Pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma Azerbaidžānai ir visas iespējas atgūt pilnīgu kontroli pār armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu – Dienvidkaukāza reģionu, kas PSRS laikos tika iekļauts Azerbaidžānas PSR sastāvā, kļūstot par bumbu ar laika degli. Starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas republikas (armēņi to dēvē par Arcahu) bruņotie spēki bijuši spiesti kapitulēt, jo palīdzību nesaņēma nedz no Armēnijas, nedz Krievijas, kas pēc PSRS izjukšanas allaž uzskatīta par armēņu galveno sabiedroto reģionā.
Pēc tam, kad trešdien tika parakstīta vienošanās par pamieru, Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, uzstājoties televīzijā, neslēpa gandarījumu par to, ka izdevies atjaunot suverenitāti pār vienu no valsts neatņemamajām sastāvdaļām, vēsta “Reuters”. Prezidents gan aizsteidzies notikumiem pa priekšu, jo lielākajā daļā Kalnu Karabahas teritorijas vara joprojām ir Kalnu Karabahas republikas pārstāvju rokās. Turklāt ir diezgan pamatotas aizdomas, ka daļa separātistu ieroču nolikšanai nepiekritīs un reģionā sāksies partizānu karš, kurā, ņemot vērā kalnaino un sarežģīto reljefu, kā arī visu taku pārzināšanu, armēņu separātistu izredzes nemaz nav tik sliktas.
Tajā pašā laikā nav noliedzams, ka Azerbaidžānas spēku militārie panākumi ir iespaidīgi. Jāatgādina, ka bruņotā konflikta pirmajā fāzē (no 1988. līdz 1994. gadam) militārais pārsvars bija armēņu pusē un viņiem izdevās nodibināt kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, bet arī sešiem tās piekājē esošiem Azerbaidžānas rajoniem, raksta Meduza.io. Lielā mērā tas notika, pateicoties Krievijas militārajam atbalstam. Taču nākamajās desmitgadēs spēku samērs mainījās. Azerbaidžāna ar tradicionālās sabiedrotās Turcijas atbalstu audzēja militāros muskuļus, ieguldot bruņotajos spēkos ienākumus, ko guva, aizvien lielākos apmēros pārdodot naftu un dabasgāzi. Bet ar derīgajiem izrakteņiem neaplaimotā Armēnija kļuva par reģiona nabadzīgāko valsti, un grūti pat iedomāties, kāda ekonomiska katastrofa tur varēja notikt bez turīgās armēņu diasporas palīdzības. Militārā ziņā tā joprojām paļāvās uz Krieviju - Armēnija ir Kolektīvā drošības līguma organizācijas biedre, un tās teritorijā atrodas diezgan nozīmīga Krievijas karabāze.
2020. gadā notikušajā karā Azerbaidžāna jau nodemonstrēja savu militāro pārākumu, atgūstot ne tikai ap Kalnu Karabahu esošās teritorijas (tajā skaitā Lačinas rajonu, kas atrodas starp Kalnu Karabahu un Armēniju), bet arī daļu Kalnu Karabahas. Šis karš noslēdzās ar pamieru, kas tika panākts ar Krievijas starpniecību, taču jau toreiz eksperti brīdināja, ka turpinājums sekos, vēsta “Politico.eu”. Jaunajai ofensīvai Azerbaidžāna gatavojās kopš šā gada sākuma, sākumā būtiski ierobežojot, bet kopš vasaras jau pilnībā bloķējot jebkādu preču nogādāšanu no Armēnijas Kalnu Karabahā. Tas kļuva iespējams, pateicoties 2000 vīru lielā Krievijas miera spēku kontingenta bezdarbībai.
Eiropas ārlietu padomes (ECFR) eksperts Kirils Šamijevs sarunā ar AFP bijis ļoti tiešs, sakot: “Krievijai vairs nebija nedz vēlēšanās, nedz kapacitātes atbalstīt Armēnijas separātistu valdību Karabahā.” Lai gan Kremlis joprojām grib saglabāt savas pozīcijas Kaukāzā, šoreiz tas rīkojies neraksturīgi racionāli, paziņojot - ja jau reiz Armēniju īpaši neinteresē tās 120 000 tautiešu liktenis Kalnu Karabahā, kāpēc lai tas interesētu mūs? Šis paziņojums ir atsauce uz Armēnijas premjera Nikolas Pašinjana šā gada maijā izmesto frāzi, ka Armēnija varētu atzīt to, ka Kalnu Karabaha ir Azerbaidžānas sastāvdaļa. Jāuzsver, ka no juridiskā viedokļa šim izteikumam ir maza jēga, jo 29 gadu laikā pat Armēnija tā arī nav atzinusi Kalnu Karabahas republikas neatkarību. Taču tieši pēc Pašinjana nākšanas pie varas 2018. gadā Armēnijas atbalsts separātistiem būtiski mazinājās. Jā, daļēji objektīvu apstākļu dēļ (Erevānai trūka resursu), taču fakts paliek fakts.
Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs jau paspējis paziņot - pie tā, ka armēņu apdzīvotajai Kalnu Karabahai tagad atkal nāksies iekļauties Azerbaidžānā, vainīga ir tikai un vienīgi valdība Erevānā, kas, “sekojusi savu Rietumu partneru ieteikumiem”. Tādēļ viss, kas notiek Kalnu Karabahā, esot Azerbaidžānas iekšējā lieta, kurā Krievija negrasās iejaukties.
Maskavā valda nopietns aizvainojums par to, ka Pašinjana vadībā Armēnija aizvien izteiktāk cenšas sēdēt uz diviem krēsliem - saglabājot labas attiecības ar Krieviju un mēģinot tādas veidot ar rietumvalstīm. Pateicoties jau pieminētajai diasporai, otrais uzdevums ir mazāk sarežģīts. Pēc Francijas iniciatīvas jau vakar vakarā tika sasaukta ANO Drošības padomes sēde, kurā sprieda par notikumu attīstību Kalnu Karabahā, bet Eiropas Parlamentā vairāki deputāti rosinājuši anulēt ES un Azerbaidžānas vienošanos par dabasgāzes piegādēm, norādot, ka jau tuvākajā laikā Kalnu Karabahā varētu sākties etniskās tīrīšanas.
Par to, kā notikumi attīstīties tālāk, pašlaik ir grūti spriest, taču ir skaidrs, ka Kalnu Karabahas armēņu “reintegrēšana” Azerbaidžānas sabiedrībā būs ļoti sarežģīts uzdevums. Ļoti iespējams, ka viņu lielākā daļa būs spiesta doties uz Armēniju un armēņus pakāpeniski nomainīs ieceļotāji no citiem Azerbaidžānas reģioniem, raksta AFP. Kutelīgā situācijā pašlaik ir arī Pašinjans, jo opozīcija apsūdz viņu tautiešu nodevībā un pieprasa premjera demisiju. Pašinjana galvenais trumpis pašlaik ir tas, ka Armēnijai izdevies izvairīties no kara ar Azerbaidžānu, taču arī tas var kļūt par realitāti jau pārskatāmā nākotnē - kad Azerbaidžāna, sajutusi uzvaras garšu, pieprasīs nodrošināt sauszemes koridoru uz Nahičevānas eksklāvu.
