Zinātnieks: Eiropa maz zina par politieslodzītajiem Krievijā

© Reforum

Kādēļ Maskavā labi pelnošam, situētam zinātniekam jāpārceļas dzīvot uz Tallinu; kādu iemeslu dēļ zinātnieks dodas uz mītiņiem pie Krievijas vēstniecības, lai protestētu pret iebrukumu Ukrainā; ko Eiropā dara Krieviju pametušie krievi; kas notiek ar politieslodzītajiem Krievijā; ko maskavietim nozīmē ķirbju “latte” – zinātnieks fiziķis Mihails Tamms intervijā portālam “kontekst.lv”.

Kādēļ no Maskavas pārcēlāties uz Tallinu?

2021. gadā, kad dzīvoju Maskavā, biju Maskavas Valsts universitātes asociētais profesors un Ekonomikas augstskolas asociētais profesors. Sāku saprast, ka valstī nepieciešamas pārmaiņas. Kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Pēc 2014. gada pārņēma sajūta, ka neko nevar izdarīt - var tikai runāt. Var neslēpties, var publiski un skaļi deklarēt savu nostāju, piedalīties publiskās kampaņās, kas saistītas ar vēlēšanām un vietējo politiku. Rezultāts no tā ir mazs, tomēr jūs jūtat, ka jums nav atņemta balss, un tajā pašā laikā jūs varat turpināt strādāt, turpināt palikt pieprasīts profesionālis. Tev ir studenti, darbs un tā tālāk, un ir sajūta, ka esi noderīgs Krievijā, dzīvo pilnvērtīgi.

Pamazām sāku saprast, ka situācija mainīsies un arī runāt vairs nebūs iespējams. Protams, es absolūti negaidīju karu, bet bija tāda kā telpas saspiešanās sajūta.

Un man paveicās - biļetenā izlasīju sludinājumu par darbu Tallinā. No formālā karjeras statusa viedokļa tas bija kritiens uz leju. Tā bija pāreja uz pagaidu līgumu. Taču piedāvātā vakance man šķita ārkārtīgi interesanta. Visu mūžu esmu studējis teorētisko fiziku, bet tā vai citādi mani vienmēr ir interesējis fizikālo metožu izmanbtošanas jautājums sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Tallinas universitātes laboratorija “Cultural Data Analytics”, kas analizē datus kultūrā, meklēja fiziķi vai matemātiķi ar aptuveni tādu izglītību kā man. Kļuva skaidrs, ka šī ir iespēja nevis vienkārši kaut kur aizbraukt un darīt to pašu, bet nonākt nepazīstamā vietā un izmainīt savu dzīvi piedzīvojumu veidā. Kāpēc vēl izvēle krita uz Tallinu? Mans uzvārds - Tamms - tikai nejaušības dēļ izklausās igaunisks. Tomēr kaut kādu radniecību ar igauņiem jūtu. Biju šeit 1991. gadā. Šī pilsēta uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Uz plaukta manā dzīvoklī Maskavā stāvēja bilde ar Viru vārtiem. Turklāt Tallina ir tuvu mājām, plus Igaunijas reputācija nodokļu jomā, elektroniskā pārvalde, nav birokrātijas, divvalodība... Tāpēc man ļoti patika šis Tallinas piedāvājums. Šeit strādāju jau divus gadus. Turpināšu līdz vasarai. Tālākais nav līdz galam skaidrs, bet ceru, ka arī turpmāk palikšu.

Ārzemēs nonākušajiem krieviem dažkārt pārmet, ka viņi nerūpējas ne par ko citu kā tikai par savām problēmām, pat ironiskais termins “ķirbju latte”* ir parādījies, lai to apzīmētu.

Jāapzinās, ka lielākā daļa cilvēku, kuri bija spiesti aizbraukt no Krievijas, atstāja Maskavu, Sanktpēterburgu un citas lielas pilsētas, kur bija diezgan augsts dzīves līmenis, ar diezgan kvalitatīviem pakalpojumiem un postindustriālo dzīvesveidu. Ne jau tie nabadzīgākie pameta Krieviju. Lai aizbrauktu, jābūt vismaz kaut kādai naudai, vismaz sākumam. Tie, kas aizbrauca pēc 24. februāra, nomainīja savu pārtikušo un stabilo dzīvi pret kaut ko nabadzīgāku un nedrošāku. Tas tikai norāda uz to, ka cilvēkiem bija principi, kas viņus tajā brīdī vadīja. Tie, kurus neinteresē nekas cits kā “ķirbju latte”, palika Maskavā. Es nesaku, ka visus, kas palika Krievijā, interesē tikai dzīves līmenis - ja cilvēkus interesētu tikai lietas materiālā puse, viņiem nebūtu pamata pamest Maskavu vai Sanktpēterburgu.

