem padalītos par to, kā dzīvo cilvēki kara plosītā valstī.

Pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā miljoni ukraiņu bija spiesti pamest savu zemi un doties bēgļu gaitās uz Eiropas Savienības vai citām valstīm. Viena šāda bēgļu ģimene apmetās man kaimiņos. Natālija, kas ir manos gados (ap piecdesmit), viņas meita Aņa un Natālijas mazmeitiņas Juļa un Vika kļuva man par labām draudzenēm - kopā sētā vārījām boršču lielā katlā un cienājām citus kaimiņus, es viņām palīdzēju ar savu auto nokļūt no punkta A uz B, kārtojot birokrātiskās un sadzīves lietas. Viņu ģimenes vīrietis tobrīd atradās Krievijā gūstā. Viņam bija nācies padoties, jo augstāka Ukrainas armijas priekšniecība tā bija pavēlējusi. Kad kļuva skaidrs, ka Čerņihiva, no kurienes viņas bija ieradušās, vairs nav ekstrēmi apdraudēta, viņas atgriezās mājās.

Tagad pēc vairāk nekā gada bija liels prieks viņas atkal sastapt. Mazā Vika (6) pa šo laiku ir kļuvusi ļoti prātīga un stipri paaugusies. Juļa (14) no bērna ir pārtapusi par jaunu dāmu un īstu skaistuli.

Natālija un Aņa mani iepazīstināja ar Čerņihivu, pastāstīja par to, kāda dzīve tur ir pašlaik.

Latvieši ir atveduši uz Ukrainu kārtējo humānās palīdzības sūtījumu. Centrā Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava un Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis / Māris Krautmanis

Dzīve kūsā arī Čerņihivā

Čerņihiva ir Ogres sadraudzības pilsēta, un uz turieni Ogres novada mēra Egila Helmaņa organizētā humānās palīdzības misijā nogādājām 26 transporta līdzekļus. Lielāko daļu humānās palīdzības misijas dalībnieki gan veda vēl tālāk - tieši uz fronti Doneckas, Zaporižjas, Luhanskas apgabalos.

Arī Rīgas dome ir palīdzējusi Čerņihivai, dāvinot 10 autobusus. Braukājot pa pilsētu, tos palaikam var ieraudzīt. Diezgan traģiski izskatās Čerņihivas trolejbusi - pa gabalu redzams, cik tie ir aprūsējuši, it kā no kādas grabažu kapsētas izvilkti. Tā ir tāda dīvainība, savdabīga pilsētas eksotika, jo kopumā Ukrainas autoparks necik daudz nav sliktāks par Latvijas - tāpat ir arī modernas automašīnas, arī elektriskās “teslas”. Bet palaikam pamanāmi arī tādi spēkrati, kas pa Latvijas ceļiem vairs nebrauc - “žiguļi”, “moskviči” un pat Jelgavas padomju laika RAF ražojums.

Cenas Čerņihivā ir caurmērā trīs reizes zemākas nekā Latvijā, bet arī algas cilvēkiem ir aptuveni tikpat mazākas. Cigarešu paciņa maksā zem diviem eiro, stiprie dzērieni tikai kādus trīs eiro puslitrā, visa veida pārtika ir par 30-50% lētāka. Zemenes šosejas malā maksā nedaudz virs diviem eiro kilogramā.

Ukrainā joprojām spēkā ir tā burvība, ka nav jāmaksā milzu nauda par automašīnas novietošanu - tās var stāvēt kaut vai pašā pilsētas centrā par velti, ja vien ir vieta. Tikai pie viena no ļoti apmeklētiem tirgiem tiek iekasēta visnotaļ simboliska maksa.

Čerņihiva ir dinamiska pilsēta ar 300 tūkstošiem iedzīvotāju, cilvēki rosās un kustas kā skudras, visi kaut kur steidzas, strādā, tirgojas. Rodas priekšstats, ka nekāda kara nemaz nav. Taču par karu palaikam skaudri atgādina sirēnas, kas sludina gaisa trauksmi. Tām ir milzu skaļums, tās dzird visā pilsētā. Taču neviens nekur panikā nesteidzas bēgt. Šķiet, ka čerņihivieši šīs sirēnas nedzird un uz tām nereaģē. Ir pieraduši. Un nav jau arī īsti kur bēgt un slēpties. Ja būs tiešs krievu raķetes trāpījums, tad arī atrašanās pagrabā nepalīdzēs.

Vēl pilsētā taupības nolūkos palaikam tiek atslēgta elektrība - ne visur, bet atsevišķos kvartālos. Vienā dienā pievakarē uz vairākām stundām strāvas nav vienā kvartālā, nākamajā dienā strāvu atslēdz blakuskvartālā.

Un vēl ir komandanta stunda, kas Čerņihivā sākas pusnaktī un beidzas četros no rīta. Šajā laikā nedrīkst atrasties ārpus sava mitekļa. Jo tuvāk frontei, jo citās apdzīvotās vietās komandanta stunda sākas agrāk - ir kur desmitos, ir arī, kur jau deviņos.

Tā ir rūgta nepieciešamība, jo ne visi iedzīvotāji ir Ukrainas patrioti. Naktī var rosīties diversanti un vietējie “navodčiki”, kas informē krievu armiju par objektiem, kuros ir kāda Ukrainas militārpersonu koncentrācija vai kustība.

