Vairs tikai nedēļa atlikusi līdz NATO samitam Viļņā, un izredzes uz to, ka līdz šim brīdim Zviedrija kļūs par 32. Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsti, rūk ar katru dienu. Tās pievienošanos NATO joprojām nav ratificējušas Turcija un Ungārija, turklāt nav nekādu pazīmju, ka to nostāja varētu mainīties. Stokholmā gan cerības tiek liktas uz šonedēļ plānoto Zviedrijas premjera Ulfa Kristešsona tikšanos ar ASV prezidentu Džo Baidenu, kā arī Zviedrijas un Turcijas ārlietu ministru sarunām NATO galvenajā mītnē Briselē.
Zviedrijas iestāšanās procesā NATO sākusies izšķirīgā nedēļa, vēsta Zviedrijas sabiedriskā televīzija SVT. Viļņas samits notiks 11. un 12. jūlijā, kas nozīmē, ka laika, lai līdz tam nodrošinātu pievienošanos aliansei, palicis pavisam maz. Pagājušā gada maijā, kad Zviedrija un Somija, reaģējot uz Krievijas agresīvo iebrukumu Ukrainā, atteicās no gadu desmitiem (Zviedrijas gadījumā pat simtiem) ilgušās militārās neitralitātes principa un pieteicās dalībai NATO, daudziem, to skaitā alianses ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam, šķita, ka abu valstu uzņemšana būs tikai pāris mēnešu, iespējams, pusgada jautājums. Taču realitātē viss izvērsies pavisam citādi. Ungārijas demaršs gan jāatstāj ārpus iekavām, jo šīs valsts nevēlēšanās ratificēt Zviedrijas uzņemšanu vairāk saistāma ar iešanu Turcijas pavadā un savas īpašās pozīcijas attiecībā pret Eiropas Savienību izrādīšanu, un ungāru amatpersonas nekavējas apstiprināt - tiklīdz visas citas NATO dalībvalstis būs piekritušas Zviedrija dalībai, arī viņi rīkosies tāpat.
Citādi ir ar Turciju, kurai ir sens “zobs” uz Zviedriju par patvēruma sniegšanu kurdiem. Sākotnēji Turcijai bija pretenzijas arī pret Somijas uzņemšanu aliansē, taču šā gada pavasarī tās izdevās noregulēt, un aprīlī Somija kļuva par NATO 31. dalībvalsti. Taču attiecībā uz Zviedriju vezums joprojām nav izkustējies no vietas, un arī Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana pēdējie izteikumi īpašu optimismu Stokholmā neizraisa, raksta “Deutsche Welle”.
Paradoksāli, bet demokrātiskajai Zviedrijai šajā gadījumā joprojām var par labu nospēlēt fakts, ka Turcijā pie varas ir autoritārs režīms. Normālā parlamentārā demokrātijā parasti nenotiek tā, ka svarīgi jautājumi, kuru lemšana novilcināta jau gadu, pēkšņi tiktu iekļauta parlamenta darba kārtībā pēdējā brīdī. Taču ar Turciju ir citādi. Ja Erdogans kaut 10. jūlija vakarā nospriedīs, ka Zviedrijai jāatļauj iestāties NATO, tiks atrasts risinājums, lai parlaments šādu lēmumu būtu ratificējis līdz samita sākšanās brīdim nākamajā dienā.
