Kam jāmaksā par pārgalvju glābšanu?

Batiskafa “Titan” glābšana beidzās neveiksmīgi, taču naudas tika iztērēts daudz.  © PA Wire/Scanpix

Pagājušajā nedēļā visa pasaule sekoja līdzi batiskafa “Titan” glābšanas operācijai. Diemžēl visi pieci cilvēki, kuri atradās šajā zemūdens aparātā, jo vēlējās aplūkot vairāk nekā trīs kilometru dziļumā esošo “Titānika” vraku, gāja bojā. Taču šī traģēdija no jauna uzjundījusi jautājumu – vai par šādu ļoti turīgu un apzināti riskējošu pārgalvju glābšanu būtu jāmaksā no valsts budžetu, tātad nodokļu maksātāju kabatām.

“Pieci cilvēki pavisam nesen ir zaudējuši savas dzīvības, un varētu šķist, ka runas par apdrošināšanu, glābšanas operāciju un tās izmaksām ir cietsirdīgas. Taču mēs nevaram ignorēt faktu, ka šādas izmaksas ir, tās ir lielas, un daļa ļaužu uzdod jautājumu - vai tiešām sabiedrībai būtu jāmaksā par to, lai glābtu cilvēkus, kuri ir pietiekami turīgi, lai piedalītos šādos riskantos pasākumos,” sarunā ar “AP” saka Bostonas universitātes pētnieks Arūns Apnedža, kura specializācija ir tūrisma un viesmīlības nozare.

Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, jo likumos nav īsti definēts, kas ir “pārmērīgs” risks. Galu galā kompānija, kurai piederēja batiskafs “Titan”, bija saņēmusi visas nepieciešamās atļaujas un sertifikātus, lai pilnīgi legāli drīkstētu nogādāt pasažierus līdz “Titānika” vrakam. Raugoties no likuma burta, nav nekādas atšķirības starp “Titan” un visparastāko tramvaju vai autobusu, bet nevienam taču neienāks prātā šo transporta līdzekļu avārijas gadījumā pieprasīt, lai glābšanas pasākumos iztērēto naudu atmaksātu izglābtie, vai, tad, ja viņi gājuši bojā, šo cilvēku tuvinieki.

ASV Krasta apsardze, kas organizēja batiskafa meklēšanu, nav atklājusi, cik lielu summu šī operācija izmaksāja, taču pēc “AP” aplēsēm runa varētu būt par simtiem tūkstošiem, ja ne vairākiem miljoniem dolāru. Krasta apsardze nākusi klajā ar politkorektu paziņojumu, kurā uzsvērts, ka “cilvēku dzīvību glābšanu nav iespējams mērīt naudā”. Taču, spriežot pēc komentāriem interneta sociālajos tīklos, ir skaidrs - liels skaits amerikāņu uzskata, ka rēķinu par “Titan” glābšanas pasākumiem jāpiestāda vai nu firmai, kas organizēja šo riskanto tūrisma ceļojumu, vai arī bojā gājušo pasažieru ģimenēm. Galu galā tās ir pietiekami maksātspējīgas, jo “Titan” pasažieri par savu mūža pēdējo ceļojumu samaksāja pa 250 000 dolāriem.

Mēģinājums izglābt batiskafa pasažierus gan nav pats raksturīgākais gadījums, kad nākas tērēt budžeta līdzekļus turīgu pārgalvju glābšanai. Pietiek atcerēties amerikāņu pārdrošnieku, gaisa balonu fanātiķi Stīvu Fosetu, kurš cenšoties vienatnē aplidot apkārt visai zemeslodei, ne reizi vien nonāca situācijā, kad bez glābēju palīdzības neiztikt. Šajos garajos ceļojumos Fosets gan izdzīvoja, taču 2007. gadā pazuda bez vēsts relatīvi īsā lidojumā ar lidmašīnu Nevadas štatā. Viņa meklēšanas operācija, kas ievilktās uz vairākiem mēnešiem, štata nodokļu maksātājiem izmaksāja vairāk nekā 485 000 dolāru. Kad toreizējais Nevadas gubernators Džims Gibonss paziņoja, ka vēlas šīs naudas atmaksu no Foseta ģimenes, viņa atraitne kategoriski noraidīja prasību, paziņojot, ka pati ieguldījusi miljonu dolāru pazudušā piedzīvojumu meklētāja glābšanā.

Pasaulē

Aizvadītajās brīvdienās ar dažu stundu atstarpi Baltijas jūrā tika bojāti divi sakaru kabeļi. Viens, kas savienoja Zviedriju ar Lietuvu, otrs savienoja Somiju ar Vāciju. Gandrīz vai sinhronais šo kabeļu bojājums liek domāt par iespējamo diversiju. Tieši tā to pirms ES aizsardzības ministru sanāksmes Briselē traktēja Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss.

Svarīgākais