Teju ne dienas bez kādas apšaudes vai bumbas sprādziena – tāda pašlaik ir situācija Zviedrijā, kas, pēc britu avīzes “Daily Mail” trāpīgā apzīmējuma, kļuvusi par īsti “bandītu paradīzi”. Visvairāk par savu drošību ir noraizējušies triju lielāko pilsētu (Stokholmas, Gēteborgas un Malmes), kā arī to apkaimju iedzīvotāji, jo vardarbīgās bandas, kuras lielākoties veido no Tuvajiem Austrumiem vai Āfrikas ieceļojuši imigranti, kārtojot savus rēķinus, absolūti nerēķinās, ka ciest var arī likumpaklausīgi pilsoņi.
Zviedrijas policija informējusi, ka šajā gadā līdz maijam vien reģistrētas 144 apšaudes, kurās bojā gājuši 18 cilvēki, bet vēl 41 ievainots, raksta “AP”. Pagājušā gada statistika - 391 apšaude, 62 nošautie un 107 ievainotie. Vēl pirms gada - 344 apšaudes, 45 nogalinātie un 115 ievainotie. Šāda statistika vairāk piedienētu kādai militāra konflikta pārņemtai “trešās pasaules” valstij, bet ne jau par labklājības paraugu uzskatītajai Zviedrijai. Taču tie laiki, kad Zviedrijā patiešām valdīja miers un saticība, bet tās pilsoņi varēja izbaudīt “sociālisma ar cilvēcīgu seju” sniegtās materiālās iespējas, aizgājuši uz neatgriešanos. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Zviedrijā izveidojusies šāda situācija, ir nekontrolētas migrācijas slūžu atvēršana jau pirms vairākiem gadu desmitiem un nespēja šos ieceļotājus - pilnīgi atšķirīgas kultūras nesējus - integrēt zviedru sabiedrībā. Pašlaik imigranti un viņu pēcteči ir jau piektdaļa no valsts aptuveni 10 miljoniem iedzīvotāju, un, lai gan politiķi cenšas to pārprasta politkorektuma vārdā neafišēt, tieši viņi lielākoties nodarbojas ar noziedzīgiem rūpaliem un apvienojas vardarbīgās bandās.
Kriminogēno situāciju vēl katastrofālāku padara Zviedrijas tiesu sistēmas liberālā attieksme pret noziedzniekiem. Policijas darbiniekiem vienkārši nolaižas rokas, kad viņi uzzina, ka kārtējo ilgi meklēto un arestēto likumpārkāpēju tiesa sodījusi nevis ar reālu ieslodzījuma termiņu, bet gan nosacītu sodu, nez kādēļ uzskatot, ka, atrodoties brīvībā, viņš pats kaut kādā veidā “pāraudzināsies”. Lūk, tikai viens piemērs - šā gada 2. martā Gēteborgas centrā ar nazi tika sadurtas nīderlandiešu tūriste un viņas 10 gadus vecā mazmeita. Vainīgais izrādījās kāds ieceļotājs no Irānas, kurš aptuveni desmit gadu laikā kopš ierašanās Zviedrijā pieķerts 52 noziegumos - sākot ar zādzībām un laupīšanām un beidzot ar vardarbīgiem uzbrukumiem. Turklāt jāņem vērā, ka šie ir tikai pierādītie noziegumi, un atliek vien minēt, cik reižu šim cilvēkam izdevies izvairīties no atbildības. Bet nekas - pateicoties Zviedrijas prokuroru un tiesnešu “iejūtībai”, viņš ticis sveikā ar simboliskiem sodiem un palicis brīvībā, lai veiktu aizvien jaunus un jaunus likumpārkāpumus.
Nākamā problēma - Zviedrija tik ilgi sevi uzskatījusi par labklājības valsti, ka pievērusi acis uz pieaugošo vardarbību un gadiem ilgi nav nedz pienācīgi finansējusi, nedz apmācījusi policistus, kuri vienkārši nezina un nesaprot, kā tikt galā ar bandītiem. Nacionālās policija komisārs Anderss Tonberjs nesen zviedru medijiem sniegtā intervijā dalījies ar daiļrunīgiem skaitļiem - izrādās, ka Zviedrijas policijā ir 22 600 darbinieku, bet noziedzīgajās bandās pat pēc pašām pieticīgākajām aplēsēm rekrutēti ap 30 000 cilvēku. Turklāt aizvien biežāk noziedznieki pēc labākajiem Āfrikas “bērnu karu” paraugiem piesaista pusaudžus, kuri šādu piedāvājumu uzskata gan par sociālo liftu, gan iespēju pašapliecināties, jo, ja reiz rokā ir ierocis, tad ir iespēja pierādīt savu varenību. Jāatceras arī to, ka jau tā liberālā Zviedrijas tiesu sistēma pret gados jaunajiem likuma pārkāpējiem izturas vēl liberālāk, un vairākumā gadījumu (kamēr patiešām nav pastrādāta slepkavība) aprobežojas ar pirksta pakratīšanu - sak’ vairāk gan tā nedari.
Policijas resursu trūkums un aizņemtība ar apšaudēm un spridzināšanām, noveduši pie tā, ka mazāk svarīgi noziegumi vairs vispār netiek izmeklēti. Vairāki Zviedrijas mazumtirgotāji jau pasākuši vakaros no veikalu plauktiem izņemt dārgākās preces, bažījoties, ka tās nozags, bet policijas darbinieki atkal plātīs rokas un atzīs savu bezspēcību. Bet ko nu par veikalu apzagšanām, piemēram, Upsalā sievietēm, kuras kļuvušas par izvarošanas upuriem, nākas gaidīt pat astoņus mēnešus, lai policisti vispār uzklausītu viņu liecības...
Pirms pagājušā gada rudenī notikušajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām viena no galvenajām diskusiju tēmām bija tieši cīņa pret noziedzību. Vēlētāji noticēja Moderātu partijas līderim Ulfam Kristofešsonam un citiem konservatīvajiem, ka viņi jau nu gan spēs šo problēmu atrisināt, taču vairāk nekā pusgadu pēc viņa valdības darba uzsākšanas vezums no vietas tā arī nav izkustējies.
