Vāgenknehta šūpo gan vācu galēji kreiso laivu, gan galēji labējo kuģi

Vācijas austrumos ļoti populārās Sāras Vāgenknehtas un “Kreiso” partijas ceļi šķirsies © DPA/Scanpix

Viena no visvairāk apspriestajām Vācijas politiķēm pašlaik ir Sāra Vāgenknehta – bijusī “Kreiso” partijas (“Die Linke”) parlamenta frakcijas vadītāja, pašlaik ierindas deputāte, kura pozicionējas kā vienkāršo ļaužu interešu aizstāve, nelegālo imigrantu apkarotāja, Krievijas valdošā režīma atbalstītāja un cīnītāja par mieru visā pasaulē. Neapmierināta ar “Kreiso” vadības samiernieciskumu, viņa plāno dibināt jaunu partiju, par kuru vēlēšanās varētu nobalsot ne tikai daļa no “Kreiso” elektorāta, bet arī tie, kuri līdz šim balsojuši par galēji labējo partiju “Alternatīva Vācijai” (AfD).

Runas par jaunās partijas izveidošanu cirkulē jau kopš pavasara, un “Bild” diezgan pārliecināti apgalvo, ka dibināšanas kongress notiks ap 8. oktobri. Tā ir zīmīga diena, jo tieši šajā datumā ieplānotas federālo zemju vēlēšanas Bavārijā un Hesenē. Vāgenknehta jau uzreiz vēlas radīt iespaidu, ka ir spējīga “nozagt šovu” pašlaik politiskajā arēnā esošajiem spēkiem, jo nav lielu šaubu, ka Vācijas mediji jaunās partijas dibināšanai pievērsīs pietiekami lielu uzmanību.

Kāpēc? Tādēļ, ka šāds solis var nopietni mainīt spēku samēru Vācijas politiskajā vidē. “Kreiso” reitings jau tagad svārstās ap 4 līdz 5 procentu atzīmi, kas nozīmē - ja Bundestāga vēlēšanas notiktu tagad (tās gan plānotas 2025. gada rudenī), šī partija varētu nepārvarēt vēlēšanu slieksni. Bez savas populārākās politiķes izredzes sarūk vēl vairāk. Taču Vāgenknehtas ambīcijas ir sliktas ziņas arī AfD, kas pašlaik jūtas diezgan komfortabli, saskaņā ar socioloģiskajām aptaujām, baudot vairāk nekā 22% vēlētāju atbalstu (lielāks ir tikai opozīcija esošajam konservatīvo blokam CDU/CSU).

Manheimas universitātes politoloģe Sāra Vāgnere sarunā ar “Deutsche Welle” norādījusi, ka daudzi no pašreizējiem AfD atbalstītājiem par galēji labējiem pašlaik balso tikai tādēļ, ka nesaskata kādu alternatīvu. “Šie konservatīvi noskaņotie vēlētāji ir vīlušies demokrātijā, un, lai gan daudzi no viņiem nav īpaši lieli AfD piekritēji, viņi pašlaik neredz kādu citu partiju, par ko balsot,” viņa skaidrojusi. Šādu pieņēmumu apstiprina ar virkne socioloģisku aptauju, no kurām izriet, ka vismaz trešdaļa no tiem, kuri vēlēšanās atdod balsi par galēji labējiem, tā rīkojas vien tādēļ, lai paustu savu protestu pret pašreizējo situāciju. Tas arī ir Vāgenknehtas potenciālais elektorāts. Jūlija beigās publiskotās “Civey” aptaujas dati liecina, ka aptuveni 20% vēlētāju varētu apsvērt iespēju balsot par šo jauno partiju, ja tā tiks izveidota.

Vāgenknehta arī šonedēļ atkārtojusi, ka nekas nav mainījies un lēmums par to, vai dibināt partiju, tiks pieņemts līdz gada beigām, vēsta televīzijas kanāls ZDF. Vienu gan viņa ir pateikusi skaidri un gaiši - nākamajās Bundestāga vēlēšanās Vāgenknehta vairs nebūs “Kreiso” partijas listē. Tas arī ir pašsaprotami, jo vasarā partijas vadība nāca klajā ar ultimātu - vai nu parlamentāriete pārstāj runāt par jauna politiska spēka dibināšanu, vai arī noliek deputātes mandātu. Vāgenknehta uz to nekādi nav reaģējusi, raksta “Politico.eu”. Parlamenta tribīni viņa tagad izmanto ne vairs partijas, bet gan personīgā reitinga kāpināšanai, turklāt uzturēt intrigu pēc iespējas ilgāk ir viņas interesēs. Kamēr nav īsti skaidrs, vai un kad jaunā partija tiks dibināta, viņu regulāri intervē valsts ietekmīgākās avīzes, tāpat ir nodrošināta līdzdalība televīziju sarunu šovos.

