Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko šonedēļ izlielījies, ka jau saņēmis pirmos Krievijas solītos taktiskos kodolieročus, kurus nekavēšoties likt lietā, ja kāda valsts uzsāks agresiju pret Baltkrieviju. Taču šis paziņojums lielākoties bija domāts iekšējai auditorijai, jo vēlāk intervijā televīzijas kanālam “Rossija 1” vadonis jau sāka izlocīties – viņam nācās atzīt, ka piegādes process īsti vēl nav uzsākts, turklāt arī “sarkanā podziņa” paliks Kremļa rokās, un Lukašenko neviens negrasās dot tiesības pieņemt lēmumu par kodolieroču izmantošanu.
Par Krievijas taktisko kodolieroču plānoto izvietošanu Baltkrievijā Kremļa saimnieks Vladimirs Putins paziņoja 25. martā, atgādina “Reuters”. Pagājušajā nedēļā Putins sacīja, ka Baltkrievijā vēl tiek būvētas noliktavas, kurās šos ieročus izvietot, un to piegādes orientējuši varētu sākties ap 7. jūliju. Iemesla šajā jautājumā neticēt Putinam nav, un rodas iespaids, ka Lukašenko, kā jau ar viņu tas bieži gadās, nolēmis skriet ratiem pa priekšu, uzdodot vēlamo par esošo.
Principiāli gan tas situāciju nemaina, jo nav jau būtiskas atšķirības, vai kodolieroči Baltkrievijā tiks izvietoti mēnesi agrāk vai mēnesi vēlāk, taču Lukašenko jau kārtējo reizi sevi nostādījis āksta lomā. Citējot nelaiķi, Krievijas bijušo premjeru Viktoru Černomirdinu, viņš atkal “gribējis, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr”. Ar “kā labāk” šoreiz domājama Lukašenko vēlme izmisīgi pierādīt, ka viņš ir patstāvīgs spēlētājs uz ģeopolitiskās skatuves, nevis prasta Putina marionete, par ko lieku reizi liecina kaut vai lielīgais paziņojums, ka Minska nevis lūgusi bet gan pieprasījusi Maskavai kodolieročus.
Uz šo aspektu intervijā “BBC” norādījusi trimdā dzīvojošā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska. Viņa paudusi vilšanos par to, ka Rietumu sabiedrotie uz šo Maskavas un Minskas darījumu reaģējuši tik pieklusināti. Jā, gan ASV valsts departaments, gan NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nākuši klajā ar paziņojumiem, ka taktisko kodolieroču izvietošana Baltkrievijā ir nosodāma un bezatbildīga rīcība. Taču ar to arī viss aprobežojies, jo stratēģiskajā spēku samērā šis lēmums neko daudz nemaina. Krievijai jau tāpat ir taktiskie kodolieroči Karaļauču (Kaļiņingradas) apgabalā, kas rada draudus tuvākajām NATO valstīm no Baltijas līdz pat Polijai, Čehijai, Slovākijai. Tas, ka tagad šādi ieroči būs dislocēti ar Baltkrievijas teritorijā, NATO valstīm nekādas papildu problēmas nerada, ja vien atskaita faktiski neticamo variantu, ka šos ieročus kontrolē pats Lukašenko, atzinusi Tihanovska. Taču Baltkrievijai tā ir liela problēma, jo nozīmē, ka šī valsts zaudē pēdējās neatkarības paliekas, kļūstot par Krievijas guberņu. Tihanovska uzskata, ka šai problēmai Rietumvalstīm vajadzētu pievērst lielāku uzmanību.
Lukašenko nav atklājis, cik liels skaits Krievijas taktisko kodolieroču tiks izvietots Baltkrievijā, taču dižojies, ka katra jauda trīskārt pārsniedz amerikāņu Otrā pasaules kara nogalē uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki nomesto atombumbu jaudu. Viņš arī piebildis, ka Krievija piegādā trīs veidu kodollādiņus - gan tādus, ko līdz mērķim nogādā ar lidmašīnām, gan tādus, kuru izšaušanai tiek izmantoti “Iskander” tuva darbības rādiusa (ap 500 kilometru) raķešu kompleksi, gan tādus, kas tiek raidīti no artilērijas iekārtām.
Baltkrievijas oficiālās ziņu aģentūras “BELTA” viņš lielījies, ka “pirmās bumbas un raķetes jau saņemtas”, piebilstot, ka ar to uzglabāšanai piemērotām noliktavām vispār nav nekādu problēmu, jo Baltkrievijā to esot “vairāk nekā ciematā suņu”. Lukašenko arī apgalvojis, ka vajadzības gadījumā Baltkrievijā iespējams izvietot stratēģiskos kodolieročus un to nogādāšanai līdz mērķim nepieciešamās starpkontinentālās ballistiskās raķetes, taču vismaz pašlaik viņš šādu vajadzību neredzot, jo “negrasās taču karot ar Ameriku”. Vēlāk intervijā krievu televīzijas kanālam “Rossija 1” Lukašenko gan runājis daudz rāmāk, atzīstot, ka no Krievijas pagaidām saņemtas vien “šādas tādas” piegādes, un, lai pieņemtu lēmumu par kodolieroču izmantošanu viņam nāksies sazināties ar Putinu.
