Oleksijs Arestovičs vērsies ar emocionālu uzrunu pie saviem tautiešiem.
Kara un politikas apskatnieks, bijušais Ukrainas prezidenta padomnieks Oleksijs Arestovičs savā “Twitter” kontā raksta:
“Domāju, ka visi jau ir sajutuši, ka, lai izietu jaunu kara posmu, no mums tiks prasīta jauna veida drosme - drosme cīnīties netaisnības apstākļos.
Kara sākumā mēs apvienojāmies uz drosmes un vīrišķības viļņa.
Bet ilgs karš ir tāds karš, kurā sakrājas arvien lielāka uzkrāto kļūdu slodze un veidojas aizvien kaitinošāka netaisnības lavīna - vienalga, vai tā ir sociāla, personiska, valstiska vai starptautiska.
Kādu iesauca armijā, kādu nē.
Kāds izdzīvoja, kādam ģimenē ir nekrologs.
Kāds aizbrauca no Ukrainas, kāds palika.
Vienotības drosmes paliek arvien mazāk, jo atsevišķos likteņos parādās pārāk dažādi modeļi un arvien redzamāk spēkā stājas galvenais kājnieku likums - "ikviens mirst viens pats atsevišķi, pat ja visi sadeg vienā tankā".
Šajā kara posmā arvien vairāk tiek uzdoti jautājumi Dievam, liktenim un valdībai.
Šajā kara posmā jebkurš sīkums, atruna vai pozīcija dvēseli sāpina arvien skaudrāk.
Šajā kara posmā arvien vairāk šķiet, ka NATO nepietiekami palīdz un stratēģiskie partneri nedod tik, cik vajadzētu.
Šajā kara posmā spēka vairs nepietiek, un doma, ka priekšā varbūt būs vēl grūtākas dienas, padara traku.
Šajā posmā ikviens ir viens pret vienu ar Likteni.
Šajā posmā mūsu individuālās dzīves žiletes ievaino mūs arvien personiskāk, atstājot neizdzēšamu rētu mudžekli.
Šajā posmā ir vajadzīga arvien lielāka drosme, lai ieskatītos savam Dievam acīs, un arvien mazāka ir iespēja iejukt ļaužu barā, lai paslēptos no Viņa.
Šajā posmā mēs tiekam pārbaudīti nevis kā komanda, bet gan individuāli.
Un šis posms ir visgrūtākais.
"Ko darīt, ja Sarkanajā grāmatā iekļautais dzīvnieks ēd Sarkanajā grāmatā iekļauto augu?" - tāds ir personīgās psiholoģijas centrālais jautājums.
Arvien biežāk nāksies izvēlēties starp divām, trim un vairāk neiespējamībām.
Tu nevari klusēt, bet arī nevari pateikt visu patiesību.
Bēgt nevar, bet palikt uz vietas arī ir grūti.
Jūs nevarat izturēt, bet jūs arī nevarat salūzt.
Tagad ikvienam no mums būs prasīta drosme un vīrišķība palikt savā vietā, nebēgt un nepadoties.
Mēs sapratīsim vārdus: “Desantnieks sākumā skrien tik, cik spēj, bet pēc tam - tik, cik nepieciešams skriet.”
Kāds salūzīs.
Kāds stāvēs.
Kāds celsies, kāds kritīs.
Paradoksāli, bet individuālajās ciešanās mēs atradīsim jaunu kopīgas apvienošanās līmeni.
Šis arī ir tas kara posms, kuram jāiziet cauri.
Šis ir individuācijas ceļš.
Šis ir ceļš uz sevis atrašanu.
Ikviens no mums ir piliens, bet kādudien pilienu pa pilienam mēs būsim varenāki par okeānu.
Mums vienkārši jāturpina iet - jāiet tālāk.