Es nedomāju, ka skeptiska attieksme pret cilvēkiem, kas atrodas augstāk turības kāpnēs, ir kaut kas nosodāms vai pretdabisks. Jā, cilvēki tā uzvedas. Jā, protams, Gruzijas, Armēnijas iedzīvotājiem un dažiem seniem Izraēlas emigrantiem ilgas pēc kvalitatīviem pakalpojumiem uz kara fona izskatās nedaudz mežonīgi un dīvaini, bet man nešķiet, ka vēlmi baudīt šo nosacīto “ķirbju latte” var uzskatīt par trūkumu. Daudzi cilvēki ir nonākuši vidē, kurā viņi izskatās svešādi, un es saprotu, ka tas dažus kaitina. Bet tas nekādā veidā neizsmeļ un neapraksta notiekošo - šī ir tik interesanta iezīme, kas neko neizsaka par emigrācijas iekšējo struktūru.

* Ap divtūkstoš desmito gadu lielās Krievijas pilsētas piedzīvoja kafijas uzplaukumu: sāka veidoties neskaitāmas “trešā viļņa” kafejnīcas, sāka attīstīties kafijas kultūra, parādījās savi grauzdētāji, savi speciālisti, savi konkursi par baristām, jaunas kafijas receptes. Tāpēc emigranti cerēja ko līdzīgu ieraudzīt arī citās valstīs, taču izrādījās, ka pat Eiropā kafijas kultūra nebija tik attīstīta. Pats izteiciens “ķirbju latte” kā atsauce uz emigrantu lūgumiem parādījās vietnē X (“Twitter”), kad lietotāji, kuri pārcēlās uz dzīvi Izraēlā, prātoja, vai šajā valstī šāda kafija ir atrodama. Pēc kāda laika ķirbju “latte” patiešām sāka parādīties kafejnīcu ēdienkartē Eiropā, Gruzijā, Armēnijā un Izraēlā. — Piezīme no “kontekst.lv” redakcijas

Krievi aktīvi nedemonstrē savu pozīciju kara jautājumā, lai gan viņiem te ir tāda iespēja atšķirībā no Krievijā palikušajiem.

Tas ir cits stāsts. Vai zināt, kā vietējie Igaunijas iedzīvotāji jūtas par skandālu ar Kaju Kallasu un viņas vīru? Esmu dzirdējis no vairākiem cilvēkiem, ka viņi ir sašutuši, viņa ir pilnībā zaudējusi cieņu savu vēlētāju acīs, un cilvēki ir ārkārtīgi sarūgtināti - ne tik ļoti pat par skandāla faktu, jo patiesībā var ticēt, ka viņa nevarēja kaut ko zināt, bet, ja tādas lietas kļūst zināmas, tad jāatkāpjas no amata. Tomēr šīs lietas sakarā nav redzēti protesti. Protests pret karu Ukrainā - jā. Lielākajā mītiņā pret karu es saskaitīju 300 cilvēku, tas bija 2022. gada septembrī. Divu gadu laikā, dzīvojot Igaunijā, es redzēju vienu milzīgu mītiņu 26. februārī un varbūt divus vai trīs mītiņus pie ukraiņu kultūras centra, kas bija lielāki par šo. Tāpēc, kad man saka, ka krievi nepietiekami protestē... Nu, atvainojiet...