Taču kam ir jānotiek, lai Erdogans mainītu savu pozīciju? SVT optimistiski uzskata, ka kādi pavērsieni varētu notikt trešdien Vašingtonā plānotajās Kristešsona un Baidena sarunās. Stokholmā cer, ka ASV varētu izdarīt lielāku spiedienu uz Erdoganu, lai viņš beidzot atteiktos no savām iebildēm. Taču nav īsti saprotams, kā vēl Baltais nams varētu ietekmēt Turcijas prezidenta nostāju. Jau kopš pagājušā gada maija ASV amatpersonas gan oficiāli, gan privāti atbalstījušas Zviedrijas iestāšanos NATO. Bet šā gada maijā Baidens izteicās tik tieši, cik vien varēja: “Turcija vēlas iegādāties amerikāņu F-16 iznīcinātājus. Mēs vēlamies, lai netiktu liktu šķēršļi Zviedrijas nodomiem iestāties NATO. Nu, tad ir jāvienojas.” Zīmīgi, ka iepriekš visas ASV amatpersonas īpaši uzsvēra, ka šie esot divi nesaistīti jautājumi, taču prezidents skaidri lika saprast, ka iespējams kāds darījums. Un kas noticis pēc tam? Lai gan ar lielu ticamības pakāpi var apgalvot, ka aizkulišu sarunas notiek, nekādu taustāmu rezultātu tām nav. Amerikāņu mediji to saista ar faktu, ka par šādām ieroču piegādēm galīgo lēmumu pieņem ne jau prezidents, bet gan Kongress, bet tajā Baidenam opozīcijā esošo republikāņu rīcība ne vienmēr ir prognozējama.
Otrs šīs nedēļas notikums, uz kuru cerības liek STV, ir ceturtdien Briselē paredzētā Zviedrijas ārlietu ministra Tobiasa Bilstrēma un viņa Turcijas kolēģa Hakana Fidana tikšanās, kurā piedalīsies arī Stoltenbergs. Pastāv kaut neliela, bet tomēr iespēja, ka Erdogans ministru būs instruējis meklēt kādus papildu saprašanās punktus, izteikt kādus Zviedrijai pieņemamus piedāvājumus. Taču tā ir pavisam niecīga, jo līdz pat šīs nedēļas sākumam abu valstu pozīcija bijusi diametrāli pretēja. Zviedrija apgalvo, ka izpildījusi visus pagājušajā gadā ar Turciju saskaņotos nosacījumus - gan ierobežojusi kurdu trimdinieku politiskās aktivitātes savā valstī, gan pieņēmusi stingrākus pretterorisma likumus (tie stājās spēkā 1. jūnijā), gan pat izdevusi Turcijai vairākus cilvēkus, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Savukārt Erdogans turpina uzsvērt, ka visas vienošanās nav izpildītas, raksta “Politico.eu”. Par to, kurai pusei taisnība, nav iespējams spriest, jo plašākai sabiedrībai tā arī nav atklāts, kādas tad bija konkrētās vienošanās - tas ir abu valstu un NATO noslēpums.
Zviedrijas izredzes uz to, ka Turcija atbalstīs tās pievienošanos NATO, pagājušonedēļ vēl vairāk samazināja tiesas un policijas sankcionētā Korāna dedzināšanas akcija Stokholmā. Erdogans, kura pamata elektorāts ir musulmaņi, uz to nevarēja nereaģēt ar kārtējo Zviedrijas varas iestāžu virzienā raidīto naidīgo tirādi, kurā gan iestāšanās NATO vispār netika pieminēta. Jautājums par to, kādēļ Zviedrijā tiek atļautas šādas provokatīvas darbības, ir atsevišķa pētījuma vērts, taču pašlaik sanācis tā, ka viens “noderīgais idiots” (pats dedzinātājs) ar vairāku citu “noderīgo idiotu” (tiesnešu) atbalstu uzlējis ūdeni Maskavas dzirnavām. Jo ir taču skaidrs, ka Kremlis par Zviedrijas neuzņemšanu NATO tikai priecāsies, bet tā propagandisti to pasludinās par būtisku Krievijas ģeopolitisko uzvaru. Jo NATO un to dalībvalstu augstākie līderi taču solījuši, ka Viļņas samitā piedalīsies 32 alianses valstis, bet šo solījumu viņiem tā arī nebūs izdevies izpildīt.
Taču pat šāda notikumu scenārija gadījumā ir skaidrs, ka Maskavas prieki būs īsi un agrāk vai mazliet vēlāk, bet Zviedrija NATO tomēr pievienosies.
