Pēc svētdien notikušās Turcijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas valsts vadītāja amatu saglabājis Redžeps Tajips Erdogans, kurš Turciju premjera, bet pēc tam arī prezidenta statusā vada jau 20 gadus. Opozīcijai, kas pēc ilgiem laikiem bija spējusi atbalstīt vienotu kandidātu, tas ir nepatīkams zaudējums, bet Erdoganam tagad vairāk nāksies domāt nevis par ģeopolitiskajām ambīcijām un megaprojektiem, bet gan to, kā izvest valsti no ekonomiskās krīzes, kuru viņa paša nepārdomātā politika arī izraisījusi.
Provizoriskie vēlēšanu rezultāti liecina, ka Erdoganu atbalstījuši 52,2% vēlētāju, bet par opozīcijas kandidātu Kemalu Kiličdaroglu nobalsojuši 47,8%. Lai gan Kiličdaroglu nodēvējis šīs vēlēšanas par “negodīgākajām Turcijas vēsturē”, viņš atturējies no aicinājuma saviem piekritējiem iziet ielās un apstrīdēt to rezultātus, raksta “Reuters”. Iespējams, ka nākamajās dienās tiks iesniegtas kādas prasības tiesās, taču diez vai tas opozīcijai kaut ko dos, ņemot vērā to, ka Erdogana veiktās varas vertikāles stiprināšanas ietvaros tieslietu sistēma faktiski nonākusi prezidenta pārraudzībā. Jāatgādina, ka pēc vēlēšanu pirmās kārtas, kas notika pirms divām nedēļām, Eiropas novērotāji atzina - pats balsošanas un balsu skaitīšanas process šķitis gana godīgs un caurredzams, taču to pašu nevar sacīt par priekšvēlēšanu kampaņu, kuras laikā Erdogans un viņa atbalstītāji maksimāli izmantojuši tā saukto administratīvo resursu. Proti, valdošās islāmiskās Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) kontrolē ir gandrīz 90% mediju, tāpat šīs partijas piekritēji ir pie varas vairumā Turcijas provinču, kur izmantojuši savu ietekmi, lai nelaistu opozīciju pie vārda.
Ziņu aģentūra AP norāda, ka elektorātam Turcijā ir tradīcija samierināties ar vēlēšanu rezultātiem, lai cik absurdi tie no pirmā acu uzmetiena neliktos. Tādēļ bažas par to, ka valstī varētu sākties plašas protesta akcijas, vismaz līdz vakardienas vakaram bija palikušas vien bažu līmenī. Lai gan Kiličdaroglu nav oficiāli atzinis savu zaudējumu un apsveicis Erdoganu ar uzvaru, nevajadzīgu konfrontāciju ar politiskā pretinieka atbalstītājiem, šķiet, nevēlas arī viņš.
Erdoganam piešķirtais mandāts uz vēl pieciem gadiem liek uzdot jautājumu - ko viņš darīs tālāk? Paši nozīmīgākie ir ekonomiskie jautājumi, un šajā ziņā Turcija pašlaik atrodas dziļā krīzē. Pērn inflācija sasniedza 80% atzīmi, tagad to izdevies mazināt līdz 45%, taču Erdogana populistiskais lēmums neilgi pirms vēlēšanām paaugstināt minimālās algas un pensijas jau drīz vien varētu inflācijas līmeni atkal paaugstināt. Tas pats attiecas uz prezidenta pakļautībā esošās Centrālās bankas lēmumiem neparko nepalielināt procentu likmes. AP aptaujātie Rietumu eksperti ir vienprātīgi, ka tas tikai pasliktina situāciju, jo cilvēki tiek motivēti steigšus tērēt savus uzkrājumus, tādējādi vēl vairāk iegriežot inflācijas spirāli. Neoficiāla informācija liecina, ka AKP iekšienē ir spēki, kuri adekvāti saprot situāciju un cenšas pārliecināt Erdoganu, ka šādā veidā no inflācijas pieauguma neizbēgt. Taču ir lielas bažas, ka uzvara vēlēšanās viesīs jau tā pašpārliecinātajā prezidentā pārliecību, ka viņš visu dara pareizi.
Svētdienas vakarā pēc pirmo rezultātu un vēlētāju aptauju datu saņemšanas Erdogans ar runām uzstājās gan Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā, gan galvaspilsētā Ankarā, kur, kā vēsta viņam lojālie mediji, esot sapulcējušies pat 320 000 cilvēku. Par jauniem tuneļiem, lidostām un citiem milzīgiem projektiem viņš šoreiz pat nerunāja, atzīstot, ka galvenā uzmanība veltāma 6. februārī notikušās postošās zemestrīces seku likvidēšanai. AFP atgādina, ka 7,8 magnitūdas stiprā zemestrīce sagrāva simtiem pilsētu un apdzīvotu vietu Turcijas dienvidrietumos, prasot vairāk nekā 40 000 cilvēku dzīvības. Lai gan sākotnēji iedzīvotāji kritizēja valdību par novēlotu palīdzības sniegšanu, vēlāk Erdogans spēja pārvērst šo defektu par efektu, parūpējoties par to, lai prioritāra pieeja cietušajiem reģioniem būtu valdības un AKP struktūrām, bet opozīcijas humānā palīdzība iestrēgtu ceļā.
Attiecībā uz ārpolitiku nav šaubu, ka nekas daudz nemainīsies. Turcija, kā jau Erdogana valdīšanas gados, turpinās balansēt, vienlaikus sēžot uz vairākiem krēsliem. Par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā vairs nav ne runas, taču Turcija joprojām ir NATO dalībvalsts ar skaitliskā ziņā otro lielāko armiju aiz ASV. Tajā pašā laikā Erdogans iepircis pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 no Krievijas. Viltīga ir arī viņa nostāja attiecībā uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. No vienas puses - Ankara piegādājusi Kijivai bezpilota lidaparātus “Bayraktar”. Taču no otras - tā nav nedz pievienojusies pret Krieviju noteiktajām sankcijām, nedz skaidri nosodījusi iebrukumu Ukrainā, kas labi saprotams, ja atceras, ka nupat kā Krievijas kompānija “Rosatom” uzbūvējusi Turcijas pirmo atomelektrostaciju, bet ar Kremli cieši saistītais “Gazprom” kaut kā piemirsis par 600 miljoniem dolāru, kurus Turcija ir parādā par piegādāto gāzi. Erdogans ne reizi vien paudis gatavību kļūt par starpnieku Krievijas un Ukrainas miera sarunās, taču, reāli vērtējot, viņa ietekme aprobežojas ar to, ka Turcija kaut kādā veidā var veicināt vai neveicināt Ukrainas labības eksportu pa Melno jūru.
