Iespējams, ka jau šodien Rafāhas robežkontroles punktu šķērsos aptuveni 20 kravas automašīnu, lai no Ēģiptes nogādātu humāno palīdzību Gazas joslā.
Vienošanās par šāda koridora atvēršanu panākta ASV prezidenta Džo Baidena un viņa Ēģiptes kolēģa Abdelfatāha as Sisi telefonsarunā. Tai piekritusi arī Izraēla, taču ar diviem būtiskiem nosacījumiem - pirmkārt, Gazas joslai atļauts piegādāt pārtiku, dzeramo ūdeni un medikamentus, bet ne degvielu, kuras deficīts šajā teritorijā ir akūts, otrkārt - nekas no sūtītā nedrīkst nonākt “Hamās”, “Islāma džihāda” vai vēl kādu palestīniešu kaujinieku rokās.
Baidens par panākto vienošanos paziņoja atceļā uz Savienotajām Valstīm pēc aptuveni astoņas stundas ilgušās vizītes Izraēlā, vēsta “Reuters”. Sākotnēji ASV prezidentam bija paredzēts apmeklēt arī Jordānijas galvaspilsētu Ammānu un tikties ar šīs valsts un Ēģiptes līderiem klātienē. Taču no šī nodoma nācās atteikties drošības apsvērumu dēļ pēc tam, kad arābu valstīs uzliesmoja plašas protesta akcijas saistībā ar otrdien notikušo eksploziju Gazas joslas slimnīcā “Al-Ahli al-Arabi”.
Gan Baidens, gan Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu uzsvēruši, ka sprādziens, spriežot pēc visa, noticis ne jau Izraēlas gaisa triecienu rezultātā (lai gan tādi arī bijuši, un slimnīcā esošie mudināti evakuēties uz Gazas joslas dienvidiem), bet tāpēc, ka slimnīcai trāpījusi nomaldījusies palestīniešu kaujinieku raķete, kas izšauta no netālajā kapsētā ierīkotajām “Islāma džihāda” karotāju pozīcijām. Izraēla arī apgalvo, ka palestīniešu ziņotais par upuru skaitu (vairāk nekā 470 cilvēku) esot vismaz desmit reižu pārspīlēts.
Savas vizītes laikā Baidens vēlreiz apliecinājis nelokāmo atbalstu Izraēlai, taču sacījis, ka nedrīkst ignorēt arī vairāk nekā divu miljonu Gazas joslā iesprostoto un pilnīgai Izraēlas blokādei pakļauto civiliedzīvotāju ciešanas. Humānās palīdzības piegāde caur Rafāhu pašlaik gan uzskatāma vairāk par simbolisku soli, jo ar kravām, kas atrodas aptuveni 20 kravas automašīnās, iespējams nodrošināt vien samērā maza iedzīvotāju skaita vajadzības. Tomēr ziņu aģentūra AP vēsta, ka tā vismaz ir zināma plaisa Izraēlas blokādē, kas Gazas joslai tikai noteikta pēc 7. oktobrī notikušā “Hamās” uzbrukuma.
Netanjahu ir uzsvēris, ka šī vienošanās attiecas tikai uz Rafāhas kontrolpunktu, bet no Izraēlas Gazas joslā nenonāks ne grams humānās palīdzības, kamēr palestīniešu kaujinieki nebūs atbrīvojuši uzbrukuma laikā sagrābtos ķīlniekus (beidzamie dati liecina, ka tādu bijis 203, bet nav zināms, cik no viņiem ir gājuši bojā). Taču pat šāda piekāpšanās saniknojusi daļu izraēliešu sabiedrības. “Bērni, zīdaiņi, sievietes, karavīri, vīrieši un gados veci cilvēki, daži no kuriem sirgst ar nopietnām slimībām, bet citi ir ievainoti, tiek turēti [Gazas joslas] pazemē gluži kā dzīvnieki. Bet Izraēlas valdība tikmēr auklējas ar slepkavām un ķīlnieku sagrābējiem,” Izraēlas “Ķīlnieku un pazudušo iedzīvotāju foruma” paziņojumu citē AP.
Ēģiptes prezidents as Sisi atgādinājis, ka oficiāli Rafāhas robežkontroles punkts nav ticis slēgts, taču Izraēlas gaisa triecienos sabojāti uz to vedošie ceļi, kuru remonts prasīs zināmu laiku. Baidens un Netanjahu esot panākuši vienošanos, ka Izraēla šos ceļus vairs nebombardēs, taču optimistiskākās prognozes liecina, ka pirmais humānās palīdzības konvojs varētu doties ceļā piektdien, paziņojis Baltais nams. Baidens īpaši uzsvēris - ja kaut kas noies greizi (ne tā, kā paredz būtībā trīspusējā vienošanās starp ASV, Izraēlu un Ēģipti), tad uz nākamajiem humānās palīdzības sūtījumiem Gazas joslas iedzīvotāji var necerēt.