Ir valstis, kur cilvēki protestē daudz un aktīvi, un tādu valstu ir diezgan daudz. Bet Krievijā pirms 20 gadiem viss bija tāpat kā tagad Igaunijā. Ja uz mītiņu Maskavā ieradās tūkstotis cilvēku, tika uzskatīts, ka tas ir daudz. Viņi uz to skatījās kā uz ļoti dīvainu izklaidi. Turpmākajos gados tas mainījās, taču tas prasīja daudz smaga iekšēja darba. 2011. gadā bija lielākais kvalitatīvais lēciens. Izrādījās, ka uz mītiņu var ierasties 20 tūkstoši cilvēku - uz neatļautu pasākumu, zem stekiem un ar bēgšanu no policijas pa alejām. Bez jebkādām drošības garantijām, ar izpratni, ka jums ir reāla iespēja tikt policijas aizturētam un nedaudz mazāka iespēja iekļūt nopietnākās problēmās - piemēram, kriminālvajāšanā un ieslodzījumā. Viss atkarīgs no tā, ar ko jūs salīdzināt. Mēs redzam tik daudz cilvēku, kas ir iesaistīti palīdzēšanā un dažādās kopienās. Gan Izraēlā, gan Vācijā un šeit Igaunijā viņi ļoti aktīvi iesaistās palīdzības sniegšanā ukraiņu bēgļiem. Cilvēki runā, vāc naudu, kaut kur kaut ko ziedo, kāds iziet ielās, kāds organizē medijus... Tas mums visiem, gan Krievijā, gan tiem, kas šeit atrodas, ļoti palīdz izdzīvot, pielāgoties un iedzīvoties.

Ir pagājuši gandrīz divi gadi, kopš krievi sāka izteikties pretkara protestos...

Nav taisnība! Kopš lielo protestu sākuma Krievijā ir pagājuši gandrīz 10 gadi. Esmu jau sācis atbildēt uz jautājumu “Kur mēs bijām astoņus gadus?”, ko labprāt uzdod propagandisti Krievijā.

Neatļauta mītiņa priekšvakarā opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija atbalstam Maskavā, Puškina laukumā, sākās aresti, ziņo “Kommersant” korespondents. Viens no pirmajiem, ko aizveda, bija vīrietis, kurš mēģināja kaut ko pateikt.

Kā precizē “Kommersant” korespondents, pagaidām visi aizturētie ir vīrieši un jaunieši. Policijas darbinieki patrulē laukumā un aiztur pilsoņus, pēc tam iesēdina tos autobusos Tveras ielā. Pēc korespondenta teiktā, ik minūti tiek aizturēti pāris cilvēki.

2014. gadā es nevarēju izturēt un uzrakstīju vēstījumu kolēģiem, iekļaujot maģistrantus un vecāko kursu studentus, paziņojot, ka būs miera gājiens. Es sacīju, ka ne uz ko neaicinu, bet paturiet prātā, ka tādā un tādā datumā būs pretkara gājiens. Par to man kolēģi izteica pārmetumus, tostarp arī tādi, kuriem ar mani ir tuvi politiskie uzskati. Viņi man skaidroja, ka tas ir kategoriski nepieņemami, ka universitāte ir ārpus politikas...

Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma jūs protestējat pie Krievijas vēstniecības. Kāda jēga tagad ir ielu protestam? Skeptiķis teiks - kāpēc jūs to visu darāt, karu nevar apturēt ar mītiņiem, politieslodzītos nevar atbrīvot ar piketiem...

Lieta, pirmkārt, ir tāda, ka mēs varam paziņot, ka esam. Kaut vai reizi mēnesī iziet pie vēstniecības un kliegt: "Mēs esam pret karu!" Cits jautājums, cik ļoti mums vajadzētu spriest par krievu aktivitāti, pamatojoties uz to. Man šķiet, ka, objektīvi vērtējot, šobrīd tā ir simboliska darbības forma.

Lielāku taustāmu labumu var dot tas, ka palīdzam cits citam, konkrēti palīdzam Ukrainai, un jebkura konkrēta darbība, kuras mērķis ir palīdzēt politieslodzītajiem Krievijā. Es domāju, ka ir svarīgi parādīt šī viedokļa esamību, parādīt, ka tas joprojām mūs satrauc. Cita lieta, ka ir sajūta, ka ukraiņu pretuzbrukums bija neveiksmīgs. Elle, kas notiek ar finansiālo palīdzību Ukrainai. Tādēļ vēl jo vairāk par to jāturpina runāt, jo visas šīs trūkstošās naudas un noguruma dēļ ir diezgan viegli “pārslēgties uz citu programmu” un skatīties tikai uz Gazas joslu, kamēr diskusijas par Ukrainu ir pierimušas... Taču jāturpina atcerēties arī Ukrainu.

Mītiņos dažkārt tiek mēģināts vērsties pie Eiropas politiķiem, lai pievērstu viņu uzmanību politieslodzīto problēmai Krievijā. Vai Eiropas politiķi pret to ir vienaldzīgi?

