Eiropā bažas par prokrievisko spēku nākšanu pie varas Austrijā un Slovākijā

Austrijas “Brīvības partijas” līderim Herbertam Kiklam, kurš kritizējis pret Krieviju noteiktās ekonomiskās sankcijas, ir labas izredzes kļūt par nākamo valsts kancleru. © AFP/Scanpix

Lielas galvassāpes Eiropas Savienībai (ES) var sagādāt prokrievisko politisko spēku popularitātes pieaugums Austrijā un Slovākijā. Iemesli, kādēļ tas notiek, ir dažādi, taču fakts paliek nemainīgs – pie varas apņēmīgi laužas politiķi, kuru retorika daudz neatšķiras no Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna uzskatiem.

Ja viņiem tas izdosies, ES būs sarežģīti saglabāt pašlaik tomēr vēl vienoto (neraugoties uz Orbāna demaršiem) atbalstu Ukrainai, kas joprojām cenšas atvairīt Krievijas agresīvo iebrukumu, raksta “Politico.eu”.

“Eiropas amatpersonas brīdina, ka prokrievisko spēku uzvaras Slovākijā un Austrijā dos Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam jaudīgu instrumentu, lai turpinātu vērsties pret Ukrainu, viņam būs vienkāršāk apiet sankcijas un panākt to, ka tiek bremzēti ES centieni palīdzēt Ukrainai,” raksta izdevums. Kāda anonīma Eiropas Komisijas amatpersona par šādu notikumu attīstības scenāriju izteikusies īsi un lakoniski: “Tā būtu katastrofa”.

Slovākijā parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas notiks jau 30. septembrī, un socioloģiskās aptaujas liecina, ka populārākā partija valstī pašlaik ir “Smer-SD” jeb sociāldemokrāti. Šīs partijas līderim Robertam Fico 2018. gadā nācās atkāpties no amata pēc protesta akcijām, ko izraisīja pētnieciskā žurnālista Jāna Kucjaka un viņa līgavas nežēlīgā noslepkavošana. Viens no žurnālista darbības virzieniem bija ar sociāldemokrātiem saistītu augsta ranga politiķu korumpētības un saistības ar organizētās noziedzības grupējumiem atmaskošana. Pašam Fico tolaik izdevās veiksmīgi norobežoties no skandāla, radot iespaidu, ka viņš par plaši izplatīto korupciju un citām nelikumībām savas partijas rindās neko nav zinājis, un pašlaik ekonomiskās krīzes un nerimstošās inflācijas rezultātā partijas popularitāte tikai pieaug. Jāatgādina, ka iepriekšējā Slovākijas valdība krita pēc pagājušā gada nogalē tai izteiktās neuzticības parlamentā, bet 15. maijā prezidente Zuzana Čaputova iecēla jaunu, tā saukto tehnisko valdību.

Fico jau ir licis saprast - ja viņš kļūs par valdības vadītāju, tad pieliks punktu militārās palīdzības sniegšanai Ukrainai. Jāatgādina, ka Slovākija ir viena no retajām ES valstīm, kas Kijivai piegādājusi kara lidmašīnas. Šā gada aprīlī Ukraina saņēma 13 padomju laika iznīcinātājus MiG-29. Fico uzskata, ka Rietumu militārās piegādes Ukrainai tikai paildzina karu Slovākijas kaimiņvalstī, un mudinājis karojošās puses sēsties pie sarunu galda. Viņa nākšana pie varas varētu būt nozīmīgs trieciens ES pašlaik daudzmaz vienotajam uzskatam, ka Krievijai sākumā jāatbrīvo Ukrainas okupētās teritorijas un tikai pēc tam uzsākamas sarunas.

Lielu uzmanību “Politico.eu” pievērsis procesiem Austrijā. Nākamās parlamenta vēlēšanas tur gan ieplānotas vien 2024. gada vēlā rudenī, taču valdošās koalīcijas (konservatīvās Tautas partijas un “Zaļo”) regulārie ķīviņi var novest pie pirmstermiņa vēlēšanu izsludināšanas. Bet populārākā partija valstī ir labējā “Brīvības partija”, par kuru, saskaņā ar aptauju datiem, pašlaik būtu gatavi balsot 29% Austrijas vēlētāju. Lielāko akcentu šī partija un tās līderis Herberts Kikls, kā jau ierasts, liek uz nepieciešamību cīnīties pret nelegālo migrāciju, taču viņš publiski arī izteicies, ka pret agresorvalsti Krieviju noteiktās ekonomiskās sankcijas ir bezjēdzīgas, nodarot lielāku ļaunumu Eiropai nekā Krievijai. “Politico.eu” uzsver, ka Kikls uzskatāms par Orbāna labāko skolēnu, un arī pats viņš nav slēpis sajūsmu par Ungārijas premjera nostāju, uzsverot, ka šī valsts ir “patvēruma vieta nacionālās pašnoteikšanās principiem un pretestībai Briseles uzspiestajai globālistu intervencei”.

Jāpiebilst, ka Austrija, uzsverot savu vēsturisko neitrālo statusu (tas valsts konstitūcijā tika ierakstīts 1955. gadā), nesniedz Ukrainai militāro atbalstu, taču palīdz tai ar humāno palīdzību. Tajā pašā laikā Briselē ar bažām noraugās uz to, ka pat pašreizējā Austrijas valdība, ko vada Tautas partijas līderis Karls Nēhammers, nesteidz pārtraukt ekonomisko sadarbību ar Krieviju. Piemēram, pagājušajā gadā 60% no Austrijā izlietotās dabasgāzes bija importēta no Krievijas, un Maskavai tas nodrošināja septiņus miljardus eiro lielu peļņu, ko bija iespējams ieguldīt agresīvās kara mašinērijas uzturēšanai. Nēhammera valdība ir apņēmusies līdz 2027. gadam pārtraukt atkarību no Krievijas gāzes, taču ES pašlaik neredz, ka notiktu nopietns darbs šajā virzienā. “Politico.eu” arī norāda, ka gandrīz 60% Austrijas kompāniju, kas pirms kara darbojās Krievijā, nav pārtraukušas darbību šajā valstī arī pēc 2022. gada 24. februāra, kad sākās iebrukums Ukrainā. Pret Maskavu noteiktās sankcijas šie uzņēmumi gan nepārkāpj, taču austriešu sadarbība ar Krieviju ekonomiskajā un finanšu jomā (austriešu “Raiffeisen Bank” pērn šajā valstī nopelnīja aptuveni divus miljardus eiro) rada neizpratni gan Eiropā, gan Atlantijas okeāna viņā pusē.

Pasaulē

“Radio brīvā Eiropa” un “Radio brīvība” (RFE/RL) Krievijas biroja līdzstrādnieki Marks Krutovs* un Sergejs Dobriņins* izanalizējuši slepenu militāro pētījumu centru, kas ir bēdīgi slavens ar savu lomu Padomju Savienības bioloģisko ieroču programmā un kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir ievērojami paplašinājies.

Svarīgākais