Kopš pagājušās nedēļas publikācijas laikrakstā “Postimees” galvenā Igaunijā apspriestā politiskā tēma ir – vai tiešām prezidenta padomnieks Tomass Sildams centies izdarīt spiedienu uz Finanšu ministriju, lai tā piešķirtu papildu finansējumu prezidenta kancelejai, liekot saprast, ka pretējā gadījumā valsts galva Alars Kariss varētu nesteigties ar vairāku parlamentā pieņemtu likumu izsludināšanu? Šonedēļ notikušajā parlamenta budžeta kontroles komisijas ārkārtas sēdē īsta skaidrība šajā jautājumā nav viesta.
Igaunijas sabiedriskais medijs ERR atgādina, ka maija sākumā prezidenta kancelejas vadītājs Pēps Jahilo nosūtījis finanšu ministram Martam Verklaevam oficiālu lūgumu piešķirt kancelejas vajadzībām 360 000 eiro no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Nepieciešamība pēc šīs naudas pamatota gan ar straujo inflāciju, gan to, ka pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos prezidentam Karisam būtu jāizvērš aktīvāka ārpolitiskā darbība, biežāk jādodas vizītēs uz ārzemēm, bet naudas tam nav. Jāpiebilst, ka šī iemesla dēļ augusta sākumā tika paziņots par Karisa ieplānotās vizītes Austrālijā atcelšanu.
Finanšu ministrs jau sākotnēji bijis skeptisks par naudas piešķiršanu, norādot, ka līdzekļi neparedzētiem gadījumiem tam nav domāti, turklāt valdība tobrīd jau bija uzņēmusi kursu uz budžeta deficīta samazināšanu un liekus tēriņus nevēlējās. Kad prezidenta kancelejā šis signāls saņemts, ministram piezvanījis Karisa padomnieks iekšpolitiskajos jautājumos Sildams. Budžeta kontroles komisijas sēdē Verklaevs atzinis, ka precīzas šīs sarunas detaļas un citāti viņam nav palikuši atmiņā. Taču, ja pavisam vienkāršoti - Sildams atgādinājis par kancelejas lūgumu un tūdaļ pat arī piebildis, ka valdība taču ir ieinteresēta, lai Kariss pēc iespējas ātrāk, vēl pirms atvaļinājuma sākšanās 1. jūlijā, parakstītu parlamentā pieņemtos valdības iniciētos likumus. Vēl pēc dažām dienām Sildamam līdzīga satura saruna bijusi ar Finanšu ministrijas kancleri Meriku Saksu, kura par to informējusi premjeru.
Interesanti gan, ka nedz viens, nedz otrs tolaik trauksmi nav cēluši. Tagad viņi to skaidro tā - sarunas ar Sildamu bijušas “dīvainas” un atstājušas nepatīkamu pēcgaršu. Taču neesot jau arī bijis tā, ka prezidenta padomnieks atklātā tekstā būtu piedāvājis darījumu - jūs piešķirat naudu kancelejai, bet mēs rūpējamies, lai likumi ātri tiek izsludināti un stājas spēkā. Premjerei Kajai Kallasai gan par šīm sarunām paziņots (tas gan noticis vēlāk), taču informēt par tām Drošības policiju (“KaPo”) vai kādu citu īpašo dienestu ne Verklaevs, ne Saksa nav uzskatījuši par nepieciešamu.
Sildams skaidrojis, ka viņa sarunām ar abām Finanšu ministrijas amatpersonām bijis draudzīgs un neoficiāls raksturs, tādēļ viņš atļāvies nedaudz pajokot. Pie šīs pašas versijas pieturas arī prezidenta kancelejas vadītājs Jahilo. Komisijas sēdē viņš skaidrojis, ka maija otrajā pusē tā sakritis, ka vienlaikus bija jārisina divi jautājumi - gan par papildu finansējumu kancelejai, gan par valdības iesniegto likumprojektu virzību. Jahilo uzsvēris, ka Sildams bija viens no atbildīgajiem par otro no šiem jautājumiem un par kancelejai vajadzīgo naudu droši vien ierunājies tikai tādēļ, ka tobrīd šī tēma pašā kancelejā aktīvi apspriesta. Jahilo uzsvēris, ka ne par kādu “tirgošanos ar ietekmi” nevarot būt ne runas. Galu galā - ministrija taču naudu kancelejai nepiešķīra, bet visus likumus prezidents izsludināja bez vilcināšanās. Vienīgais kritērijs, lai tie tiktu parakstīti, ir un paliek to atbilstība Igaunijas konstitūcijai, un ar šo pārbaudi nodarbojas kancelejas juristi.
Gan prezidenta kanceleja, gan Finanšu ministrija, šķiet, vēlētos uzskatīt skandālu par izsmeltu, taču opozīcijā esošās partijas “Isamaa” politiķis Urmass Reinsalu, kurš vada budžeta kontroles komisiju, uzsvēris, ka šo lietu nepieciešams pētīt, līdz tajā būs pilnīga skaidrība. ERR vēsta, ka arī citu opozīcijas partiju pārstāvji domā līdzīgi. Cita starpā tiek pausta neizpratne, kādēļ šo skaļo skandālu nav komentējis pats prezidents un klusē arī valdības vadītāja. Ja nebūtu bijusi “Postimees” publikācija, visticamāk, neko nesacītu arī Finanšu ministrijas amatpersonas un “pārpratums” tiktu veiksmīgi paslaucīts zem tepiķīša. Interesanti būtu uzzināt arī to, kurš un ar kādu mērķi sniedzis informāciju žurnālistiem. Diez vai ir nejaušība, ka atklātībā tā nonāca tikai dienu pēc tam, kad Kariss publiski kritizēja valdības plānu no nākamā gada ieviest automašīnu nodokli.