Politiskie ieslodzītie ir saprotama humāna problēma, kas izraisa jebkura normāla cilvēka reakciju. Taču Eiropas politiķi par to zina ļoti maz. Viņi ir dzirdējuši uzvārdu “Navaļnijs”, viņi zina uzvārdu “Kara-Murza”, daži zina uzvārdu “Jašins”. Pārējie vispār nav zināmi. Jāpaskaidro, ka ir runa par simtiem cilvēku, kas sēž Krievijas cietumos par politiskām akcijām un izteikumiem. Jāpievērš uzmanība konkrētiem cilvēkiem. Kad jūs stāvat pie Krievijas vēstniecības ar diviem portretiem, uz kuriem ir Navaļnijs un Pivovarovs, Navaļnijs un Gorinovs vai Navaļnijs un Jašins, cilvēki bieži pienāk un jautā: "Kas ir tas otrs?" Nekad neesmu sastapis pretrunīgu reakciju uz politieslodzīto portretiem. Vienmēr ir tikai atbalsts. Protams, viņi pazīst Navaļniju, bet citus ne visai. Reiz vietējie cilvēki garāmejot jautāja, kāpēc Gorinova advokāti ir tik slikti, ka neizpestīja viņu. Uzreiz atcerējos, ka 1944. gadā Sarkanās armijas ofensīvas laikā igauņi, kuri bija mācījušies no 1940. gada, bēga uz Zviedriju. Un tur vietējie iedzīvotāji viņiem jautāja: “Ko, viņi jums atņēma mājas? Kāpēc negājāt uz policiju?"

Cilvēkiem ir sava realitāte, kas viņiem ir pazīstama. Mācīšanas pieredze man rāda, ka skolēni var nesaprast visnegaidītākās lietas, un tas nav tāpēc, ka viņi ir idioti, bet gan tāpēc, ka viņu dzīves pieredzē kaut kā pietrūkst, un jūs nesaprotat, kā tieši. Vai arī ir kāds robs iepriekšējās zināšanās. Tas, kas jums šķiet pilnīgi pašsaprotams, viņiem var nebūt acīmredzams. Un tas ir normāli, tas ir jāpaskaidro.

Redzam, ka Krievijā cilvēkus arestē par piketiem ar baltu papīra lapu, soda par bērnu zīmējumiem un pretkara cenu zīmēm veikalā. Māksliniekam Sašam Skočiļenko piespriestais sods, kas ir nežēlīgs un nesamērīgs ar nodarījumu, ir arī signāls sabiedrībai. Ko šie nežēlīgie sodi signalizē?

Pilnīgi saprotamas ir Krievijas varas iestāžu morālās vērtības, kas sūta algotus slepkavas, lai izsmērētu dažādās vietās dažādas toksiskas vielas.**

Varas pārstāvji nav muļķi. Viņi strādā. Šķiet, ak, kāpēc viņi tā apietas ar bērna zīmējumu?

Tas ir tāpēc, lai iedzītu cilvēkos bailes. Neadekvāti agresīva vēršanās pret atsevišķu cilvēku nevainīgām un nekaitīgām protesta izpausmēm ir domāta, lai panāktu stindzinošo efektu. Lai citi neuzdrošinās darīt ko līdzīgu. Ja cilvēki baidās, tas nozīmē, ka varai būs stabilitāte. Nevar novērtēt šīs taktikas efektivitāti par zemu.

** Tas attiecas uz politiķa Alekseja Navaļnija saindēšanas lietu. Pēc ārstēšanās viņš pats pierādīja, ka viņa saindēšanā bijuši iesaistīti Krievijas specdienestu darbinieki, kuri kādā Tomskas viesnīcā viņa apakšveļai uzsmērējuši toksiskas vielas. — Piezīme no “kontekst.lv” redakcijas

Ko tagad krievi var darīt?

Mēs varam darīt ļoti maz. Bet mēs varam runāt. Mēs varam izmantot resursu centru tīklu “Reforum Space”, kas ir kopstrādes telpa, kas paredzēta tiem, kuri pametuši Krieviju un Baltkrieviju pretkara nostājas vai iespējamas vajāšanas dēļ politisko uzskatu dēļ, un tiem, kas pametuši Ukrainu kara dēļ un aktīvi iesaistījušies humānajos, informatīvos un citos projektos savas valsts atbalstam. “Reforum” darbojas vairākās valstīs.

