Pirms svētdien Polijā notiekošajām parlamenta vēlēšanām opozīcijā esošie liberāļi cenšas tās iztēlot kā “pēdējo kauju, kas ar uzvaru nāk”, salīdzinot (ne daudz, ne maz) ar 1989. gada vēlēšanām, kurās demokrāti sakāva komunistus. Pirms 34 gadiem vienā barikāžu pusē (demokrātu nometnē) bija gan tagadējais Polijas vicepremjers, valdošās konservatīvās partijas “Likums un taisnīgums” līderis Jaroslavs Kačiņskis, gan kreisi centriskās opozīcijas bloka “Pilsoniska koalīcija” vadītājs Donalds Tusks, bet pašlaik viņu politiskās domstarpība izvērtušās neslēpti naidīgās attiecībās.
Kopš 2015. gadā Polijā pie varas ir “Likuma un taisnīguma” (PiS) valdība, un, ja šī partija uzvarēs trešajās vēlēšanās pēc kārtas, tas būs bezprecedenta gadījums Polijas postkomunistiskajā vēsturē, norāda “Politico.eu”. Pāris dienas pirms vēlēšanām šāds scenārijs šķiet itin ticams, jo, saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem, par PiS plāno balsot 37% vēlētāju, bet Tuska liberāļus (CO) gatavi atbalstīt vien ap 30%. Daudz kas būs atkarīgs no tiem aptuveni pieciem miljoniem vēlētāju (kopējais balsstiesīgo skaits ir 29 miljoni), kuri vēl nedēļu pirms vēlēšanām nebija izlēmuši, par ko balsot. Vēlētāju aktivitāte varētu izšķirt arī to, cik daudz politisko spēku būs pārstāvēti parlamentā, un tātad arī iespējamās valdošās koalīcijas aprises.
Priekšvēlēšanu kampaņa iezīmējusies ar dāsnu solījumu dāļāšanu, un šajā ziņā no PiS, kas rietumvalstu pamatplūsmas medijos tradicionāli tiek atainota kā populistiska partija, īpaši neatpaliek arī Tuska vadītie liberāļi.
Izskatās, ka krietni labākas pozīcijas ir valdošajai partijai, kas beidzamo astoņu gadu laikā ne tikai solījusi, bet arī darījusi. Minimālā alga Polijā šajā laika pieaugusi no aptuveni 1700 zlotiem (375 eiro) mēnesī līdz 3600 zlotiem (795 eiro) mēnesī, un valdība, protams, apgalvo, ka, tai paliekot pie varas, šī tendence turpināsies.
Konkrētus skaitļus PiS gan nav nosaukusi, un šo konkurentu kļūmi steigusies izmantot opozīcija, pavēstot, ka pēc uzvaras vēlēšanās jau nākamā gada otrajā pusē nodrošinās minimālās algas paaugstināšanu līdz 6450 zlotiem (1422 eiro) mēnesī, vēsta “Deutsche Welle”. Tuska partija arī solījusi palielināt algas skolotājiem, taisnīgāk indeksēt pensijas, ņemot vērā inflācijas radītājus, finansiāli atbalstīt jaunās ģimenes, kas saskaras ar finansiālām problēmām, un tamlīdzīgi. Vārdu sakot - tā liberāļi paši sākuši spēlēt pēc viņu apsaukto populistu noteikumiem, taču nav nekādu garantiju, ka šajā spēlē viņi gūs virsroku.
Atšķirībā no CO konservatīvie lepojas ar to, ka viņiem ir sagatavoti konkrēti likumprojekti, kuru pieņemšana pēc eventuālās uzvaras vēlēšanās neprasīs ilgu laiku. Papildu piemaksas saņems gan pensionāri, gan ģimenes, kurās audzina līdz 18 gadiem vecus bērnus (176 eiro par katru bērnu līdzšinējo 110 eiro vietā). Jau vairākus gadus Polijā lielu daļu recepšu medikamentu, kas paredzēti nepilngadīgajiem un senioriem, ir iespējams saņemt bez maksas, un valdība sola, ka šī prakse tiks turpināta.
Vēl vairāk - PiS apgalvo, ka pēc iespējamās uzvaras vēlēšanās reformēs pensiju sistēmu. Un ne jau tā kā Francijā, kur šogad pensionēšanās vecums tika paaugstināts, turklāt ņemot vērā tikai to, cik gadu vecs ir attiecīgais cilvēks. Polijas pašreizējās valdības priekšlikums ir, lai pilnu pensiju varētu saņemt sievietes, kuras nostrādājušas vismaz 38 gadus, un vīrieši, kuru darba stāžs nav mazāks par 43 gadiem.
Opozīcijas piekritēji sūrojas par to, ka Kačiņska (neraugoties uz oficiālo statusu, ir skaidrs, ka viņš ir Polijas ietekmīgākais politiķis) valdīšana Poliju var novest līdz tam, ka, valstij nāksies izstāties no Eiropas Savienības, raksta “Poltico.eu”. Varšavas un Briseles attiecības jau ilgāku laiku ir ļoti saspīlētas. Pārmetot to, ka Polijas sabiedriskā televīzija TVP ir pārvērsta par valdības ruporu un tiesas ir pakļautas valdībai, Eiropas Komisija jau ir nobloķējusi 36 miljardus eiro lielā atbalsta (tas saistīts ar “Covid-19 “apkarošanu) piešķiršanu Polijai.
Tusks apgalvojis, ka jau pirmajās dienās pēc eventuālās uzvaras vēlēšanās parūpēsies, lai nauda no Briseles atkal sāktu plūst uz Varšavu, raksta AFP. Un atšķirībā no daudziem citiem priekšvēlēšanu solījumiem šīs nav tikai tukšas pļāpas. Polijas opozīcijas līderis allaž sevi pozicionējis kā “Eiropas cilvēku” ar spēcīgu “aizmuguri” Briselē. Atšķirībā no Kačiņska viņš iestājas par visvisādu minoritāšu aizstāvību, neiebilst pret to, ka Polijai uzspiedīs uzņemt citās Eiropas Savienības valstīs iekļuvušos musulmaņu migrantus, un tamlīdzīgi. Tuska partijas ieskatā tieši tāda ir “eiropeiskā politika”, bet drošības jautājumiem (un nelegālā migrācija neapšaubāmi ir viens no tiem) var atmest ar roku.
Jāuzsver, ka arī PiS nebūt nevēlas Polijas izstāšanos no ES, bet vien to, lai valstīm būtu lielāka teikšana par drošības un nacionālās suverenitātes jautājumiem. Atšķirībā no Ungārijas premjera Viktora Orbāna Polijas pašreizējā valdība un tās amatpersonas nekad nav koķetējušas ar Krieviju, bet tieši otrādi, kā arī darījuši ļoti daudz Ukrainas atbalstam. To pašu diemžēl nevar sacīt par Tusku, kurš, laikā no 2014. līdz 2019. gadam ieņemot Eiropadomes prezidenta amatu, izlikās nemanām, ka Krievija ir anektējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, tomēr maz ticams, ka pat liberāļu uzvaras gadījumā Polijas attieksme pret Krieviju varētu būtiski mainīties.
