Nu jau 20 gadus Turcijā valdījušais autoritārais prezidents Redžeps Tajips Erdogans riskē šo varu zaudēt. Ja ne prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kas notiks svētdien, tad otrajā, ko nepieciešamības gadījumā sarīkos pēc divām nedēļām.
Vēl nekad kopš 2003. gada opozīcijas izredzes pieveikt Erdoganu nav bijušas tik lielas, jo šoreiz sešām partijām izdevies izvirzīt vienotu kandidātu - Kemalu Kiličdaroglu, turklāt Erdogans beidzamajos gados pats tautiešiem sagādājis ļoti lielas ekonomiskās problēmas.
14. maijā balsotājiem Turcijā būs jāizvēlas starp vienu no trim prezidenta amata kandidātiem. Līdz ar Erdoganu un Kiličdaroglu vēlēšanās kandidēs arī bijušais akadēmiķis Sinans Ogans, kura reitings gan ir statistiskās kļūdas robežās. Vien trīs dienas pirms vēlēšanām savu kandidatūru atsaucis Muharems Indže, un, pēc politologu domām, tas ir vēl viens pluss par labu Kiličdaroglu, raksta AFP. Nav garantiju, ka viņa piekritēji steigs atbalstīt vienotās opozīcijas kandidātu, taču ir skaidrs, ka vairums no viņiem noteikti nebalsos par Erdoganu. Beidzamās vēlētāju aptaujas liecināja, ka Kiličdaroglu gatavi atbalstīt 49% vēlētāju, bet par Erdoganu gatavojās balsot par pāris procentiem mazāk. Ja opozīcijai izdosies tikt pie Indžes piekritēju balsīm, pastāv iespēja, ka opozīcijas kandidāts jau pirmajā kārtā saņems vairāk nekā 50% balsu un otrā kārta nebūs nepieciešama.
AP atgādina, ka 69 gadus vecais Erdogans laika gaitā sevi pozicionējis vairāk kā Osmaņu impērijas mantinieks, nevis demokrātiska republikas (kopš kuras dibināšanas, šogad, starp citu, aprit apaļi 100 gadi) vadītājs. Autoritāro līderi var uzskatīt par tādu kā mūsdienu sultānu, kurš arī Turciju redz nevis kā reģionālu, bet globālu lielvalsti un šī mērķa labad ir gatavs uzturēt ciešus kontaktus gan ar Krieviju, gan Ķīnu, lai gan Turcija joprojām ir un paliek NATO dalībvalsts.
Kopš 2003. gada Erdogans, pateicoties savas konservatīvās un islāmiskās partijas AKP (“Taisnīguma un attīstības partija”) popularitātei, trīs reizes vadīja Turcijas valdību, bet pēcāk jau divus piecu gadu termiņus bijis šīs valsts prezidents. BBC atgādina, ka nozīmīgs pavērsiena punkts bija 2016. gada vasara, kad no Turcijas pienāca ziņas par it kā notikušu valsts apvērsuma mēģinājumu - militāru puču. Līdz pat šim laikam nav īsti skaidrs, cik nopietns bija šis pučs un cik lielu lomu tā rīkošanā spēlēja rietumvalstu īpašie dienesti (uz viņu ieinteresētību ne reizi vien norādījis Erdogans).
Taču beigu beigās galvenais ieguvējs no šī apvērsuma mēģinājuma izrādījās Turcijas līderis. Apdraudējumu viņš izmantoja, lai izvērstu represijas pret sava toreizējā galvenā politiskā pretinieka, ASV dzīvojošā garīdznieka Fetullas Gilena atbalstītājiem, kuru valstī, pateicoties Gilena izveidoto labdarības organizāciju darbībai, patiešām bija daudz. Vēlāk pie “teroristiem” Erdogans pieskaitīja arī kurdus, turklāt ne tikai kaujinieku organizāciju “Kurdistānas strādnieku partija” (PKK), bet gan faktiski visu Turcijā dzīvojošo tautu (ap astoņiem miljoniem cilvēku), kā arī Irākā un Sīrijā mītošos kurdus.
Nākamais likumsakarīgais solis bija Turcijas pāreja no parlamentāras uz prezidentālu republiku, raksta AFP. Kopš 2017. gada Erdogans izveidojis varas vertikāli, kas uzkrītoši atgādina Krievijā radīto. Prezidents tagad kontrolē teju visu - sākot ar tiesu varu, turpinot ar Centrālo banku un beidzot ar medijiem. Aptuveni 90% no Turcijā funkcionējošajiem televīzijas kanāliem un drukātajām avīzēm absolūti nekritiski atspoguļo visas Erdogana un viņa valdības pārstāvju aktivitātes. Tas attiecas arī uz priekšvēlēšanu kampaņu. Organizācija “Reportieri bez robežām” vēstījusi, ka aprīlī valsts galvenais televīzijas kanāls TRT devis iespēju Erdoganam kopā izteikties 33 stundu garumā, bet Kiličdaroglu viedoklis pausts vien 32 minūšu garumā.
Runāt par vienlīdzīgām kampaņas iespējām visiem kandidātiem šajā gadījumā ir absurdi, un gan jau tas tiks norādīts arī Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju novērotāju ziņojumos. Apvienotā opozīcija jeb “Tautas alianse”, bažījoties par to, ka vēlēšanu rezultāti varētu tikt koriģēti par labu Erdoganam, paziņojusi, ka vairāk nekā 300 000 tās aktīvistu uzraudzīs situāciju vismaz 50 000 balsošanas iecirkņu, kas izkasīti pa visu valsti. Savukārt Kiličdaroglu jau brīdinājis savus piekritējus - pat ja parādās ziņas par viņa provizorisko uzvaru, nevajag doties ielās un sākt to svinēt, jo pastāv risks, ka Erdoganam lojālie drošības spēki var veikt kādas provokācijas, norāda AP. Starp citu, interesants jautājums - vai sakāves gadījumā Erdogans atzīs savu zaudējumu?
Līdz provizoriskajiem rezultātiem gan jāpagaida vismaz līdz pirmdienas rītam, vēsta BBC. Ņemot vērā to, cik sīva varētu izvērsties cīņa, nozīme būs katrai balsij. Priekšvēlēšanu kampaņa apliecināja, ka vēlētājus visvairāk interesē viņu labklājība, bet ar to beidzamajos gados ir diezgan švaki. Pēc tam, kad Erdogans 2017. gadā sāka varas koncentrēšanu savās rokās, pakāpenisku krahu piedzīvojusi arī Turcijas ekonomika. Valdības nepārdomātās politikas dēļ 2021. gadā inflācija uzlēca līdz 85% atzīmei, pašlaik to, saskaņā ar oficiāliem datiem, izdevies samazināt līdz 43%, taču arī šāds rādītājs, protams, nevar apmierināt iedzīvotājus. Pavasarī Erdogans izdeva rīkojumu par minimālo algu un pensiju paaugstināšanu, taču neizskatās, ka ar to būs kas līdzēts. Jāpiebilst, ka arī Kiličdaroglu nekādus ekonomiskos brīnumus tautiešiem nesola, norādot, ka sākumā nepieciešams atgriezties pie normāla parlamentārās republikas modeļa un tad sākt labot Erdogana kļūdas, cita starpā atsakoties no vēl pāris pašreizējā prezidenta ieplānotajiem megaprojektiem.