Kāda dāma no ASV ieradās mūsu Tallinas “Reforumā”, aprunājās ar pretkara aktīvistiem, un, kad viņa beigās jautāja, kā viņa varētu mums palīdzēt, es teicu: "Vienkārši iemainiet pret kaut ko mums Kara-Murzu." Kas tagad īsti var noderēt? Dažreiz pietiek skaļi kliegt. Viņi taču izveda ieslodzīto pie mums, parādīja, ka viņš ir dzīvs. Pie viņa pienāca kāds smieklīgs kāda reģiona cilvēktiesību komisārs, un likās, ka viņš neko nedarīja, bet pirms komisāra ierašanās visi piecēlās, nomainīja caurumaino segu pret segu, kas silda, slaucīja grīdu, nodeva viņam vēstules. Tas jau ir daudz. Un tas notiek tāpēc, ka ir “izrādes”. Divas nedēļas mēs nezinājām, kur atrodas Aleksejs Navaļnijs,*** un tā ir ļoti liela problēma, mēs visi par to esam satraukti. Protams, Putinam un kompānijai ideāls variants ir, ja Navaļnijs un citi opozicionāri paši kaut kā nomirst cietumā. Vēlams, lai savā nāvē.

*** Navaļnijs ir atradies.

Politiķa liktenis nebija zināms 20 dienas. — Piezīme no “kontekst.lv” redakcijas Politiķa preses sekretāre Kira Jarmiša sacīja, ka Navaļnija atbalstītājiem izdevies noskaidrot viņa atrašanās vietu. Aleksejs Navaļnijs atrodas kolonijā Harpas ciematā Jamalo-Ņencu apgabalā Tālajos Ziemeļos.

Pirms tam par politiķa likteni 20 dienas nekas nebija zināms. Aleksejs Navaļnijs, kurš izcieta cietumsodu kolonijā Vladimiras apgabalā, vairākas dienas netika vests uz tiesas sēdēm vai tikšanos ar advokātiem. Politiķa atbalstītāji pieprasīja zināt, kur viņš atrodas, un izvirzīja dažādas versijas - līdz pat politiķa slepkavībai cietumā. Ja Jarmišas informācija apstiprināsies, izrādīsies, ka Aleksejs Navaļnijs tika saindēts Tālajos Ziemeļos. Nesistēmiskās Krievijas opozīcijas atzītajam līderim Aleksejam Navaļnijam 2018. gadā tika liegtas tiesības kandidēt uz Krievijas prezidenta amatu, un 2020. gadā viņu saindēja, iespējams, slepenie dienesti, Tomskā kampaņas brauciena laikā. 2021. gada sākumā viņš atgriezās Krievijā pēc ārstēšanās Vācijā un nekavējoties tika arestēts lidostā. 2023. gada augustā Navaļnijam tika piespriests 19 gadu cietumsods.

Krievijas reģionos viņa atbalstītāju vajāšana turpinās. Daži no viņiem pameta valsti, daži tika arestēti un atrodas pirmstiesas apcietinājumā. 2023. gada rudenī tika arestēti Alekseja Navaļnija advokāti, kuri viņu aizstāvēja tiesā.

Jautājums ir par to, cik lielā mērā joprojām vēl atrodami juristi, kuri ir gatavi strādāt ar politieslodzītajiem. Mums jau ir juristi, kuri ir ieslodzīti,**** ir advokāti, kuri bija spiesti aiziet. Ja mēs varam kaut ko darīt to juristu labā, kuri ir palikuši un turpina strādāt, tā ir prioritāte, jo no tā ir ieguvums. Aicinu visus - rakstiet vēstules politieslodzītajiem! Tas ir ļoti vienkārši - dodieties uz “Rosuznik” vietni internetā, kur varat rakstīt vēstules e-pastā. Ir publiski jārunā par politieslodzītajiem, jāraksta vēstules un jāpalīdz juristiem, kuriem ir iespēja. Palīdziet cilvēktiesību projektam “OVD-info”, palīdziet cilvēkiem, kuri kaut kā ir saistīti ar politieslodzīto jautājumiem. Tas ir tas, ko mēs faktiski varam darīt tagad.

**** Alekseja Navaļnija advokāti Vadims Kobzevs, Igors Serguņins un Aleksejs Lipcers tika arestēti 2023. gada oktobrī par politiķa interešu aizstāvību. — Piezīme no “kontekst.lv” redakcijas

Eiropā valda uzskats, ka visi krievi atbalsta Putinu. Kādu vēstījumu Eiropas sabiedrībai sniedz pretkara protesti?

