Pēdējie gadu desmiti Eiropas transporta sistēmā ir bijuši orientēti uz aizvien jaunu ceļu izbūvi, vienlaikus mazāka uzmanība, līdz ar to investīciju apjoms vērsts dzelzceļu virzienā. Gala rezultātā pasažieru pārvadājumiem paredzēto sliežu kopējais garums ir sarucis, kas varētu būt samazinājis sabiedriskā pasažieru transporta pieejamību, vienlaikus veicinot arī transporta sistēmas radītā piesārņojuma pieaugumu līdz ar lielāku fosilās degvielas patēriņu.
Kopš 1995. gada Eiropas valstis auto ceļu paplašināšanā un atjaunošanā ieguldījušas vidēji par 66% vairāk nekā dzelzceļos, liecina vides aizsardzības organizācijas “Greenpeace” informācija. Šāds secinājums tapis pētījumā “Wupertal Institut un T3 Transportation Think Tank”, ko pasūtījusi vides organizācija, aplūkojot ieguldījumus autoceļu un dzelzceļa infrastruktūrā 27 Eiropas Savienības valstīs, kā arī Lielbritānijā, Norvēģijā un Šveicē. Pētījums liecina, ka tajā aplūkotās Eiropas valstis apmēram pēdējo trīs gadu desmitu laikā ceļu infrastruktūrai ir iztērējušas aptuveni 1,5 triljonus eiro, bet dzelzceļam - tikai 930 miljardus eiro, tādējādi mudinot cilvēkus izmantot automašīnas, nevis ilgtspējīgu sabiedrisko transportu. Šī ievērojami atšķirīgā finansējuma dēļ Eiropas automaģistrāļu garums kopš 1995. gada pieaudzis par 60% jeb vairāk nekā 30 tūkstošiem km, savukārt Eiropas dzelzceļa līniju garums sarucis par 6,5% jeb 15,65 tūkstošiem kilometru.
Līdzīgi kā citviet Eiropā, arī Latvijā pasažieru vilciena pieejamība ir sarukusi, turklāt atšķirības starp autoceļiem un dzelzceļam novirzīto naudu bijušas vēl radikālākas nekā pētījumā apskatītajā Eiropas daļā kopumā. Saskaņā ar pētījuma informāciju, laika posmā no 1995. gada līdz 2018. gadam - periods, par kuru ir pieejami salīdzināmi Eiropas mēroga dati - Latvija ir investējusi vairāk nekā divas reizes vairāk autoceļos nekā dzelzceļā. Investīcijas autoceļos minētajā laika periodā bijušas 2,8 miljardi eiro, kamēr dzelzceļam atvēlēts 1,1 miljards eiro. Kopš 1995. gada Latvijā slēgtas pasažieriem pieejamās dzelzceļa līnijas 499 km kopgarumā. Pētījumā apskatīto valstu vidū, pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju, tas ir otrs lielākais samazinājums aiz Igaunijas. Savukārt ar 81 slēgto dzelzceļa staciju, pārrēķinot uz iedzīvotāju skaitu, minētajā laika posmā Latvija ierindojas antitopa augšgalā.
Attiecībā uz transporta politiku var teikt, ka līdz šim Eiropa ļoti lielā mērā darbojusies pret sevis nosprausto “zaļo kursu”. Miljoniem cilvēku ārpus pilsētām nav citas izvēles kā vien iegādāties automašīnu, lai nokļūtu darbā, aizvestu bērnus uz skolu vai piekļūtu pamatpakalpojumiem, dzīvojot apgabalos, kur sabiedriskais transports ir maz vai nav pieejams, norāda vides aktīvistu organizācija. Pētījuma autori ir secinājuši, ka līdz ar dzelzceļa infrastruktūras samazināšanos un vienlaikus garākiem autoceļiem laikā no 1995. līdz 2019. gadam pieprasījums pēc motorizētā transporta minētajās valstīs pieaudzis par 29%. Tajā pašā laikā tiek norādīts, ka automašīnas, furgoni un kravas automašīnas rada 72%, bet dzelzceļš tikai 0,4% no Eiropas transporta emisijām. “Greenpeace” norāda, ka transports joprojām ir vienīgā nozare ES, kas nemitīgi palielinājusi iekšzemes siltumnīcas efektu radošo gāzu emisijas. Laika posmā no 1995. līdz 2019. gadam transporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas faktiski ir palielinājušās par 15%. Tajā pašā laikā vidējais brauciens ar vilcienu Eiropā rada par 77% mazāk siltumnīcefekta gāzu emisiju nekā brauciens ar automašīnu uz vienu pasažierkilometru. No tā var secināt, ka blīvs un labi attīstīts dzelzceļa tīkls ir galvenais, lai padarītu sabiedrisko transportu pieejamu un pievilcīgu cilvēkiem, vienlaikus samazinot transporta radīto piesārņojumu.
Pētījumā secināts, ka pasažieru vilcieniem uz laiku vai pastāvīgi slēgti sliežu ceļi aptuveni 13,7 tūkstošu km kopgarumā, lielākoties tās ir reģionālās dzelzceļa līnijas. Līdztekus tam slēgti vairāk nekā 2500 dzelzceļa staciju. Tas likumsakarīgi vairāk ietekmē iedzīvotājus laukos, kuri cieš no ierobežotas piekļuves dzelzceļam un citam sabiedriskajam transportam. Labā ziņa ir tā, ka, pēc pētījuma autoru domām, vairāk nekā pusi no slēgto dzelzceļa līniju kilometriem varētu salīdzinoši viegli atjaunot. Iespējams, par pozitīvām izmaiņām liecina arī finansējuma apjoma izmaiņas dažādos transporta nozares sektoros. Pētījumā aplūkots, kā laika gaitā ir attīstījusies finansējuma atšķirība starp autoceļiem un dzelzceļu Eiropā, un secināts, ka kopš 2018. gada starpība ir sākusi samazināties - no 66% par labu ceļiem pirms 2018. gada līdz 34% kopš tā laika. Tomēr, neskatoties uz to, daudzas Eiropas valstis turpināja slēgt dzelzceļa līnijas un stacijas, kā arī plānot un būvēt jaunas automaģistrāles un lidostu paplašinājumus.