Taču lielākā daļa Čerņihivas iedzīvotāju ir Ukrainas patrioti neatkarīgi no valodas, kurā runā savā ģimenē. Ukrainā nav modē jēdziens “akrieviskošana”, bet politika ir vērsta uz “ukrainizāciju” - krieviski runājošos mudina vairāk runāt ukraiņu valodā. Parasts saziņas modelis ir tāds, ka viens runā krieviski, otrs ukrainiski, bet viens otru saprot un neredz problēmu. Nav neviens pētījis speciāli, bet Ukrainas armijā, kas cīnās pret Krievijas orkiem, vismaz puse kareivju runā krieviski... Krievu valodā var ne tikai melot, impēriski murgot un sēt naidu.

Tāpat kā Latvijā Ukrainā tiek aizvākti padomju impēriju slavinoši objekti un tiek mainīti ielu nosaukumi. Bet ir arī amizanti pieminekļi - tanki un lidmašīnas, kas agrāk ir bijušas padsavienības slavinājumam, bet tagad ir nokrāsoti dzelteni un zili Ukrainas karoga krāsās. Galu galā karā pret

Hitlera nacismu ukraiņi bija varonīgi cīnītāji. Ukraiņiem nav pieņemams, ka visu uzvaras pār Lielvāciju godu prihvatizē Krievija. Atbaidošo tanku un lidmašīnu aizvākšana prasa finanses, kuru Ukrainai pietrūkst, bet gan jau tad, kad ukraiņi būs uzvarējuši, viņi izdomās, ko ar šiem lūžņiem darīt - atstāt vai aizvākt.

Čerņihivā ielu nosaukumi ir novākti, un orientēties ir grūti, jo pirmajās kara dienās vietvarai bija doma, ka okupantiem varēs kaitēt, ja viņi nesapratīs, kurp jādodas. Tāpat ārpus pilsētām norādes ir aizkrāsotas un uz tām vietām redz tādus uzrakstus kā “Putin huilo”. Tas nu gan tā mazliet panaivi, jo diezin vai, ja krievu armijai būtu izdevies ielauzties Čerņihivā, noņemto ielu nosaukumu plāksnīšu dēļ būtu liela problēma atrast pareizos virzienus.

Virkne ielu tagad ir pārsauktas. Piemēram, bijusī Gribojedova iela tagad ir nosaukta Ukrainas varoņa, bojāgājušā tankista Oleksija Seņuka vārdā. Tas loģiski, jo kāpēc ukraiņiem turēt godā kādus sēņu ēdājus, kuriem ar Čerņihivu ir aiz matiem pievilkts sakars, ja ir pašiem savi varoņi, literāti, komponisti un zinātnieki?

Čerņihiva ir salīdzinoši maz cietusi, tomēr vietām pilsētā redzami postījumi - nobombardētās Gagarina stadiona drupas, sagrauta policijas ēka un bērnu stomatoloģijas klīnika, slimnīca un viesnīcas augšstāvi pašā pilsētas centrā, Miera prospektā 33. Pēdējā lielā traģēdija bija 17. aprīlī, kad viena no Krievijas raķetēm izdzēsa dzīvību 18 astoņstāvu dzīvojamās ēkas iedzīvotājiem un vēl 60 ievainoja. Pašlaik pretgaisa aizsardzība strādā labi un aizvien labāk, un Krievijas raķetes un bumbas vairs netiek tai cauri.

Dziļi simboliski. Bērni spēlē futbolu priekšplānā. Aiz viņiem redzamas krievu aviobumbas nopostītās Čerņihivas Gagarina stadiona tribīnes. Dzīve turpinās, un Ukraina uzvarēs! / Māris Krautmanis

Krievijas mērķi it kā ir militārie objekti, taču ir acīmredzams, ka ir vairāki gadījumi, kad Krievija mērķtiecīgi ir centusies nogalināt civiliedzīvotājus.

Tas gan tikai pastiprina čerņihiviešu dusmas un pārliecību par to, ka Ukraina uzvarēs.

Ukraina noteikti uzvarēs

Mana un jurista Aigara Lūša, kā arī vēl triju humānās palīdzības vedēju misija noslēdzās Čerņihivā, un devāmies mājup. Pa ceļam iegriezāmies arhitektoniski brīnumskaistajā Ļvivā, kur no ielu tirgotājiem var nopirkt visādus krekliņus, suvenīrus un tualetes papīru, uz kura Putina ģīmis un uzraksts, kas norāda, kurp Krievijas diktatoram jāiet.

Ļvivā kāda daiļa modele pozē fotosesijai. Nekas neliecina, ka būtu karš. Lai gan arī uz Ļvivas apgabalu šad tad mēdz atlidot Krievijas raķetes / Māris Krautmanis

Bet pārējie kolēģi uzkavējās Ukrainā vēl trīs dienas, lai nogādātu sūtījumus uz fronti. Daži vienbrīd atradušies tikai 10 kilometru attālumā no frontes līnijas, kur dzirdamas lielgabalu zalves un redzami pamalē augšup kāpjošie dūmi.

Vājprātīgā “krievu pasaule” lien virsū, un ir nepieciešams to apturēt. Kaut ar mazumiņu - ar automašīnām un humāno palīdzību - latvieši sekmē to, lai Ukraina uzvar.

Pasaulē

Igaunijas valdošā koalīcija, kuru veido Reformu partija, Sociāldemokrātiskā partija un partija “Igaunija 200”, pagājušās nedēļas nogalē publiskoja savu nodokļu reformas projektu, kas no Latvijas skatu punkta ir gandrīz vai šokējošs. Paredzēts, ka no 2025. gada jūlija pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tiks paaugstināts par diviem procentpunktiem līdz 24%, bet no 2026. gada janvāra par diviem procentpunktiem līdz 24% tiks palielināts arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN).

Svarīgākais