No vienas puses, mēs cenšamies iestāstīt, ka ne visi atbalsta karu, un radīt kaut kādu stereoskopisku redzējumu šajā sakarā. Problēma ir nopietna - patiešām daudzi eiropieši uzskata, ka visi krievi atbalsta karu. Bet vēl bīstamāk man šķiet tas, ka daudzi cilvēki, piemēram, Baltijas valstīs, domā, ka Krievija neizbēgami vienmēr būs tāda pati. Viņi domā, ka nav svarīgi, vai tur ir Putins vai kāds cits, bet valsts galva joprojām būs tāds pats imperiālists un tāpat ies visus nogalināt. Tas, protams, ir pilnīgs absurds, jo tas, vai krievi atbalsta vai neatbalsta karu, ir cits jautājums, un tam ir ļoti sarežģīta un gara atbilde, bet tas, ka šis karš nekad nebūtu noticis, ja pie varas nebūtu Putins, ir pilnīgi skaidrs. Nebija sabiedrības spiediena sākt šo karu. Tas tika uzsākts tikai tāpēc, ka ir viens cilvēks, kuram tā vai cita iemesla dēļ tas ir vajadzīgs, un tāpēc, ka sistēma ir izveidota tā, ka viņu nav iespējams apturēt. Zināt, ka krievi var būt dažādi, ir ļoti svarīgi, lai saprastu, ka Krievija nākotnē var būt citāda. Rodas dažādas idejas par to, kā mijiedarboties ar Krieviju. Vai mums vajadzētu no tā norobežoties ar sanitāro kordonu un ļaut tam pašam uzpūsties un pārplīst, kā uzskata daži Austrumeiropas valstu iedzīvotāji? Diemžēl mums - kā jau krieviem - tā ir nepatīkama perspektīva, bet viņi vai nu neapzinās, cik šī politika ir bīstama viņiem pašiem, vai arī domā, ka neko citu tāpat nevar izdarīt. Tas savā ziņā ir kaut kas līdzīgs Netanjahu politikai attiecībā uz Gazas joslu - norobežosimies no viņiem, mums būs pēc iespējas mazāk sakara ar viņiem, un ļausim viņiem tur darīt ar sevi visu, ko vēlas. Tā mums stāstīja 20 gadus, un oktobrī mēs redzējām, kā tas beidzas. Gaza ir maza, Krievija ir liela. Ar Gazu tas var nostrādāt samērā normāli ilgu laiku, bet tad vienmēr beidzas ar karu. Krievijas gadījumā tas beigsies daudz agrāk, un atšķirībā no Gazas, kur viss ir ļoti sarežģīti un grūti, Krievijā ir daudz dažādu spēku, dažādas tendences un dažādu uzskatu cilvēki, kas var palīdzēt izveidot vairāk vai mazāk strādājošas civilās institūcijas, lai Krievija ir droša citiem.

Ne visi zina, kādu darbu opozīcijas krievi dara ārzemēs. Vai varat pastāstīt, kādas svarīgas lietas krievi paveica šogad?