Iemesla lielai steigai Vāgenknehtai nav, jo pirmās vēlēšanas, kurās jaunā partija varēs piedalīties, ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kas notiks nākamajā gadā no 6. līdz 9. jūnijam. Taču īstās ugunskristības tai varētu būt nākamā gada rudenī, kad vēlēšanas notiks trijās bijušās Austrumvācijas (Vācijas Demokrātiskās Republikas jeb VDR) federālajās zemēs - Brandenburgā, Saksijā un Tīringenē. Tieši Vācijas austrumos atbalsts Vāgenknehtai ir vislielākais. 1988. gadā viņa tikai 19 gadu vecumā paspēja iestāties VDR valdošajā Sociālistiskajā vienības partijā (SED), kuru ierasts dēvēt par Austrumvācijas komunistu partiju. Savus toreizējos uzskatus viņa īpaši nav mainījusi un valsts austrumos iekarojusi popularitāti ar to, ka nelaiž garām iespēju kritizēt principus, pēc kuriem notikusi Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā, un to, ka pat pēc 30 gadiem Vācijas austrumi ekonomiskās attīstības ziņā nav panākuši rietumus.

Vāgenknehtas mērķis ir paveikt ko tādu, ko pēckara Vācijā neviens nav darījis - konservatīvu, pat labēju sociālo politiku apvienot ar kreisām ekonomiskām idejām, raksta “Deutsche Welle”. Pagājušās nedēļas nogalē Vāgenknehta intervijā “Bild am Sonntag” definēja eventuālās partijas galvenos mērķus. Starp tiem īpaši izceļama ir vēlme “panākt mieru Ukrainā”, taču nevis pēc Krievijas sakāves, bet gan ar agresora nosacījumiem. Vāgenknehta ir starp tiem, kuri asi kritizē gan rietumvalstu ieroču piegādes Ukrainai, gan pret Krieviju noteiktās ekonomiskās sankcijas. Viņa vēl pirms Francijas eksprezidenta Nikolā Sarkozī nākusi klajā ar domu, ka Eiropai un Krievijai jādzīvo mierā un draudzībā, jāsadarbojas ekonomiskajā jomā un karš Ukrainā nevar būt tam šķērslis. Interesanti, ka viņas dzīvesbiedrs, labi pazīstamais “Kreiso” politiķis Oskars Lafontēns beidzamajā laikā sadraudzējies ar bijušo Vācijas kancleru, sociāldemokrātu Gerhardu Šrēderu, kura lieliskās attiecības ar Krievijas valdošo eliti un faktiska strādāšana Putina režīma labā nevienam vairs nav noslēpums. Ņemot vērā arī to, cik ļoti par Vāgenknehtu jūsmo Krievijas avīzes un televīzija, nebūtu nekāds pārsteigums, ja izrādītos, ka viņas jauno partiju pa aplinkus ceļiem finansē Kremlis. Bet te jau darbs Vācijas īpašajiem dienestiem.

Vāgenknehtas un galēji labējo domas saskan arī jautājumā par nelegālajiem migrantiem jeb, kā tagad pieņemts politkorekti sacīt - patvēruma meklētājiem. Viņas nostāja ir nepārprotama - valstu robežas tam arī domātas, lai tās kurš katrs nevarētu šķērsot, kā vien iegribas. Attiecībā uz ekonomiku viņa rosina noteikt cenu griestus pirmās nepieciešamības precēm un iestājas par lielāku valsts lomu ekonomikas regulēšanā, izveidojot īpašu institūciju, kas raudzītos, vai lielākie ražošanas uzņēmumi darbojas valsts interesēs. Nu un, protams, tradicionālā kreiso retorika - palielināt nodokļus turīgākajiem un samazināt trūcīgākajiem.

Kas no tā visa sanāks, rādīs laiks...

Pasaulē

Eiropas demokrātisko valstu iedzīvotāji jau ilgāku laiku pauž sašutumu Krievijas pilsoņiem, tostarp uz Rietumiem emigrējušajiem kara pretiniekiem, par to, kādēļ no vēlēšanām uz vēlēšanām tiek pārvēlēts Vladimirs Putins un viņa partijas “Vienotā Krievija” biedri, kuri, kļūstot par deputātiem, akli apstiprina visas prezidenta iniciatīvas.

Svarīgākais