Ēģiptes ārlietu ministrs Samehs Šoukri intervijā televīzijas kanālam “Al-Arabyia” skaidrojis, ka humānā palīdzība tiks nogādāta ANO pakļautu struktūru kontrolē, tādēļ bažām par tās nonākšanu pareizajās (civiliedzīvotāju, nevis kaujinieku) rokās it kā nevajadzētu būt. Taču šeit parādās ļoti būtisks jautājums - cik ļoti var uzticēties visām šīm organizācijām, kuru pārstāvji dienu no dienas atkārto, ka uz Gazas joslu jāplūst milzīgam humānās palīdzības apjomam, ap 500 kravas automašīnām diennaktī. Tā bija līdz brīdim, kad “Hamās” un tās sabiedrotie uzsāka triecienus pa Izraēlu, izraisot to, ka ebreju valsts piedzīvoja “savu 2001. gada 11. septembri”. Nav šaubu, ka liela daļa no šiem palīdzības sūtījumiem nonāca pie “Hamās”. Tos nesaņēma palestīniešu civiliedzīvotāji, kuri arī nav īsti bez vainas, jo 2007. gada vēlēšanās pārliecinoši nobalsoja par “Hamās”, sabojājot attiecības ne tikai ar Izraēlu, bet arī starptautiski atzīto Palestīnas pašpārvaldi Jordānas upes rietumkrastā.
Kādēļ lai kāds iedomātos, ka tagad būs citādi? Iespējams, ka atbilde slēpjas tajos pašos Netanjahu un Baidena izteikumos, kuros īpaši uzsvērts - ja humāno palīdzību piesavināsies kaujinieki, tās plūsma tiks nekavējoties apturēta, pat īsti nesākusies, ziņo BBC. Ņemot vērā Izraēlas un, jo vairāk, ASV izlūkošanas iespējas, šādu gadījumu fiksēšana nav neiespējamā misija. Situāciju gan sarežģī tas, ka “Hamās” pieder absolūta vara Gazas joslā, un pat gadījumos, ja, piemēram, sūtījumu, ko akceptējis “Sarkanā pusmēness” kustības līderis Sīnāja pussalas ziemeļos (tātad - Ēģiptē) Halīds Zajeds, pieņem viņa kolēģis Gazas joslā, nav nekādu garantiju, ka vēlāk šo palīdzību nepiesavinās kaujinieki.
Gan ANO palīdzības aģentūras UNRWA ģenerālkomisārs Filipi Lazarini, gan Norvēģijas Bēgļu padomes pārstāve Šeina Lova intervijās BBC uzsvēruši, ka pašlaik piedāvātā palīdzība Gazas joslas civiliedzīvotājiem ir nepietiekama. Viņi skaidrojuši, ka ļoti nepieciešama degviela, jo tās trūkuma dēļ apturēta ne tikai spēkstaciju, bet arī ūdens atsāļošanas iekārtu un ūdensvadu funkcionēšana.
Pašlaik, saskaņā ar ANO datiem, savas dzīvesvietas Gazas joslā pametuši vairāk nekā miljons iedzīvotāju, raksta AFP. Taču no nelielās teritorijas viņiem nav kur bēgt. Ēģiptes varas iestādes ceturtdien apstiprinājušās - ja Rafāhas robežkontroles punkts atsāks darbību, caur to Ēģiptē no Gazas joslas varēs ieceļot ēģiptieši un trešo valstu pilsoņi, taču ne palestīnieši.
AP norāda, ka šāda nostāja ir saistīta ar vairākiem apsvērumiem. Pirmkārt, vēsturiskā pieredze liecina, ka tiem palestīniešiem, kuriem nācies pamest pēc kārtējā kara Izraēlas kontrolē nonākušās teritorijas (vai tas būtu 1948. gads, 1967. gads vai 1973. gads), atgriezties tā arī neizdodas. Pašreizējās aplēses liecina, ka pasaulē, lielākoties Tuvo Austrumu reģionā (Libānā, Jordānijā, arī Ēģiptē), izklīduši vismaz seši miljoni palestīniešu bēgļu un viņu pēcnācēju.
Ēģiptei, kas jau tāpat dzīvo ekonomiskās krīzes apstākļos un nevar apturēt simtiem tūkstošu sudāniešu ieplūšanu no dienvidiem, jaunas problēmas nav nepieciešamas. Turklāt tā nevēlas, lai līdz ar bēgļiem valstī ierastos liels skaits islāmistu radikāļu, kuri atkal varētu mēģināt destabilizēt politisko situāciju Ēģiptē un ierīkot jaunas bāzes Sīnāja pussalā, no kurām varētu apdraudēt ne tikai Izraēlu, bet arī Ēģipti.