Organizācija “Reforum” šogad rīkoja sešus vai astoņus mītiņus pret karu un politisko ieslodzīto atbalstam. Puiši katru otro dienu devās uz piketiem pie Krievijas vēstniecības, prasot informāciju par Navaļnija likteni. Rudenī aktīvisti kopā ar Vabamu muzeja darbiniekiem Brīvības laukumā sarīkoja politieslodzītajiem veltītu izstādi. Šogad jau otro reizi tika rīkota akcija “Vārdu atgriešana” komunistisko represiju upuru piemiņas memoriālā “Maarjamäe”. “Reforum” piedāvā igauņu valodas nodarbības, organizē angliski runājošo klubu un juridiskās konsultācijas. Svarīga darba sastāvdaļa ir savstarpējs atbalsts un palīdzība tiem, kuri atrodas ārzemēs un kuriem ir grūti. Ir Jevgeņijas Čirikovas projekts “Activatika”, kas iesaistījās ukraiņu izvešanā no Krievijas, un viņi ir iesaistīti arī palīdzības vākšanā Ukrainai un tā tālāk. Ir cilvēki, kas vienkārši vāc naudu, ir tādi, kas ved palīdzību Ukrainai no Igaunijas. Vēl viena svarīga lieta ir semināru, referātu, filmu seansu rīkošana, kas tā vai citādi saistīta ar pretkara tēmām un to, kas ar mums ir noticis pēdējo divu gadu laikā. Es atceros ārsta Andreja Volnas lekciju par Navaļnija saindēšanās toksikoloģiskām detaļām. Nesen tika demonstrētas divas filmas - viena par karu, otra par krievu politiskajiem aktīvistiem Jekaterinburgā, ko filmējusi Marianne Kāta. Filozofs Mihails Ņemcevs uzstājās ar lekciju par vainu un atbildību. Vairākas reizes esmu uzstājies ārzemju studentiem, atbildēju uz jautājumiem par Krieviju, par to, kā šeit viss notiek. Šāda veida aktivitātes notiek apmēram divas reizes nedēļā. Tas rada kopienu, rada vietu svarīgu tēmu apspriešanai. Vēl viens svarīgs “Reforum” darba aspekts ir tas, ka tas nodrošina studiju vai platformu cilvēkiem, kas nodarbojas ar žurnālistiku un video emuāru veidošanu. Šī ir iespēja diezgan labā kvalitātē ierakstīt savus materiālus, kas pēc tam tiek nosūtīti uz ārpasauli. Vēlos, lai visas aktivitātes - mītiņus, akcijas un politieslodzītajiem veltīto izstādi - Igaunijas sabiedrība pamanītu vairāk nekā līdz šim. Dialogs vienmēr ir labs. Ir skaidrs, ka mums var būt atšķirīgs redzējums par dažām lietām, var būt cita valoda, mēs varam neviļus pateikt viens otram dažas stulbības. Nevis tāpēc, ka mēs būtu tik slikti vai izturamies viens pret otru ļaunprātīgi, bet tāpēc, ka pastāv abpusējas aizdomas, ir pārpratumi, un no mūsu puses ir nezināšana par Igaunijas realitātēm, un no Igaunijas sabiedrības puses ir daži stereotipi par to, kas notika Krievijā, un par to, kādi cilvēki tagad ir emigrējuši uz viņu valsti. Kopīgas valodas atrašana abām pusēm ir ļoti noderīga.

Mēs joprojām neredzam neko līdzīgu gaismai tuneļa galā. Vai veselais saprāts ņems virsroku?

Runājot par kopējo ainu, patiesībā optimismam ir diezgan maz iemesla. Esmu ļoti nobažījies par starptautiskās sabiedrības atbalsta Ukrainai samazināšanos. Amerikā viss nepārprotami virzās uz Trampa pārvēlēšanu prezidenta amatā, un tas nozīmēs pilnīgu Rietumu kapitulāciju attiecībā pret Putinu. Skaidrs, ka lietas šajā brīdī neapstāsies. Eiropas valstīm par to būtu jādomā. Mēs, zinātnieki, pagaidām paliekam Igaunijā. Vara varētu mums pateikt: "Jūs radāt draudus Igaunijas nacionālajai drošībai, ejiet prom no šejienes." Taču valsts valdība nolēma, ka zinātnieki pagaidām var palikt šeit. Protams, Igaunija ir neatkarīga valsts, un tai ir tiesības izlemt, kurš to apdraud un kurš nē, taču šķiet, ka tā to lemj, balstoties uz kaut kādiem iedomātiem priekšstatiem par pasauli. Mūsu atrašanās šeit ir pozitīvs piemērs tam, kā veselais saprāts var gūt virsroku. Runājot par vietējām pozitīvajām lietām, uz šī fona apkārt es redzu, ka viss ir salīdzinoši labi: darbs ir patīkams, esmu ieguvis daudz labu jaunu draugu, un tagad es apaugu ar jauniem sociālajiem sakariem. Sociālo sakaru tīkls ir gan psiholoģiskā spēka rezerve, gan zināmas rezerves, ja kaut kas noiet greizi... Tas iedveš vislielāko optimismu.

Pasaulē

Kur pazūd munīcija Ukrainas armijai; kādēļ F-16 karā netiek izmantoti lietderīgi; kā FPV dronu lietošana ietekmē kara gaitu; amatpersonu nodevības; vai karam paredzamas drīzas beigas; kas notiek ar gūstā saņemtajiem Ukrainas karavīriem un kādēļ Krievijas militāristi izvaro bērnus – intervijas turpinājums ar Ukrainas armijas kareivi Juriju Armašu, kurš septembrī viesojās Rīgā.

Svarīgākais